“Savā “Facebook” kontā dalījos pārdomās par to, cik neefektīvi darbojas
Dobeles dzelzceļa pārbrauktuve un cik daudz laika zaudē pilsētnieki.
Ņemot vērā, ka ar ierakstu dalījušies vairāk nekā 400 cilvēku un vairāk
nekā 160 nospieduši “Patīk”, pieļauju, ka līdzīgās domās ir liels skaits
pilsētas iedzīvotāju,” situāciju pie dzelzceļa pārbrauktuves Dobelē
vērtē tās iedzīvotājs Miks Lūsis.
“Desmitiem,
iespējams, simtiem reižu, stāvot, precīzāk sakot, nīkstot, pie
centrālās un vienīgās Dobeles dzelzceļa pārbrauktuves, kuras aizvēršana
paralizē satiksmi pilsētā, esmu domājis, cik daudz laika zaudēju ne
tikai es, bet arī citi dobelnieki un cik neefektīva ir tāda
saimniekošana pilsētai. Turklāt liela daļa no šī laika tiek nodedzināta
nevis, kad garām brauc kravas vilciens, bet vienkārši tiek stumdīti
vagoni un, būsim godīgi, dažkārt minūtēm ilgi nenotiek nekas. Cik
minūtes, stundas tiek pavadītas gaidot, kamēr dzelzceļa pārbrauktuve
atvērsies? Reiz, kad sāku interesēties, kāpēc tas tā, labs draugs
pastāstīja versiju, ka pārmijas tik tuvu pilsētā vienīgajai dzelzceļa
pārbrauktuvei uzstādītas padomju laikos, lai demonstrētu pastāvošā
režīma varenību un piespiestu cilvēkus stāvēt un skatīties, cik aktīvi
noris padomju dzelzceļa darbs. Ja tā, tad tas ir izdevies un strādā
joprojām (piedevām krietni efektīvāk nekā padomju gados, jo spēkratu
kļuvis nesalīdzināmi vairāk). Katru reizi, kad ir jāsteidzas, piemēram,
lai bērnus aizvestu uz dejošanu vai mājup, taču pārbrauktuve ir ciet un
vilciena labu laiku nav, ir bezspēcības un bezjēdzīgi zaudēta laika
sajūta. Un, kad brauc divi vilcieni un tiem pa vidu uz dažām minūtēm
pārbrauktuvi varētu atvērt, bet barjera paliek nolaista, sastrēgums
turpina augt un augt, un augt… Kāpēc tā? Varbūt “Latvijas dzelzceļš”
normatīvu robežās varētu uzlabot pārbrauktuves caurlaides spēju. Savu
vārdu varētu teikt un palīdzēt novērst šo pilsētas infrastruktūras
absurdo situāciju arī viens no Dobeles ekonomikas stūrakmeņiem –
“Dobeles dzirnavnieks”. Mūsdienās, kad laiks ir tik dārgs, pilsētā, kurā
viss ir piecu minūšu attālumā, reizēm sēžam 15 minūtes pie aizvērtas
dzelzceļa barjeras, vērojam, kā šurpu turpu lēnā garā stumdās vagoni, un
domājam – kāpēc to nevar darīt 200 metru tālāk?” M.Lūsis raksta savā
“Facebook” profilā.
Foto: Raitis Puriņš. Visu rakstu
lasiet 1. februāra “Zemgales Ziņās”
