“Nav jābūt māksliniekam, lai gleznotu, nav jābūt operdziedātājam, lai dziedātu, un nav jābūt pasaules čempionam, lai sportotu. Ir jātic sev un jādara lietas, ko vēlas sirds, tad visi sapņi piepildīsies,” teic Ineta Bērziņa, kuras personālizstāde “Krāsas” līdz 9. februārim skatāma Sabiedrības integrācijas pārvaldē.
Glezniecībai I.Bērziņa pievērsās pirms pieciem gadiem, iestājoties Olaines Pieaugušo centra gleznošanas nodaļā. Pērn maijā tika atklāta pirmā personālizstāde Olaines 1. vidusskolas skolas bibliotēkā. Kā teic autore – katra glezna pauž viņas dvēseles būtību, izstaro personību: būt košai, krāsainai un daudzpusīgai. “Gleznošana ir mana patiesā būtība, krāsas ir mana enerģija, glezna ir daļa manas dvēseles. Gleznojot mana pasaule kļūst košāka,” tā I.Bērziņa, kura izstādē apkopojusi košākos un labākos darbus.
Nav nekā tāda, ko viņai nepatiktu gleznot. “Šķiet, klusā daba man izdodas vislabāk, bet pārējais nāk no jauna. Visgrūtāk ir gleznot sievietes seju – gleznojot cilvēku, ir vajadzīgas augstākās prasmes,” saka Ineta, kuras darbi top ar eļļas krāsām. “Akvarelis man ir par smalku – eļļas krāsas ir vajadzīgas tieši struktūras un krāsu dēļ. Tad jūt, ka gleznā ir spēks,” saka māksliniece, kurai patīk spilgti, piesātināti toņi. Viņa vēlētos vairāk gleznot dabu. “Dabā ir ļoti daudz sīkumu, kam vajag laiku. Esmu ļoti prasīga, man visu vajag paveikt pedantiski. Kad aiziešu pensijā, noteikti gleznošu dabu,” teic Ineta. Viņa vēl nespēj savus darbus pārdot, taču tos dāvina draugiem.
I.Bērziņa ir neliela ģimenes uzņēmuma vadītāja. Kopā ar vīru Māri nodarbojas ar stiklotu konstrukciju – ziemas dārzu, terašu un tamlīdzīgi – izgatavošanu un uzstādīšanu. Māksliniece priecājas, ka paralēli tehniskajam darbam savu sievišķo pusi spēj izteikt glezniecībā. 1992. gadā I.Bērziņa absolvējusi Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma Dizaina nodaļu. 2002. gadā ieguvusi diplomu Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā psiholoģijā.
Izstādes atklāšanā spēlēja un dziedāja jelgavniece koklētāja Solvita Grasmane.
