Puse no Jelgavas 2. vidusskolas 1964. gada izlaiduma 11.b klases pagājušajā nedēļā sapulcējās Jelgavā, lai atzīmētu sava audzinātāja Jāņa Jeskes dzimšanas dienu. 1. februārī viņam apritēja apaļi simts.
1953. gada 1. septembrī viņš kopā ar savu mūža draugu Valiju sāka strādāt par matemātikas skolotājiem Jelgavas 2. vidusskolā (tagadējā Valsts ģimnāzija). Šī skola arī palika viņu vienīgā darbavieta visa mūža garumā. Gan Jānis, gan Valija Jeskes bija ļoti cienīti kolēģu vidū. Gadu desmitus Jānis vadīja Jelgavas matemātikas skolotāju metodisko apvienību. Taču visbiežāk abus atceras bijušie skolēni, no kuriem daudzi kļuva par augstu izglītotiem inženieriem un arī matemātiķiem. “Par Valiju kolēģi jokoja, ka viņa spētu iemācīt matemātiku pat galda kājai, bet Jānis vairāk paliek atmiņā kā izcilnieku audzinātājs,” atceras viņu kolēģe pensionētā skolotāja Ruta Rulle. Bijušie skolēni Jāni Jeski sevišķi uzteic arī kā pedagogu, kas spēja motivēt jauniešus, lai, kā pats sacīja, “dzīve iet pa līniju”.
“Mēs saņēmām dūšu aiziet pie skolotāja uz mājām”
Jelgavas 2. vidusskolas 1956. gada absolvente optikas salonā joprojām praktizējoša ārste Maija Salna atceras, ka skolotājs Jeske ironizējis, ka par klases audzināšanu viņam pie mēnešalgas valsts piemaksā tikai piecus rubļus un tad nu atbilstoši šai piemaksai viņš arī audzināšot. “Taču Jānis Jeske nespēja mūs audzināt “par pieciem rubļiem”, jo savā darbā bija kolosāls,” raksturo Maija Salna. Klases ekskursijās viņš par sevi teicis, ka ir Jānis, nevis skolotājs.
1964. gada absolvents būvinženieris Juris Žebrovskis atminas, ka pirmo reizi skolotāju apsveikt dzimšanas dienā gājuši, mācoties devītajā klasē. “Toreiz mums vajadzēja saņemt lielu dūšu, lai dzimšanas dienā uzdrošinātos iet pie skolotāja uz mājām. Tomēr mēs, kādi pieci puikas, to izdarījām,” stāsta Juris Žebrovskis. Tā 1964. gadā 11.b sākās tradīcija pulcēties un savu audzinātāju sveikt ne tikai absolventu salidojumos, bet arī 1. februārī, kad viņam ir dzimšanas diena. Tradīcija turpinās arī pēc tam, kad 1987. gada 28. februārī skolotājs aizgāja aizsaulē un tika pavadīts uz Kalnakroga kapiem.
Jāņa Jeskes 100. dzimšanas dienā sapulcējās 14 no 28 1964. gada absolventiem. “Latvijas Avīzes” žurnālists Valdis Bērziņš savās atmiņās klāsta, ka 11 no 1964. gada absolventiem augstskolās izvēlējās studiju programmas, kas saistītas ar matemātiku. Klases vecākā Valentīna Maļina-Reknere pēc vidusskolas aizgāja studēt tieši matemātiku. Augstskolu pabeigusi, viņa strādāja par skaitļojamo mašīnu programmētāju, kas tajā laikā bija jauna profesija. Valdis Bērziņš stāsta, ka Jānis Jeske smalkjūtīgi izturējies arī pret tiem skolēniem, kam nebija dotību matemātikā, neliekot domāt, ka viņi būtu otrās šķiras cilvēki. Taču daudzi viņa audzēkņi atceras skolotāja metodes, kā pārbaudīt katra jaunieša centību, gatavojoties matemātikas stundai (piemēram, rīkojot ātros “mazo lapiņu” kontroldarbus). Tad atzīme zināmā mērā nebija atkarīga no tā, vai skolēnam ir viegla vai grūta galva.
Trauma atbrīvoja tikai no iesaukšanas leģionā
Jāņa Jeskes dzimta nāk no Ziemeļvidzemes, Ipiķu pagasta Kūlējiem. Vācisko uzvārdu Jeske Jānis mantoja no vectēva, kas bija vācietis. Būdams jauneklis, Jānis izmācījās Valkas valsts arodskolā. 18 gadu vecumā viņš jau strādāja Rīgā, Valsts elektrotehniskajā fabrikā (VEF). 1940. gada februārī Jāni iesauca Latvijas armijā un norīkoja Zemgales artilērijas pulkā. Taču no dienesta Jānis Jeske tika atbrīvots acs traumas dēļ. Trauksmainajā laikā, kad Latviju okupēja PSRS, viņš bija atgriezies darbā VEF. Savukārt lielāko daļu no laika, kad Latvijā valdīja vācu nacisti, Jānis Jeske pavadīja dzimtajās lauku mājās. Liktenīgā acs trauma viņu atbrīvoja no vienaudžu likteņa būt iesauktam latviešu leģionā. Taču 1944. gadā Jāni Jeski iesauca Sarkanajā armijā. Zināms, ka viņš dienēja celtniecības bataljonā un ir strādājis Rīgas tiltu atjaunošanā.
Pēc kara Jānis Jeske pabeidza Rīgas pilsētas Raiņa strādnieku jaunatnes 8. vidusskolu, bet no 1949. līdz 1953. gadam mācījās Latvijas Valsts pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātes matemātikas nodaļā. Tur viņš iepazinās ar kursa biedreni Valiju, kas dzimusi un augusi Kurzemē, Aizputes pusē. 1953. gada februārī abi topošie matemātikas skolotāji reģistrēja laulību. Kāzu trūcīgajiem studentiem nav bijis. Pēc augstskolas viņi saņēma norīkojumu uz Jelgavas 2. vidusskolu, kur 1953. gada 1. augustā sākās abu kopīgais darbs.
Bez liekiem vārdiem un tukša laika
Valsts ģimnāzijas muzejā glabājas Valijas Jeskes atmiņu pieraksts, kas veikts 1988. gada 3. februārī, gandrīz gadu pēc vīra aiziešanas mūžībā.
Valija Jeske atceras viņu norīkojumu uz Jelgavas 2. vidusskolu. Tikko no skolas bija aizgājuši divi matemātikas skolotāji – dzīvesbiedri Asari, “tāpēc mūsu prestiža jautājums bija censties strādāt labi, lai salīdzinājumā ar Asariem nebūtu zaudētāji”.
Valija Jeske atzīst, ka 50. gadi pedagogiem bija materiāli grūts laiks, jo “skolotājs taču bija neražojošās sfēras darbinieks”. Ģimene nesaņēma iepriekš apsolīto skolotāju Asaru dzīvokli, jo tajā jau bija paguvis iekārtoties Izglītības nodaļas vadītājs. “Pusgadu nodzīvojām meiteņu internāta istabiņā, pēc tam 13 gadu avārijas stāvokļa koka mājā vienistabas dzīvoklī bez jebkādām ērtībām,” par jaunās ģimenes sadzīves apstākļiem rakstīja Valija Jeske. Pie pedagogu dzīves grūtībām viņa pieskaitīja arī to, ka saskaņā ar tā laika nostādnēm par skolēnu sliktajām sekmēm bija atbildīgs tikai skolotājs. “Savā jaunības maksimālismā centāmies būt patiesi, stingri un neatzinām nekādus kompromisus. Par to tikām “pērti” un nokļuvām pat “Padomju Jaunatnē” kā sliktu skolotāju paraugs. Tomēr Jelgavas 2. vidusskolā nostrādājām visu savu darba dzīvi.” Jānis Jeske strādāja no 1953. līdz 1978. gadam (tolaik viņam apritēja 60 gadu, kas vīriešiem skaitījās pensijas vecums). “Man visus šos 25 gadus bija iespēja redzēt sava dzīvesbiedra darbu ne tikai skolā, bet arī mājās,” rezumēja dzīvesbiedre. Vakaros vīrs mājās pie rakstāmgalda strādājis līdz pusnaktij un pat ilgāk. Tādējādi viņš līdz pēdējam sīkumam izstrādāja skolā mācāmos elementārās matemātikas jautājumus. “Stundās viņš strādāja ar lielu precizitāti, un to prasīja arī no skolēniem. Neviena lieka vārda. Nevienas nokavētas minūtes stundas sākumā un nevienas minūtes pēc zvana uz starpbrīdi, kaut vai runājamais bija jāpārtrauc pusvārdā. Jelgavas 2. vidusskolas mācību daļas vadītāja Valentīna Mankus, kas kopā ar Jāni Jeski nostrādāja 16 gadu, neatceras, ka Jānis būtu kaut vienu darba dienu kavējis. “Viņš gāja kā pulkstenis, un darbs klasē viņam bija augstākā prioritāte,” spriež Valentīna Mankus.
Meita un mazmeita manto profesiju
Par vīra pedagoģisko darbu Valija Jeske piebilda: “Un tomēr šad tad viņš atrada laiku, lai ar skolēniem parunātos tīri cilvēcīgi.” Viņa stingrie uzskati izpaudušies arī attiecībās ar kolēģiem, taču tas netraucēja būt biedriskam. “Tuvāka draudzība viņam izveidojās ar latviešu literatūras skolotāju un dramatiskā pulciņa vadītāju Kristapu Dziedātāju. Arī viņiem reizēm bija domstarpības. Tomēr, katram paliekot pie sava, viņi sapratās labi,” uzsvēra Valija Jeske.
Savukārt skolotāja Ruta Rulle, kas darbu Jelgavas 2. vidusskolā sāka 1973. gadā jeb piecus gadus pirms Jāņa Jeskes aiziešanas pensijā, atzīst: “Lai piedod mani tiešie kolēģi – latviešu valodas un literatūras skolotāji –, bet man ne ar vienu no viņiem nav bijis tik interesanti runāt par literatūru, kā tas bija ar Jāni, kas taču bija matemātiķis. Viņš fantastiski orientējās literatūrā.” Jānis Jeske daudz pirka grāmatas, kas pašgatavotos plauktos saudzīgi glabājās personīgajā bibliotēkā. Ruta Rulle atceras, ka kolēģis brauca arī uz grāmatu pagrīdes tirgu Rīgā, Šmerļa mežā. “Man no viņa ir skaistas dāvanas – pagājušā gadsimta 30. gadu vācu jaunromantiķu darbi, Zentas Mauriņas “Ziemeļu teiksmas un variācijas”, manā dzimšanas gadā iznākušie žurnāli “Atpūta”,” stāsta Ruta Rulle. Jāņa Jeskes skolniece Maija Salna piebilst, ka skolotājam īpaši tuvs bija Rūdolfs Blaumanis, kā arī rakstnieka draugs skolotājs un muzejnieks Jānis Greste.
Saistībā ar mūsdienās aktuālo čekas maisu lietu skolotāja Ruta Rulle atceras saulainu pēcpusdienu, kad skolotāju istabā vairāku kolēģu klātbūtnē Jānis Jeske sašutis stāstījis, ka viņam piedāvāts kļūt par Valsts drošības komitejas ziņotāju. Tāda atklāta valoda bija nopietns pārkāpums, bet Jānis Jeske uzticējās saviem kolēģiem. Viņš nebija arī padomju laikos vadošās kompartijas biedrs, ne arī komjaunietis. Meita Antra Dunce atminas, ka tēvam, kurš daudz interesējās par vēsturi, bija nepatika pret lielvarām. Viņa iemīļots teiciens bijis: “Visas lielās impērijas agrāk vai vēlāk sabrūk.” “Vakaros tēvs klausījās radio “Amerikas balsi” un kā visi inteliģenti cerēja uz pārmaiņām,” atceras Antra Dunce. Kā daudziem jo daudziem godprātīgiem padomju inteliģentiem Jānim Jeskem nebija iespējas ceļot uz Rietumiem, taču viņa sapņu zeme bijusi Itālija – gan dabas, gan mākslas vērtību dēļ.
Uz jautājumu, kādēļ meita gāja vecāku pēdās un arī izvēlējās matemātikas skolotājas profesiju, Antra attrauc, ka citas profesijas viņa no bērnības nav redzējusi. Šajā mācību gadā par matemātikas skolotāju Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā sākusi strādāt arī Antras vecākā meita Ieva Dovāne. Ieva sākumā studēja ekonomiku, tagad apguvusi arī pedagoģiju un skolā jūtas labi. Viņa esot sapratusi – uz skolu vajadzēja nākt jau agrāk.
Jāņa Jeskes pedagoģiskās atziņas
1. No skolēniem jāprasa mazliet vairāk, nekā vajadzīgs. Tad viņi zinās tieši tik, cik vajadzīgs.
2. Obligātā vidējā izglītība (tā tika ieviesta Padomju Savienībā – red.) labumu nedos, jo sliņķis skolā varētu būt labs darbinieks savām spējām atbilstošā nozarē.
3. Lai iemācītu, galvenais nav kabinets ar skapjiem, aizkariem un aparātiem, bet gan skolotājs ar loģisku domāšanu, trāpīgu vārdu, dzīvu un skaistu zīmējumu uz tāfeles (mācot ģeometriju, skolotājs riņķi uz tāfeles zīmēja bez cirkuļa palīdzības – no audzēkņu atmiņām).
4. Neprasīt no skolēniem neko tādu, ko pats neievēro un nedari.
5. Mācību darbā ievērot absolūtu taisnīguma principu: ja vajag, teicamniekam neapmierinoša atzīme un sliņķiem – teicama.
6. Nekad ar skolēniem nerunāt pamācošā tonī, bet kā cilvēkam ar lielāku pieredzi.
7. Nejaukt amata lietas ar personīgajām attiecībām (ja skolēns ko sliktu izdarījis, tad to nokārtot un vairs nepiesaukt).
8. Pirms kādu sodīt, būt absolūti pārliecinātam par viņa vainu. Labāk sodīšanu atlikt uz vēlāku laiku nekā to izdarīt pārsteidzīgi un aplam.
9. Nekad neatteikties no savām izvirzītajām prasībām.
Pierakstījusi Valija Jeske 1988. gadā
Skolēnu personību raksturojoši Jāņa Jeskes teicieni, ko viņa beidzamās audzināmās klases skolēni 1978. gadā pierakstījuši klases albumā
● Spoža poga pie karaļa vestes – tas ir Viesturs. Saņemties var.
● Vai tev gadījumā nav rados kāds jūrnieks? Pati tu dzīvo kā pa viļņiem – te uz augšu, te uz leju.
● Ko tu mācīsi tiem mazajiem “čičikiem”, ja kļūdu labojumu nevari uzrakstīt bez svītrojuma.
● Kur tik skatos – Rīgā tirgus laukumā, Jelgavas autoostā –, visur Olga ar zaļo cilindru priekšā. Tu to hūti ņem nost un sāc mācīties. Lietai jāiet pa līniju.
● Kamēr tu pa to sporta laukumu skraidīsi, tikmēr tev ar vidusskolas beigšanu var sanākt “švakucki”.
● Jūs, (teicamnieces uzvārds), ejiet nedēļā uz vienu balli mazāk, jo, kad tā zelta bulta ķer, tad vairs nav labi.
Valsts ģimnāzijas bibliotekāre Jelgavas 2. vidusskolas absolvente Laima Ozoliņa atzīst, ka skolotāja Jāņa Jeskes izteicieni bieži vien bija ironiski, taču nekad aizskaroši. Tie iedvesmoja būt labākam.
