No Igaunijas skolotājiem apgūt pieredzi, kā mācīt mūsdienīgi, bija iespējams Jelgavas 2. pamatskolā, kad tur notika pieredzes apmaiņas seminārs “Izglītības tendences mūsdienu mainīgajā sabiedrībā 21. gadsimtā”. Semināru vadīja skolas ilggadējie sadarbības partneri – pedagogi no Tallinas Kesklinnas krievu ģimnāzijas.
Seminārā varēja noklausīties lekciju “Tehnoloģiju attīstības tendences mūsdienu izglītībā” un apmeklēt Tallinas kolēģu vadītās trīs meistarklases: “Mācību vide eksakto mācību priekšmetu stundās”, “Apvienotais projekts: literatūra un vēsture 5.– 6. klasēs” un “Kompleksās mācīšanas un projektu aktivitāšu elementi sākumskolā”.
Jelgavas 2. pamatskolas direktore Ināra Keiša uzsvēra, ka sadarbība ar Tallinas Kesklinnas krievu ģimnāziju notiek jau vairāk nekā 25 gadus. Šajā laikā sadarbība attīstījusies līdz ar pārmaiņām izglītības sistēmā, taču Latvija, tās realizējot, sper tikai pirmos soļus, bet igauņu kolēģi jau tā strādā.
Semināra dalībniekus Jelgavas pilsētas skolu pārstāvjus uzrunāja Tallinas Kesklinnas krievu ģimnāzijas direktors Sergejs Teplovs, uzsverot jaunās mācību pieejas galveno stūrakmeni – multidisciplinaritāti, to, ka mācību priekšmeti vairs nepastāv atsevišķi, bet tiek apvienoti un mācīti kopā.
Nākotnes skola nav tikai kustīgas bildītes
Skolas metodiķe Ludmila Roždestvenska lekcijā demonstrēja ar interaktīvo matemātikas programmatūru “GeoGebra” veidotu 10. klases skolēna darbu, kur gleznā attēlotajām vējdzirnavām griezās spārni. Jauniešiem tika dots uzdevums izvēlēties kāda mākslinieka abstrakcionista gleznu un animēt tajā kādu elementu.
L.Roždestvenska atgādināja, ka skolā ieviest tehnoloģijas nenozīmē tikai pateikt: “Dodiet man datoru, un es rādīšu kustīgas bildītes!” Vai tā ir nākotnes skola? Diezin vai. “Jo bērni tāpat tikai sēdēs un skatīsies bildītes,” tā viņa.
Ieviešot jauno mācīšanas modeli, ģimnāzijas skolotāji, ievērojot noteikto principu, ka katram bērnam vajadzīga īpaša pieeja, sākumā dalījuši skolēnus sešos un pat 12 variantos, taču tas neko nav devis. Izrādījās, ka viss ir vienkāršāk.
“Cik daudz tiek ņemtas vērā bērnu prioritātes, tik daudz var saukties par nākotnes skolu,” sacīja Tallinas skolas metodiķe, piebilstot, ka jauktā apmācība nozīmē: vide, kurā iekļautas tehnoloģijas, plus tradicionālā skola.
Nākotne jau ir pienākusi, digitalizēts tiks viss
Bet kāda būs jaunā, sarežģītā pasaule? To raksturos šādi atslēgas vārdi: digitalizācija, tīkla sabiedrība, ekoloģizācija, globalizācija, demogrāfiskās izmaiņas un automatizācija. Mainīsies viss – sadzīve, sabiedrība. Nemainās tikai skola, bet tam drīz pienāks gals. Skolai jāmainās, jo ir nepieciešamas jaunas profesijas, kādu vēl nebija pirms pieciem gadiem.
Daudzas profesijas arī izzudīs, un ne tikai tās, kas prasa roku darbu. Turklāt samazināsies profesiju dzīves cikls – reiz kādu apgūstot, cilvēks ar to vairs nevarēs pelnīt sev iztiku visu dzīvi, šādu nākotnes ainu zīmēja L.Roždestvenska.
Dažas no pieprasītākajām jomām un profesijām: mājaslapu izstrādātājs, inženierdizains (CAD), pirmsskolas audzināšana, lāzertehnoloģijas, mehatronika u.c.
Nākamajā desmitgadē digitalizēts tiks viss – ID un veikalu pircēju kartēm pievienosies slimnīcu kartes, digitalizētas tiks atzīmes skolā u.c., jo dati ciparu formātā var glabāties tik ilgi, cik ilgi glabājas to nesēji. Internets būs visur, bet tas kļūs citāds – viedais apģērbs, dažādi sensori, lietu internets. Daudz kas tiks automatizēts.
Kurām profesijām draud izzušana? Tām, kas saistītas ar savstarpējo komunikāciju, rakstīšanu, sekretāra darbu, arī programmēšana: pēc 10–15 gadiem programmēs robots. Bet kādas profesijas vajadzēs? Vajadzēs tos, kuri dos komandas, uzdevumus.
L.Roždestvenska iedrošināja, ka nav jābaidās no robotiem – tie nepārņems pasauli un nekad pilnībā neaizstās cilvēku, jo tā ir programma, kas radīta masveida situācijām. Arī mākslīgais intelekts nav ierīces un tehnoloģijas – tas ir domāšanas veids, kam vēl ir ļoti tālu, pat neiespējami, lai kļūtu par cilvēku. Taču tajā pašā laikā ir lietas, kurās cilvēks nevar sacensties ar robotu, piemēram, šahā robots cilvēku uzvarēja jau pirms 10 gadiem.
Kas ir skolotāja virtuālie palīgi?
Kā vienu no pirmajiem palīgiem L.Roždestvenska minēja darba lapu veidošanas vietni skolotājiem “Wizer.Me”. Viņa nosauca šādus inovāciju virzienus skolā:
• programmēšana jau pamatskolā (“Scratch”);
• prototipēšana (3D printēšana);
• robotika (lego, “mBot”, “Arduino”, bērnudārzu robotizācija, “micro:bit”);
• lietu internets (IOT) – viedā skolas ēka, viedais apģērbs, kustību sensori;
• darbs ar datiem (“Big data”);
• virtuālā realitāte (VR) un paplašinātā realitāte (AR).
Tallinas ģimnāzijas metodiķe atklāja, ka arī viņas skolā ar jauno tehnoloģiju ieviešanu neklājas viegli – skolā stāv neizsaiņots čemodāns ar sensoriem. Šīs tehnoloģijas ir sarežģītas, turklāt jāsāk ar to, ka jāizdomā, ko mērīt, kā mērīt un ko pēc tam darīt ar iegūtajiem datiem. Viņa gan piebilda, ka virtuālā realitāte jau tiek sekmīgi izmantota elektriķu, ķirurgu un lidmašīnu pilotu apmācībā.
L.Roždestvenska stāstīja arī par Lego skolu, mācību procesu kā konstruktoru, sākot strādāt ar četrus piecus gadus veciem bērniem bērnudārzā. Pastāv gan risks, ka bērni var norīt vai pazaudēt detaļas.
Kurai klasei domāta spēlīte “micro: bit”? Lielbritānijā mazie programmējamie “micro: bit” datori ir piešķirti katram skolēnam, sākot no 1. klases.
“Robotu veidošanas un programmēšanas rīks “Makeblock” ir jauns izaicinājums mūsu skolai. Saņēmām 17 kastītes ar detaļām, mikroprocesoriem, sensoriem u.c. Agrāk šīs tehnoloģijas bija dārgas, bet tagad tās ienāk skolā un skolotājam ir jādomā, kā ar tām strādāt,” stāstījumu turpināja Tallinas Kesklinnas krievu ģimnāzijas metodiķe.
“MakerPlace” kā jauna veida klases telpa, planšete uz grīdas, legālais viedtālrunis klasē – skolotājs uzdod kontroldarbu, bērni ar telefoniem atbild, skolēns ir ne tikai lietotājs, bet arī autors, šādu nākotnes skolas vīziju ieskicēja pedagoģe no Igaunijas.
Noslēgumā L.Roždestvenska aicināja skolotājus neaizmirst arī tādu papīra tehnoloģiju kā “Agamograph” (agamogrāfs) – 3D zīmējumu tehnoloģiju, kur attēls jāsaliek no iepriekš izgrieztiem papīra gabaliņiem. Viņas skolas pedagogi ar to aizrāvušies pirms diviem gadiem, un dažus skolēnus šī tehnoloģija novedusi līdz šausmām, nav bijis rezultāta, jo bērni, gabaliņus izgriežot, tos sajaukuši. Tad pedagogi viņiem mācīja numurēšanu, sadalīšanu, sagrupēšanu.
Visas mācību stundas filmē
Meistarklasē skolotāja Inna Kauca, kura skolā strādā jau 31 gadu, demonstrēja, kā viņa māca apvienoto krievu literatūras un vēstures mācību priekšmetu.
Skolotāja klasē strādā ar videokameru – visas mācību stundas tiek ierakstītas. Viņasprāt, tas ir labi no vairākiem aspektiem: iespējams redzēt, kas notiek stundā, ko kurš skolēns dara, skolas vadība var kontrolēt pedagoga darbu. “Es ievēroju, ka jūsu skolās kameras ir tikai gaiteņos. Mūsu skolā tās ir arī klasēs,” uzsvēra I.Kauca.
Skolotāja nestrādā datorklasē. Klases aizmugurē atrodas liels metālisks skapis ar dažādiem priekšmetiem, kurus skolēni var brīvi aplūkot.
Skolotājai nedēļā ir 29 stundas, no tām 24 – kontaktstundas, bet piecas stundas ir distances kurss, kad viņa strādā no mājām elektroniskajā vidē. Ģimnāzijā tā ir “Moodle” vide, bet jaunākajās klasēs – “Classroom”. Attālināti skolotāja strādā ar 9., 10. un 11.– 12. klasi. “Tas ir grūti, joprojām grūti. Ko esmu panākusi? Velosipēdu neesmu izgudrojusi,” viņa atzīst.
Tomēr ģimnāzijas 12. klases skolēni ir sagatavoti, lai viņi valsts eksāmenu krievu valodā varētu kārtot elektroniski. 9. klasi beidzot, gan tikai pieci skolēni reģistrējušies likt eksāmenu krievu valodā, priekšroku dodot angļu valodai.
Pēc iepriekš aprakstītās sistēmas Tallinas Kesklinnas krievu ģimnāzijas skolotāja literatūru un vēsturi kopā māca, jau sākot no 5. klases. 6. klasē, mācot vēsturi un literatūru, strādāts tiek pēc tāda paša principa. Vēlāk, 7. klasē, priekšmeti dalās.
Kā izskatās pārbaudes darbi?
Ieskaite ir, piemēram, uzņemt filmu. Tiek izmantoti arī spēles elementi – skolēni būvēja seno ciematu, un tā bija ieskaite. Jaunāko klašu bērnu darbus nereti vērtē ģimnāzisti. 12. klases skolēni skolotājai palīdz izstrādāt pārbaudes darbu jautājumus.
Atzīmju kritērijus skolotāja izstrādā kopā ar skolēniem. “Jā” vai “nē” neskaitās atbilde. Kritērijus pieprasa vecāki, bet skolotājai pašai tuvāka ir formatīvā vērtēšana, vērojot, kā attīstās grupa.
“Ieskaite kā uzstāšanās, darba aizstāvēšana, vērotāji – paši skolēni, kas uzdod jautājumus. Tomēr šeit nākas saskarties ar problēmu, ka daži grib iegāzt savus klasesbiedrus, tāpēc mans kā skolotājas uzdevums ir iemācīt viņiem korekti izturēties pret klasesbiedriem,” sacīja I.Kauca.
Skolotāja vairākkārt uzsvēra, ka tehnoloģijas stundās tiek lietotas jēgpilni, tās ir tikai līdzeklis un tiek lietotas ar mērķi, lai skolēniem nebūtu pārslodzes, bet būtu interesanti, viņi mācību procesā neizdegtu, saglabātu interesi. Bet mobilo telefonu savākšana stundas sākumā nedarbojas, jo skolēniem bieži vien līdzi ir otrs telefons.
Galamērķis ir tikt līdz 12. klases eksāmenam. Skolēni mācās par literatūras žanriem, stiliem u.c., domājot, ko izlasīt grāmatā, ko internetā un ko var izdarīt paši. Skolotāja veido priekšmetu kartes, kur vecāki var ieiet un paskatīties, ko viņu bērni mācās.
Skolotāja skolēniem iedod tēmas un literatūras sarakstu, kuru viņi var mainīt. Tiek sadalītas tēmas, kam seko radošais darbs. Katrā tēmā ir teksts. Tekstam ir jāsatur arī vēsturiskais aspekts. Piemēram, tēma: karš literatūrā. Viens skolēns raksta par Pirmo pasaules karu, otrs – par Otro pasaules karu. Literatūru izvēlas skolēni paši. Ja klasē ir daudz skolēnu, tad uzņem filmu.
Lai skolēns justos komfortabli
5.–6. klasē stunda sākas ar sasveicināšanos. Tad skolēni patstāvīgi strādā katrs pie savas tēmas. Skolotāja darbojas kā konsultante. Darba diena, nedēļa bērniem paiet komfortabli, negaidot sliktu atzīmi. Skolotāja bērniem liek strādāt klasē, mājasdarbus neuzdod. Vecākie skolēni mājās lasa.
Turklāt bērni var sēdēt un mācīties ne tikai klasē, bet arī izvēlēties mācīties, zvilnot uz mīksta pufa skolas gaitenī. Katrs bērns strādā savā līmenī. Bērni, kuri ir izteikti individuālisti, netiek spiesti darboties grupās vai pāros. Viņi var strādāt individuāli, pēc tam apspriežot darbu ar pedagogu. Bērni var strādāt patstāvīgi, datorklasē.
Izrādās, ka Igaunijā skolēni jau ir “atēdušies” tehnoloģijas, prezentācijas, tāpēc bērniem patīk darboties ar rokām, ar papīru. Uz vienu no ieskaitēm skolēni izgatavojuši lielu papīra rulli, kas tagad glabājas skolotājas kabinetā.
Visgrūtākais – pārvarēt vecāku pretestību
Izrādās, visgrūtākais ir bijis pārvarēt vecāku pretestību jaunajam, stāstot viņiem, ka mācību grāmata un burtnīca nav vienīgie mācību līdzekļi. Divu gadu laikā vecāku jautājumi mazinājās, bet seši gadi pagāja, kamēr skolotāja I.Kauca saprata, kā palīdzēt skolēnam.
Bet nav arī tā, ka Igaunijā skolēni visu dara elektroniski. Viņi var izvēlēties – sacerējumu rakstīt ar roku burtnīcā vai elektroniski. Ir noteikts, ka sacerējumiem jābūt vairāk nekā pusei no visiem darbiem. Tāpat skolēni stundās atbild uz jautājumiem, skatās filmas, rediģē viens otra tekstus u.c.
“Uzdevumi ir jāveido tā, lai atbildes nevarētu atrast internetā, lai nebūtu “copy paste”, lai bērns domātu, darbotos,” iesaka I.Kauca. Viņa uzsver, ka, beidzot 9. klasi, skolēni eksāmenu krievu valodā kārto tikai elektroniski, un tas ir sacerējums. Plānots, ka arī angļu valodas eksāmens turpmāk būs tikai elektroniskajā vidē, taču bērniem iet grūti – viņi melnrakstu grib rakstīt uz papīra.
12. klases beigās Igaunijā skolēnam tiek piedāvāts eksāmenu saraksts, bet 11. klasē tie, kuri grib studēt medicīnu, var nokārtot bioloģijas eksāmenu. Tāpat Igaunijas skolās ļoti izplatīta ir atgriezeniskā saite, jo “direktors prasa, lai būtu rezultāti, lai bērni būtu smaidīgi un nenogurtu”, atgādina I.Kauca.
Noslēgumā viņa atzina, ka visgrūtākie bijuši pirmie divi gadi, bet skolotāji sākuši, cits ātrāk, cits vēlāk. Viņasprāt, visgrūtāk ir apvienot un jaunajā formātā pārnest tādus mācību priekšmetus kā fizika, ķīmija un bioloģija. Tomēr Igaunijā tagad komplekso mācīšanos sāk ieviest jau no 1. klases.
