Saistībā ar dažādām simtgades aktivitātēm gana daudz tiek runāts arī par filmām, jo par godu lielajai jubilejai tās Latvijā tapušas vairāk, nekā ierasts. Pašlaik aktīvi tiek spriests par jaunākās Aigara Graubas filmas “Nameja gredzens” kvalitātēm. Jāatzīst godīgi, neesmu to vēl redzējusi un stipri apšaubu, ka skatīšos. Kaut vai tādēļ, ka nespēju līdz galam noskatīties nedz “Rīgas sargus”, nedz “Baigo vasaru”. Vienīgā, kas spēja noturēt manu interesi, bija “Sapņu komanda”, visticamāk, tās sportiski un vēsturiski interesantā stāsta dēļ.
Runas par mūsu filmām un pēdējā laikā redzētās (gan ne latviešu) kinolentes likušas aizdomāties par augstās mākslas, līdzekļu ieguldījuma (un atpelnīšanas), kā arī stāsta nozīmi to tapšanā.
Pēdējā laikā sanācis noskatīties divas filmas ar Nikolas Kidmenas piedalīšanos. Pirmā – 2016. gadā tapusī biogrāfiskā drāma “Lion” (“Lauva”). Filma vēsta par kādu piecgadīgu indiešu puisēnu, kurš aizsnaužas vilcienā un aizbrauc tūkstošiem kilometru no mājām uz daudzmiljonu pilsētu Kalkutu un diemžēl nevienam nevar pastāstīt, no kurienes viņš ir. Vēlāk zēnu adoptē austrāliešu pāris, taču pēc 25 gadiem viņš tomēr dodas meklēt savus īstos vecākus. Kā jau biogrāfiskā filmā, te nozīmīgs ir pats stāsts. Bet bez kvalitatīva seguma diez vai pietiktu ar sižeta līniju vien. Šajā filmā, manuprāt, ir viss, lai ar baudītu interesantu stāstu – labi aktieri, saistošs sižets un veiksmīgs operatora un režisora darbs.
Otra filma, ko noskatījos, bija jau, ja tā var teikt, no cita plauktiņa. Pirms tam nebiju iedziļinājusies filmas tapšanas vēsturē un nezināju, ka tā jau paspējusi Kannās saņemt balvu par labāko scenāriju. Tomēr, skatoties “Svētā brieža nogalināšanu”, pārņēma sajūta, ka tā ir vai nu pilnīga “ķerto” filma, vai, gluži otrādi, – no augstā plauktiņa. Skaidrs, ka zemas kvalitātes filmā diez vai galvenajās lomās būtu Kolins Farels un Nikola Kidmena. Ticu, ka netrūkst cilvēku, kuri no sirds novērtē šādus kinodarbus. Pat redzu tos mehānismus un rīkus, kas ieceļ šo dziļo filmu kategorijā. Tomēr tīri cilvēciski daudz vairāk izbaudīju filmu ar stāstu “Lauva”, nevis uz grieķu mītiem nosacīti balstīto smagnēju un savdabīgu dialogu un attiecību caurvīto “Svētā brieža nogalināšanu” ar dīvaino sižeta līniju pamatā. Ja filmu uzdevums ir likt aizdomāties, to veicināja gan viena, gan otra. Noskatieties, būs, par ko padomāt!
