Jelgavā atrodas psihoneiroloģiskā slimnīca, un visu veidu psihiatriskā palīdzība ir koncentrēta tur. VSIA “Slimnīca “Ģintermuiža”” valdes loceklis Uldis Čāčus pašlaik Latvijā vērojamo ažiotāžu ap bērnu psihiatriskajām slimnīcām vērtē kā “diemžēl vienpusēji tendenciozi atspoguļotu, jo ārsti stāsta ko citu,” un “katrā ziņā Jelgavā tik ļauni, kā stāsta par “Ainažos” notiekošo, nav”.
Slimnīcā “Ģintermuiža” ir bērnu nodaļa ar 20 gultasvietām, pašlaik tajā ārstējas 23 bērni. Pacientu skaits nodaļā mainās cikliski – atkarībā no skolas un gadalaika. Bērni nodaļā tiek uzņemti ar ārsta psihiatra nosūtījumu vai atvesti ar ātro palīdzību.
“Bāriņtiesa pie mums bērnus nesūta – tam vajadzīgi mediķi. Tiesa iesaistās vienīgi tad, ja pacients atsakās no stacionēšanas. Tad tiesa izvērtē, vai taisnība ir ārstu vai pacienta pusē. Bet ar bērniem šādi gadījumi ir mazāk raksturīgi,” stāsta slimnīcas vadītājs.
Viņš piekrīt, ka iestādēs, kur par ārstu darbu maksā valsts, psihiatru trūkst. “Kā valsts maksā, tā psihiatri strādā,” saka U.Čāčus, piebilstot, ka daudzi psihiatri strādā savās privātpraksēs vai ir aizbraukuši no valsts. “Ģintermuižā” gan bērnu psihiatru trūkuma neesot, pašlaik slimnīcā strādā trīs šādi speciālisti, no tiem nodaļā – divi, kas pie pašreizējā bērnu skaita ir pietiekami.
Vienlaikus ārsti pieņem pacientus ambulatorajā nodaļā. Janvārī darbu sākusi arī jauna sertificēta psihiatre, kas specializējusies bērnu psihiatrijā. “Jelgavā no 1. februāra neviens bērns uz ambulatoro pieņemšanu pie psihiatra rindā nestāv,” uzsver slimnīcas vadītājs.
Turklāt slimnīcā darbojas arī bērnu dienas stacionārs, kurā ik dienu uzturas aptuveni no trim līdz septiņiem bērniem, visi jelgavnieki. Dienas stacionārā tiek nodrošināti visi nepieciešamie ārstnieciskie pakalpojumi, izņemot naktsmieru, bet vecāki pa to laiku var strādāt.
Slimnīcas valdes loceklis izsaka nožēlu, ka dienas stacionāru neizmanto citu pilsētu un pagastu bērni, jo visbiežāk pacienti nāk no ne tām materiāli situētākajām ģimenēm, nespēj izbraukāt vai ceļa izdevumi ir pārāk lieli.
Taču slimnīcai ar ārstiem vien nepietiek, viņiem vajag palīgus – psihologus, rehabilitologus. Diemžēl šos speciālistus valsts nav paredzējusi apmaksāt, tādējādi bērnu nodaļai izdevumi ir lielāki nekā ieņēmumi un slimnīcai šāds bizness nav izdevīgs, skaidro U.Čāčus.
Nodaļās nepieciešamas arī medmāsas, māsu palīgi un cits palīgpersonāls. Šo darbinieku gan pagaidām netrūkst, vismaz ne bērnu nodaļā, taču kadru mainība ir liela, atklāj iestādes vadītājs.
Uz jautājumu, vai bieži vien stacionārā neatrodas tādi bērni, kuriem tur nemaz nevajadzētu būt, slimnīcas vadītājs atbild: “Mūsu stacionārā praktiski šādu bērnu nav, jo visiem, kuri tur ārstējas, ir garīgas slimības.”
“Jautājums vienīgi var būt par to, vai šīs slimības vienmēr jāārstē stacionārā, tas ir jādiferencē. Taču, ja bērns pie mums tiek atvests no ielas vai citas vides, kur ir uzvedies neadekvāti, to uzreiz pateikt nevar – viņš dažas dienas jānovēro slimnīcā, un tikai tad var izvērtēt, vai ārstēt ambulatori vai stacionāri,” tā U.Čāčus.
