KAS? Trīs garmataini puiši (Rinalds Leimanis – 19 gadu, Andris Dzērve – 16 gadu, Kristaps Žukovskis – 16 gadu), viens īsmatains (Kaspars Vīksna – 18 gadu) un es.
KAS?
Trīs garmataini puiši (Rinalds Leimanis – 19 gadu, Andris Dzērve – 16 gadu, Kristaps Žukovskis – 16 gadu), viens īsmatains (Kaspars Vīksna – 18 gadu) un es.
KAD?
Svētdien ap četriem pēcpusdienā.
KO DARĪJA?
Runāja par «smago» mūziku, pagātni, nākotni, reliģiju, smējās un… vienkārši labi jutās.
Kādu mūziku un cik ilgi jūs klausāties?
Kr.: – Mēs klausāmies «metālu».
R.: – Es to jau daru četrus piecus gadus.
K.: – Trīs gadus.
A.: – Es arī «smago» mūziku klausos trešo gadu.
Kr.: – Jau no astotās klases, šis ir trešais gads.
Kurš no mūzikas stiliem un kāpēc jums nepatīk?
A.: – Reps – tāda pretīga un sausa mūzika.
K.: – Pops.
Kr.: – Reivs, tagad jau tas visu pārņem.
K.: – Man vispār riebjas reiveri! Iet, teiksim, trīs reiveri – piespļauda ielu līdz beidzamajam.
A.: – Metālisti gan tā nedara. «Smagās» mūzikas fani ir viskulturālākā jauniešu daļa.
K.: – Reiveriem nevienu mūzikas instrumentu nevajag mācēt spēlēt…
Kr.: – Vienīgais mūzikas instruments ir dators.
A.: – «Metālā» tā nevar, kaut kas ir jāprot. Nepietiek ar to, ka rokās paņem ģitāru – tā vēl ir jāiemācās spēlēt.
K.: – Mēs taču arī varētu būt reiveri, «davai». Visi man pakaļ kliedz: bum, bum! (Puiši sāk smieties.)
A.: – Viņiem ir zems intelekta līmenis – vairāk par vienu divām frāzēm nevar iemācīties.
K.: – Mēs ar Dzērvi rindām tekstus tā mācījāmies (apstiprinošs Andra galvas mājiens), es Čaku tik labi nezinu.
Kā jūs sākāt klausīties «smago» mūziku?
K.: – Pusaudžu depresija…
A.: – Nē, man tā nebija depresija. Sāku ar «Metallica». Tolaik likās, ka tas ir kaut kas ļoti «smags» un, tā kā biju dievticīgs, – ļoti sātanisks.
Vai visi metālisti ir sātanisti?
A.: – Nē, parasti sātanisti mēdz būt tie, kas klausās «Black Metal». Un, galvenais, nevajag jaukt psihopātiskus sātanistus ar normāliem.
Kr.: – Psihie ir tie, kas «buras» (uzliek lāstus, skaita dažādus pantiņus – Z.Ž.) gar «sīčiem».
Vai Jelgavā ir daudz metālistu?
A.: – Ar katru gadu paliek mazāk. Apkārtējā sabiedrība «apspiež».
Kr.: – Daži metālisti kļūst par reiveriem, jo tagad tas ir modē.
A.: – Jā, var teikt, ka metālistu vairs nav tik daudz tāpēc, ka tas nav moderni. Agrāk, kad modē bija panki, gari mati, ādas jakas…, mūsu bija krietni vairāk.
Kr.: – Tik daudzi atbirst tāpēc, ka agrāk šo mūziku klausījās tikai, lai zīmētos. Toties tagad palikuši labākie.
R.: – Jā. Arī metālistu pasākumi Jelgavā nenotiek.
Kur jūs parasti «tusējat»?
A.: – Koncertos, pie kāda dzīvoklī. Agrāk Uzvaras parkā, bet tagad lielākā daļa tur pulcējošos ir reiveri, daudzi no tiem – bijušie metālisti.
Kr.: – Vēl jau reizēm savācamies kādā parkā, kaut vai tepat pie torņa.
Ko jūs – smagās mūzikas
fani – darāt, sanākot kopā?
K.: – To pašu ko visi citi, tikai metālisti vairāk savstarpēji sarunājas.
A.: – Sarunājam, kad brauksim uz kādu koncertu.
Kr.: – Spēlējam ģitāru.
Kā ar jums vislabāk iepazīties?
K.: – Var pienākt uz ielas un teikt, ka grib parunāt par «metālu».
R.: – Galvenais, lai nenāk klāt un nesaka: es neciešu «smago» mūziku.
Kā jāizskatās īstam metālistam?
A.: – Patiesībā nav svarīgi, kas ir mugurā.
K.: – Svarīgāk ir saprast dzīves jēgu.
Kr. – Ieteicams izaudzēt garus matus… (aizmuguriski rāda uz Kasparu).
A.: – Un, protams, jāklausās «smagā» mūzika.
Kas ir jūsu elki?
A.: – «Cannibal Corpse», Kurts Kobeins. (Nevaru atturēties nepiebildusi, ka Andris pats ir ļoti līdzīgs Kobeinam, vismaz ārēji. – Z.Ž.)
K.: – «Cannibal Corpse», «Nirvana».
R.: – «Sepultura», «Husquarna», Kobeins.
Kr.: – Odins, ākstos… Elkus ir grūti nosaukt. Varbūt Kobeins viens pats, nevis «Nirvana», bet no smagākiem…
R.: – «Garbage» «vecene». (Visapkārt smiekli.)
Ko par jūsu mūziku saka draugi?
R.: – Viņi klausās to pašu, vienīgi klasesbiedri drausmīgi protestē.
A.: – Skolas draugi neklausās «smago» mūziku, bet, ja man «uzbrauc», tad…
Kr.: – Ir tādi, kas pasaka: es savās bērnu dienās arī TĀDU mūziku klausījos. Nav jau tā, ka draugus mēs izvēlētos pēc mūzikas, ko klausās, kaut gan reizēm tā palīdz atrast domubiedrus.
Un kā ir ar vecākiem, vecajām tantiņām?
Kr.: – Vecās tantiņas (!)…
K.: – Māte necieta manus garos matus… Tagad tos esmu nogriezis, bet ne jau viņas dēļ.
R.: – Manējā ir pieradusi.
K.: – Vakar, teiksim, «kanibāli» uzgriezti «līdz griestiem». Māmiņa neko – darbojas savā nodabā.
A.: – Manam tēvam pilnīgi vienalga, māte gan ļoti baidās, ka es varētu palikt par sātanistu, viņa ir ļoti dievticīga.
R.: – Vecās tantiņas sauc mūs par meitenēm. «Autiņā» bieži vien saka: meitenīt, vai tu nevarētu piecelties?
Vai, ejot pa ielu, var pateikt: šim cilvēkam patīk «smagā» mūzika?
K.: – Jā.
Kr.: – Pārsvarā var…
A.: – … ja, protams, viņš nebaidās.
R.: – Un ir pārliecināts par sevi.
Ko «metālā» ir vērts klausīties?
K.: – Agresiju, zemfrekfences skaņas…
A.: – Tā vienkārši ir «smaga», laba un ar jēgu.
Kr.: – Mans papildinājums: tajā ir daudz jēgas.
R.: – Tad jau es varu teikt: ļoti daudz jēgas!
