Jelgavnieks Edgars Kreilis solista karjeru uzsācis pirms gada un jau ierakstījis septiņas dziesmas. Plašāku atpazīstamību viņš ieguva, pērn ar dziesmu “We Are Angels” piedaloties “Eirovīzijas” atlases konkursā “Supernova”, kur finālam gan nekvalificējās. Šogad viņš konkursā piedalās ar kompozīciju “Younger Days”, kura jau sestdien izskanēs konkursa pirmajā pusfinālā.
– Šis ir otrais gads, kad piedalies konkursā “Supernova”. Kā nolēmi spert šādu soli?
Mūzika man nākusi līdzi no bērnības, bet man nebija ticības sev. Tikai pirms pusotra gada pieņēmu lēmumu, ka gribu iet mūzikā, izlasot teikumu: “Tu dzīvo, tu mirsi, bet mūzika paliks.” Man vienmēr bijis svarīgi, ko es varētu atstāt aiz sevis, parādīt mazbērniem.
Viens no galvenajiem iemesliem bija savu sapņu piepildīšana. Kad biju mazs, skatījos “Talantu fabriku”, kur piedalījās arī Dons. Diemžēl viņš neuzvarēja, bet ir pierādījis, ka nav obligāti jāuzvar konkursos. Vienkārši jārīkojas, jābūt mērķiem un pareizai attieksmei, tad arī izdosies, piesaistīsies cilvēki, kas var palīdzēt.
Pagājušajā gadā man bija svarīgi iepazīstināt ar sevi producentus, lai varētu rakstīt vairāk dziesmu un kvalitatīvāk. Bija liels azarts, šogad ir iestājies miers. Varbūt tāpēc, ka pieredzi devis “X faktors”. Šoreiz galvenais man ir izdarīt labāk nekā pagājušajā gadā un cerēt uz jaunu sadarbību ar producentiem. Man tas ir ilgtermiņa projekts. Būtu jau ideāli, ja varētu pelnīt ar mūziku. Tagad lielāko daļu laika aizņem darbs, mūzikas ir mazāk.
– Pēc pagājušā gada “Supernovas” juti, ka esi pamanīts?
Pagājušajā gadā sadarbojos ar citu producentu, šogad – ar Kasparu Ansonu, kurš ar aranžiju palīdzējis arī Aminatai un Justam. Esmu pārliecināts, ka šogad atkal pavērsies kādas jaunas durvis.
– Par ko ir tava konkursa dziesma?
Pārsvarā dziesmas ir par mīlestību, bet esmu pamanījis, ka “Eirovīzija” vienmēr meklē kaut ko jaunu. Daļā dziesmu dzirdama motivācija, ka varam būt labāki, citās – patiesi stāsti, kā Ukrainas pārstāves gadījumā, kur dziesma bija par Krievijas uzbrukumu. Tās ir asas tēmas, bet, ja tās ir patiesas, cilvēki saprot.
Lasot ziņas, pamanīju, ka ir audzis vardarbības gadījumu skaits ģimenēs. Kad rakstīju dziesmu, atcerējos savu pieredzi, jo arī manā ģimenē bija skandāli. Man bija seši gadi, un mēs ar māsiņu viens otru turējām aiz rokas, lai būtu vieglāk tikt tam pāri. Sākumā šķiet, ka dziesma ir par manu māsu, maniem draugiem, kā mēs labi pavadījām laiku, bet patiesībā viņi bija tie, kas palīdzēja nedomāt par to un iet uz priekšu. Kad bērni ģimenē piedzīvo skandālus, viņi bieži vien sāk lietot alkoholu, narkotikas, kļūst par huligāniem. Dziesmas vēstījums ir tāds, ka mēs paši izvēlamies, kas gribam būt. Esmu pārliecināts, ka daudzas ģimenes piedzīvojušas ko līdzīgu. Atklāti par to runā maza daļa, pārējie izvēlas aizmirst, jo tas ir sāpīgi. Varbūt ar manu dziesmu šī tēma cilvēkiem paliks zemapziņā, un tā vietā, lai taisītu skandālus, viņi problēmas risinās profesionālāk.
– Konkursā piedalās arī tava klasesbiedrene Madara. Kā ir satikties uz vienas skatuves?
Biju pārsteigts, viņu ieraugot, jo Madara kādu laiku dzīvoja un mācījās Briselē. Domāju, ka viņai ar dziesmu latviešu valodā ir priekšrocības. Kā zinām, latviešu auditorija var nobalsot neparedzami, un arī Eiropā dziesma ir augsti novērtēta.
– Jau pieminēji savu šovu pieredzi – esi piedalījies gan “X faktorā”, gan “Koru karos”. Ko esi mācījies no šīs pieredzes?
“Koru kari” bija labs sākums, jo netiki viens pats ielikts prožektoru gaismās, biji starp citiem. Korī, kurā dziedāju, bija gan Aminata, gan citi zināmi mūziķi. Ieguvu priekšstatu, kā ir filmēties tiešraidē, kur katrai sekundei jābūt perfektai – tieši tā, kā paredzēts scenārijā.
Pēc pāris gadiem sapratu, ka pienācis laiks iziet uz priekšu. Pirms “Supernovas” piedalījos “JZ Microphones” komponistu konkursā, kur oriģināldziesmas bija iesnieguši dalībnieki no vairākām valstīm. Ļoti labi gāja arī “Supernovā”. Tā bija pirmā reize, kad redzēju lielos māksliniekus, nebija lielu cerību, ka varētu tikt iekšā. Bet producenti sajuta kaut ko vairāk nekā tikai vēlmi pabūt uz skatuves. No tās reizes pavērušās arī citas iespējas. Lai neiestātos pārtraukums, pēc “Supernovas” piedalījos arī “Ghetto faktorā”.
– Šovi ir mūsdienu jauno mūziķu priekšrocība – nokļūstot medijos, ir lielāka iespēja tikt pamanītam.
Tā ir milzīga priekšrocība. Ir ļoti daudz mūziķu kā es, kas cīnās, bet ne visiem tās durvis paveras. Uzskatu, ka katram savs laiks. Pirms desmit gadiem mēģināju tikt trīs televīzijas šovos, bet netiku, un paldies Dievam, ka tā. “Zelta talantu” producents bija Guntars Gulbiņš, kurš producēja arī “X faktoru”. Pagāja gadi, un viņš deva iespēju “X faktorā”. Pirmajā gadā “Supernovā” paliku pusfinālā, nevar zināt, kā veiksies šogad. Mērķis ir vismaz iekļūt finālā. Katru reizi jābūt solim uz priekšu. Ja paliec uz vietas, jāsāk pārdomāt, varbūt kaut kas nav. Bet nevar zināt, varbūt es strādāju uz nepareizu auditoriju. “Eirovīzijā” esmu domājis vairāk par ārzemju klausītājiem.
– Runājot par auditoriju, raksti dziesmas gan angļu, gan latviešu valodā.
Sākumā komponēju tikai angliski. Tad aizrakstīju Guntaram Račam, viņam patika, teica, ka vajag rakstīt arī latviešu valodā. Ar dziesmām angļu valodā Latvijā nenopelnīsi. Pamazām top arī dziesmas latviešu valodā. Bijusi sadarbība ar Faktu, tikko iznākusi dziesma “Vēl viena ziema”, kas 10. februārī skanēs ledus skulptūru festivālā. Ja grib tikt tādos projektos kā “Muzikālā banka”, ir jādomā uz priekšu. Mūzika nav tikai rakstīt dziesmas un kaut kur padziedāt. Tā ir arī sacensība starp mūziķiem. Ja esi starp labākajiem, tas ir patīkami. Aktieriem ir Oskara balva, mums ir savas. Vajag izmantot iespējas.
– Savām dziesmām esi vārdu un mūzikas autors. No pieredzējušiem mūziķiem dzirdēts, ka viņi neatbalsta šādu modeli – sadarbībā iespējams gūt lielākus panākumus un kvalitāti.
Es piekrītu. Mums katram ir tas viens virziens, kurā skatāmies. Ja pieliek vēl vienu galvu, veidojas vairāki virzieni, no kuriem izvēlēties, un beigās atrodas labākais kopceļš. Tāpēc pēdējā dziesmā “Vēl vienu ziemu” nav tikai mani vārdi, tos ir rediģējusi Ilze Fārte. Pat ja tiek nomainītas dažas rindas, redzi efektu. Taču katrs par savu darbu prasa kādu finansējumu, tāpēc ir jāsāk vienam pašam, un kaut kad jau tas mainās. Producēšanu gan uzticu profesionāļiem – dažreiz vajag izvērtēt, kur iesaistīties, kur ne.
– Pēc “X faktora” pievērsies Jelgavas reklamēšanai, izpildot dziesmas pilsētā atpazīstamās vietās. Kā noslēdzās šis projekts?
Ļoti daudzi aicina arī pie viņiem braukt un uzdziedāt. Šobrīd ir iestājusies pauze. Dziesmas vajag pārdomāt. Tāpēc arī dziedāju angliski, jo gribēju ar Jelgavu iepazīstināt cilvēkus, kas interesējas, no kurienes es nāku. Mums ir gan muzeji, gan Olimpiskais centrs, gan Svētās Trīsvienības baznīcas tornis, kafejnīcas. Skaistas vietas, kuras vērts apmeklēt. Pilsēta ir augusi un ir skaista. Ir bijuši piedāvājumi no Siguldas, citām pilsētām tādus projektus taisīt. Tas varētu turpināties, bet tad, kad atkal būs sajūta un īstais brīdis.
– Kā sākās tavs ceļš mūzikā?
Mamma jau trīs gados redzēja, ka eju pa istabu un dziedu. Piecu gadu vecumā dārziņā klavieres mācījos spēlēt. Tas bija pareizi, jo vecāku pienākums jau ir saredzēt, kas bērnam padodas, un to attīstīt. 4. vidusskolā sāku dziedāt zēnu korī, tad dziedāju četros koros vienlaicīgi, spēlēju trompeti skolas orķestrī, vienu brīdi vakaros dziedāju grupā “Pilnmēness”. 14–15 gados Ziemassvētkos dāvanā saņēmu ģitāru, ko apguvu pašmācības ceļā. Tad sāku dziedāt Žorža Siksnas ansamblī. Konkursos bērnībā neesmu piedalījies, un, kā izrādās, tas nav noteicošais. Visu nosaka tava darba ētika un ideja. Pats svarīgākais ir nebaidīties – sākumā baidījos izcelties. Bet tas nāk laika gaitā.
– Kādi ir tavi plāni? Vai esi domājis par albumu?
Ir tāds mērķis. Ir arī atrasti spēcīgi cilvēki, ar kuriem varētu sadarboties. Tam vairāk pievērsīšos pēc “Supernovas”.
Skatuve ir vieta, kur mani redz vecāki, – viņi ir dalījušies ar saviem padomiem. Vecāki redz, ka man padodas, un virza uz to pusi. Daudz kas vēl jāpilnveido, lai būtu labāks. Bez viņu padomiem, iespējams, būtu palicis uz vietas. Esmu ļoti paškritisks. Vecāki iedrošina, palīdz saņemties. Ja viss būtu tik viegli, tad jau visi to darītu. Maz ir to, kas paceļ uz augšu un paslavē. Pats svarīgākais ir darba ētika. Kā teicu pagājušajā gadā pirms “We Are Angels”, ir trīs galvenie vārdi – sapņot, ticēt un rīkoties. Tie arī novedīs pie rezultāta, ko gribi sasniegt. Nav jēgas klausīties citu ieteikumos, īpaši, ja mana paškritika ir daudz spēcīgāka.
Gribas attīstīt sevi kā personību. Mūzika ir viens radošais lauciņš, bet ir vēl daudzi neaizpildīti, piemēram, aktiermeistarība, pasākumu vadīšana. Varbūt kādreiz tas aizved līdz televīzijai. Bet man ir arī darba pienākumi Ozolnieku ledus hallē, kur strādāju hokeja inventāra veikalā, nevaru pievilt sev izteikto uzticību. Ir jācīnās par saviem sapņiem, bet ir arī pienākumi, lai varētu uzturēt ģimeni.
– Hokejs ir tava sirdslieta?
Kad biju mazs, mani labākie draugi spēlēja hokeju, tētim teicu, ka arī gribētu. Kad Ziemassvētkos saņēmu dāvanu, domāju, tās būs manas pirmās hokeja slidas. Izrādījās – basketbola botas. Tas ir daudz lētāks sports. Hokejā ļoti bieži jāmaina inventārs. Tikai sākot strādāt uzņēmumā, pievērsos hokejam. Tagad esmu savas komandas – hokeja kluba “Vilkači” – ģenerālmenedžeris, pagājušajā gadā mani ievēlēja par kapteiņa asistentu. Hokejā rūdu balss saites (smaida). Man patīk izmēģināt ko tādu, ko lielākā daļa nevarētu realizēt. Pirms diviem gadiem piedalījos sacensībās – pa bobsleja trasi braucu ar slidām. Man patīk izaicinājumi. Dažreiz, kad cilvēki saka, ka tas nav iespējams, man patīk pierādīt pretējo.
