“Visu mūžu esmu bijusi lauku ārste, nezinu, kā iet pilsētas dakteriem. No 1980. gada esmu šajā pusē,” savu stāstu sāk ģimenes ārste Inese Pempere, kuras prakses vieta jau 19 gadu ir Jelgavas novada Vilces pagastā. Pirms tam 19 gadu viņa nostrādājusi Elejā.“Janvārī saskaitīju, ka man ir 1478 pacienti, bet viņu paliek arvien mazāk. Kad sāku, bija ap 2000. Tagad pazūd, aizbrauc. Zinu, ka puse no reģistrētajiem pacientiem ir deklarēti citur, tātad jau ar vienu kāju atrodas citviet. Daži brītiņu ir, pēc tam pamūk. Bēdīgi. Aizbrauc uz Jelgavu, Rīgu, ārzemēm strādāt, jo laukos nav darbavietu. Nav vairs laukiem nākotnes…” skumji secina ārste.
Bērnu mazāk, birokrātija – lielāka
Kādreiz, vēl strādājot Elejā, gada laikā piedzimuši 100 bērni, pagājušogad viņas praksē bijuši tikai deviņi. Daktere gan saprot jaunos cilvēkus, kuri baidās laist pasaulē bērnus, jo viņus izskolot un palaist dzīvē ir liela atbildība.
Ineses Pemperes pacienti nav tikai vilcenieki, bet arī elejnieki un sesavnieki, ar kuriem kopā daktere, kā jau minēts, ir kopš 1980. gada, un par viņiem ārste saka: “Viņi man ir kā radi.”
“Tie, kuri astoņdesmitajā bija bērni, vēlāk atveda savus bērnus, bet, kad viņi atved jau mazbērnus, tad gan es sapratu, cik esmu palikusi veca,” smaidot atzīst ārste.
Viņa stāsta, ka visas slimības kļūst aizvien jaunākas – slimas muguras, kas kādreiz bija pusmūža cilvēkiem, tagad jau ir pusaugu skolēniem. Un kā lai nebūtu, ja agrāk vecāki nevarēja bērnus no lauka sasaukt un dabūt istabā iekšā, bet tagad nevar no istabas izdzīt laukā, jo bērni “sēž” telefonos un datoros. Laukos bērni gan vairāk pa āru dzīvojas nekā viņu vienaudži pilsētās.
Arī birokrātija kļūst lielāka – arvien vairāk rakstīšanas un reģistrēšanas. Ja kādam kas nepatīk, var mēģināt iesūdzēt – arī tas tagad modē, piebilst daktere.
Nedienas ar e-veselību
Uz jautājumu, kā ar e-veselību, Inese Pempere atbild: te iet un te neiet. “Šorīt četras stundas negāja. Kalns sakrājies ar receptēm. Sistēma blēņojās – ierakstīju medikamentu, bet man iemeta tādu nosaukumu, kādu es nemaz nezinu. Arī katalogā tādu neatradu, bet internetā nebija laika meklēt,” par nedienām ar jaunieviesto e-veselību stāsta pieredzējusī ārste.
E-veselība neesot nekāda ķīniešu ābece, tikai prasot lielu laiku. “Trīs minūtes man rimbulis griezās, nevarēja atrast cilvēka vārdu un uzvārdu. Bet neko mainīt mēs tāpat nevaram. Man ir klusas aizdomas, ka sistēmā vēl kaut kas tiek darīts,” tā ģimenes ārste.Katram pacientam viņa atvēl 20 minūtes, nevis valsts reglamentētās 15. “Kamēr tas vecais cilvēks ienāk pa durvīm, kamēr apsēžas, grib pastāstīt par savu sunīti,” daktere turpina, skumji piebilstot, ka laukos ir daudz vecu cilvēku, kuri vieni dzīvo savās mājās. Bērni ar mašīnām viņus pie ārsta atved reizi mēnesī vai divos, tāpēc atbraukt pie ārsta viņiem patīk – var izkļūt no mājām, izkustēties, pie reizes uz veikalu, aptieku aiziet, paskatīties, parunāties.
Mājas vizīšu – uz pusi mazāk
Rakstot ar roku, ārste noteiktajā laikā varējusi iekļauties, tagad, kad ieviesta e-veselība, vairs nesanākot – jāsēž un jādara pēc darbalaika. Arī mājas vizītes neviens nav atcēlis, to gan kļuvis daudz mazāk.
“Nav jau kā krievu laikā, kad man bija 64 vizītes dienā. Vēl desmitos vakarā pa laukiem braucu. Šoferi palaidu vaļā, un cilvēki paši mani veda no vienām mājām uz otrām. Ap pusvienpadsmitiem biju mājās no darba,” atceras Inese Pempere. “Tagad mēnesī sanāk ap 20–30 vizītēm,” sarunā iesaistās ārstes palīdze Judīte.
Daktere uzsver, ka liels atspaids ir valsts apmaksātā aprūpe mājās, kuru veic ārsta palīgs, braucot pie problemātiskajiem, gados vecajiem pacientiem, invalīdiem, veicot apskates un injekcijas, tad ārstam darba paliek mazāk. Ir arī prakses, kurās ārsta palīgs nav nokārtojis sertifikātu, un tad mājas aprūpes. Viņai ar Judīti paveicies, jo viņa ir sertificēta ārsta palīdze ar feldšeres izglītību un var arī pacientus pieņemt uz vietas praksē.
Praksē viņas palikušas divas vien – ārste un palīdze. Vai pacientu nāk daudz? Ir taču gripas laiks. “Nē, gripas vēl nav, bet ir saaukstēšanās un visi hronisko slimību paasinājumi, jo 11 mēnešus mums ir bijis rudens, tāpēc ir sāpoši kauli, sāpošas muguras,” skaidro daktere, piebilstot, ka slimības mainās, attīstās izmeklējumi, daudz ko vairāk var atrast.
Daudzu slimību cēlonis – stress
Inesi Pemperi satrauc strauji augošais ar cukurslimību sirgstošo pacientu skaits. “1999. gadā, kad šeit sāku, man bija trīs cukurslimnieki, bet tagad vairāk par 70,” atklāj ārste. Tāpat aug ar asinsspiedienu saistīto saslimšanu skaits, kā arī strauji palielinās psoriāzes pacientu skaits – katru mēnesi nāk klāt pa vienam diviem jauniem pacientiem, kas sirgst ar šo autoimūno kaiti.
Ārste domā, ka pie vainas ir stress, jo tas sagrauj visu. Hroniskais stresa sindroms, smaga veģetatīvā distonija viņas praksē arī nav retums. “Stress sākas jau no pašas mazotnes, piemēram, vedot pusotru gadu vecu bērnu uz bērnudārzu. Viņš it kā iet, nepretojas, bet tad dārziņā sāk slimot – tā ir aizsargreakcija. Skolā, darbā – visapkārt nepārtraukts stress,” atzīst Inese Pempere.
Skolās tāds mikroklimats, ka bērns uz turieni negrib iet, jo saskaras ar psiholoģiskām problēmām un klasesbiedru teroru. Mēs kļūstam ļauni un nežēlīgi, negribam saprast citus cilvēkus, visur meklējam negatīvo. Optimistiski un pozitīvi cilvēki ir mazākumā, daktere zīmē visai drūmu mūsu ikdienas dzīves ainu.
Atrast pozitīvo un rūpēties par sevi
Par cilvēces labāko daļu ārste dēvē Ziedkalnes pansionāta iemītniekus, kuri, dakterei ierodoties kārtējā vizītē, dod pozitīvas emocijas, jo skrien klāt, paņem somu, aizved līdz medpunktam, grib apmīļot, novēl: “Lai Dieviņš tevi sargā!” vai nosauc par savu mīļo dakterīti.
Inese Pempere atzīst, ka dzīve jau nav tikai melna vien, un, ja apsēžas un padomā, varbūt pat labā ir vairāk, tikai mēs paši “esam tā nogājušies un nodzinušies”, ka nespējam to saskatīt. Dakterei visu slikto aizmirst palīdzot arī mājās gaidošā sunīte, kas nozīmē arī piespiedu pastaigas. “Dzīvnieks mājās jebkurā gadījumā ir laba lieta,” viņa piebilst.
Lai saglabātu labu veselību un neslimotu, pieredzējusī lauku ārste aicina katram sākt ar sevi – pārdomāt, kā es dzīvoju, ko daru, ko ēdu, neskatīties tik daudz uz reklāmām. Ziemā darīt kā mūsu senči – ēst skābus kāpostus, burkānus, rutkus, kāļus, dzērvenes, brūklenes, pīlādžus, cidonijas. Visu ar mēru un pa druskai. Un neaizmirst arī par visuvareno ģenētisko kodu, kas atbild par to, kāds kuram būs svars.
