Kāda drauga vārdadienas svinības norunājām iesākt ar kopīgu izstādes apmeklējumu, lai pēc apskatītā vakara gaitā jau citā atmosfērā varētu pārrunāt redzēto.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Ir sestdiena, pulkstenis rāda divi dienā, un saņemam mutisku brīdinājumu, ka muzejs šodien strādās vēl tikai stundu, tātad līdz trijiem. Vai paspēšot apskatīties apjomīgo izstādi? Protams, ar stundu taču vajadzētu pietikt.
Dodamies aplūkot Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizēto izstādi “Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”. Nezinu, vai informācija, ka ekspozīcijā apskatāmi 1243 priekšmeti, atvieglotu vai, gluži otrādi, – sarežģītu skatīšanos, bet loģiski, ka stundas laikā tas nekādi mums neizdevās. Bet pārdomas par paspēto ir vēl joprojām. Īsumā par redzēto, jo, ja neesat izstādē bijuši, tas vairs nav iespējams. Eksponāti nu jau tiek saiņoti pa kastēm.
No decembra sākuma līdz februāra pirmajām dienām lielajā muzeja pagrabstāva zālē minētajā izstādē mākslas darbi bija izkārtoti pamīšus ar dažādiem sadzīves, tehniskiem un gana dīvainiem priekšmetiem. Katrs no tiem prasīja pamatīgu iedziļināšanos un jautājumus, un, ja nebūtu uzmanīgie palīgi/vēstneši, kas ik pa brīdim uzradās kā saukti, tad kaut kas paliktu aiz kadra. Tā mēs, aplūkojot dažādi salocītu papīra lidmašīnu modeļus, no topošās mākslas zinātnieces studentes uzzinājām par savulaik tik interesanto ziņu sūtīšanas veidu – par vēstīm uz papīra lidmašīnām. Kāds amerikānis, ieraugot tās lidināmies starp debesskrāpju pakājēm, meties tās medīt un ticis, ja nemaldos, pie 250 šādiem ziņnešiem. Bija piemirsies, ka savulaik skolā šādi sūtījām viens otram ziņas. Aizmirsušās bija arī atmiņu klades, kas arī kalpoja kā sava veida personisks vēstījums otram, un izstādē tās bija atceļojušas no dažādiem laikiem. Starp artefaktiem un izziņu sniedzošiem objektiem izcēlās asprātīgi mākslinieku darbi. Vijas Celmiņas divas skolas tāfelītes, no kurām viena autentiska – īsta, otra perfekta kopija.
Viens no visspilgtāk atmiņā palikušajiem darbiem bija vācu mākslinieka Dītera Rota “Literatūras desa”. No 1961. līdz 1970. gadam viņš radīja apmēram piecdesmit “literatūras desu”, no kurām viena tika eksponēta šajā izstādē. Tradicionālajās desu receptēs paredzēto gaļu mākslinieks aizvietoja ar samaltiem, viņaprāt, nejaukiem preses izdevumiem ar sliktām ziņām. Tā esot slikta barība garam.
