“Galvenais, lai tas nekad nenāk gaismā”
Vēlme pievērsties Dinas Džeferisas jaunā romāna “Tējas plantatora sieva” lasīšanai dzima, izlasot nosaukumu un aplūkojot grāmatas vāka attēlu. Proti, dūmakā tītā, zaļu koku un krūmāju apaugušu pakalnu fonā terases pavēnī zeltītas krāsas gaisīgā, garā kleitā sēž jauna sieviete. Viņas skats, domīgs un vaicājošs reizē, vērsts uz margām atbalstītajām, izstieptajām pašas rokām. Skatiens vilina izzināt viņas domas. Vai tā ir sajūsma par glāsmaini balto un maigo ādu, varbūt apcere par dzīvē paveikto, gremdēšanās atmiņās par mīļotā cilvēka pieskārieniem?
Lasīšanas gaitā atklājas, ka galvenā varone Gvena Hūpere, būdama deviņpadsmitgadīga angliete, sevī iemieso 20. gadsimta sākuma britu koloniālista sievu, kura uzskata, “ja reiz vīra sirds pieder Ceilonai, tad šai vietai piederēs arī viņējā”. Par spīti gadu atšķirībai (Lorensam ir 37) un tam, ka mīļotais reiz jau bijis precējies, jaunā sieviete atstāj vecākus, ierastos dzīves apstākļus, lai būtu dzīvesbiedre, ar kuru varētu lepoties. Sākotnēji romantisma, sapņainības, ideālisma, bet vienlaikus arī lielas apņēmības pilna Gvena cenšas iedzīvoties vidē, kurā ir atšķirīga ne tikai daba, cilvēku ādas krāsa, bet arī vietējo iedzīvotāju ikdienas paradumi un vērtību kritēriji. Gluži kā nežēlīgie musoni un spēcīgās, ilgstošās lietavas plosa krāšņo dabas ainavu, arī Ceilonā mītošie ļaudis piedzīvo politiskus un dvēseliskus nemierus. Līdzīgi tam, kā kokam vējā ir nepieciešama stute, atbalsts, arī jaunajai lēdijai ir nepieciešama vīra pleca izjūta, jo viņa jūtas “kā ar katapultu iesviesta pavisam nesaprotamā pasaulē”.
Protams, kā jau kārtīgā dāmu lasāmvielā, galvenā sižeta līnija saistās ar mīlestības stāstu, kurā dzirksti attiecībās uztur gan savstarpējais seksuālās pievilkšanas spēks (“viņš bija tik stiprs, ka atlika būt viņa tuvumā, lai justos iekārota”), gan greizsirdības uzplaiksnījumi, gan bailes vienam otru pazaudēt. Pēdējās ir saistītas ar daudzajiem noslēpumiem, kas caurvij daiļdarbu un liek nojaust, cik pretrunu un iekšēja nedrošuma pilni ir Gvena un Lorenss, un ne tikai viņi.
Spilgtākais no brīžiem, kas aizsāk sarežģījumu abu laulāto attiecībās un ir pavērsiena punkts sižeta līnijā, kuras atrisinājuma dēļ vien ir vērts izlasīt šo romānu, ir moments, kad, palikusi mājās tikai ar kalponi, galvenā varone dzemdē savus pirmdzimtos, no kuriem viens ir zēns, bet otrs – meitenīte ar tumsnēju ādas krāsu, kas līdzīga ieziemiešu miesas tonim. Sākoties panikai, rodas jautājumi, bet, “minūtēm ritot, Gvena aptvēra, ka nav jēgas prātot, kā Lijoni ieņemta: galvenais gādāt, lai tas nekad nenāk gaismā”.
Ja jūs interesē uzzināt, kā noslēpuma glabāšana un vainas izjūta spēj ietekmēt mīlestību, cilvēku likteņus, noteikti izlasiet šo romānu.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
