Sestdien, 24. februārī, valstiskās neatkarības simtgadi atzīmēs Igaunija, savukārt 16. februārī valsts neatkarības atjaunošanas simtgadi svinēja Lietuva. Gan Lietuvai, gan Igaunijai un arī Latvijai neatkarības simtgade nav pilna. Apmēram pusi no šī laika visas trīs Baltijas valstis ir piedzīvojušas okupāciju un kara posta dienas. Tomēr pagājušo piektdien Lietuvā varēja sajust, ka tauta svin.
Lietuviešiem ir citādi nekā igauņiem un latviešiem
Lietuviešiem atšķirībā no mums un igauņiem savu valsti izdevās izveidot jau 13. gadsimtā. Kaut arī vairāk nekā divsimt gadu lietuvieši atradās ievērojamā Polijas ietekmē, kaimiņu tautas valstiskā neatkarība pilnībā tika zaudēta tikai 1795. gadā, kad Baltijas valstu teritorija iekļauta Krievijas impērijā.
19. gadsimta lietuviešu nacionālās atmodas centieni ir ievērojami saistīti ar Jelgavu. Proti, Kurzemes guberņā lietuvieši varēja justies un biedroties brīvāk. Te nebija latīņu drukas aizlieguma, kāds pastāvēja Lietuvas teritorijā. Jelgavā mācījies ir vēlākais Lietuvas valsts prezidents Antans Smetona un daudzi citi viņa līdzgaitnieki.
Tolaik lietuvieši bija ievērojama daļa no jelgavniekiem. Vēsturnieks Andris Tomašūns spriež, ka 19. gadsimta sākumā apmēram piektdaļa Jelgavas iedzīvotāju bija katoļticīgie. “Tautības tolaik neuzskaitīja, bet domāju, ka ievērojams skaits katoļu bija lietuvieši,” piebilst A.Tomašūns.
Simt reizes zvanīja visā Lietuvā
Lietuvas valsts atjaunošanas simtgades svētkos “Ziņas” devās uz Jonišķiem, kuru tuvumā esošais Kalneļu pilskalns ir minēts Atskaņu hronikā – šai vietā zemgaļi cīnījās ar Livonijas ordeņa krustnešiem. Jonišķi Elejai ir tuvāk nekā Jelgava, un tieši šī iemesla dēļ padomju laikos viens otrs jau no mazotnes steidzīgāks elejnieks vai sesavnieks ir dzimis Jonišķu slimnīcā. Mūsdienās sakari ar Jonišķiem, kur tagad mīt ap astoņiem tūkstošiem iedzīvotāju, ir varbūt mazāk jūtami. Ar satiksmes autobusu no Jelgavas uz Jonišķiem vai Šauļiem aizbraukt ir problemātiski. Taču arī ziemas sniegā ceļš ir labs un pietiek ar minūtēm četrdesmit, lai no Jelgavas nokļūtu Jonišķu centrā, kur Svētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas baznīcā notika Lietuvas valsts atjaunošanas simtgadei veltīts dievkalpojums. Tā noslēgumā pulksten 12.30 Jonišķos, tāpat kā visā Lietuvā, simt reizes nodimdināja baznīcas zvans. Cilvēki nāca ārā, apkampās. Kad “Ziņas” jautāja, kāda ir sajūta, draudzes sekretāre un mācītāja saimniece Audrona Kiršinaite atbildēja: “To nevar vārdos izteikt!”
Pie baznīcas satiktais Jonišķu jaunsargu instruktors Gintars Čagus, kas uz dievkalpojumu bija atvedis vairāk nekā divdesmit audzēkņu, atzina, ka svētkos jūtas lepni: “Dzīve iet uz augšu. Kaut lēnām, bet palielinās algas. Tiesa, agrāk Jonišķos dzīvoja divpadsmit tūkstoši, bet beidzamajā laikā Lietuvā vairāk cilvēku atgriežas nekā to atstāj.” Iepriekšējā dienā viņš kopā ar saviem jaunsargiem bija Radvilišķu rajonā, kur atrodas piemiņas vieta nacionālajiem partizāniem, kas arī 1949. gadā savā sapulcē pieņēmuši valstiskās neatkarības deklarāciju. Gintara vecvectēvs ir bijis latvietis. Tādu gadījumu, kad Zemgalē (viņpus Lietuvas robežas Zemgali sauc par Žemgali) latvieši pāriet lietuviešos un otrādi, nav maz. Runājot par dzīvi Lietuvā, jaunsargu instruktors stāsta, ka lietuviešu jaunietis, kas brīvprātīgi devies militārajā dienestā un deviņus mēnešus to pienācīgi veicis, atvaļinoties atalgojumā saņem ap trim tūkstošiem eiro. “Ja brīvprātīgo karavīru nepietiek, kāds tiek iesaukts arī obligātā kārtā, bet tad samaksa ir mazāka,” stāsta Gintars. Viņš uzskata, ka, sākoties militārajam konfliktam Ukrainā, Lietuvā ieviestais obligātais militārais dienests ir attaisnojies. Salīdzinot dzīves līmeni Latvijā, var piebilst, ka reklāmas “Tēvijas Sargā” vēsta, ka jaunietis, iestājoties militārajā dienestā, kā pirmo algu “uz rokas” saņem 700 eiro mēnesī. Protams, šī atlīdzība Latvijā ir ievērojami lielāka, taču krietni mazākam jauniešu skaitam nekā Lietuvā.
Kad jautāju, kad Gintars beidzamo reizi bijis Latvijā, viņš militāri precīzi atbild: “24. decembrī.” Ziemassvētkos braucis uz Rīgas lidostu. Interesanti, ka “autokaravānas” Latvijas virzienā viņš Jonišķos manījis ar Jelgavas Ledus skulptūru festivāla laikā.
Kultūras sakariem vajadzētu būt ciešākiem
Tulkotāja un Jonišķu Latviešu biedrības dalībniece Dzintra Irbīte spriež, ka kultūras sakarus starp Jelgavu un Jonišķiem vajadzētu attīstīt vairāk. “Vecie kultūras sakaru uzturētāji, kā, piemēram, mums Tērvetes novada grāmatnieku muzeja vadītāja Aija Štosa, aiziet aizsaulē, bet jaunajiem kontaktu ir mazāk,” teic Dz.Irbīte.
Svinīgais sarīkojums par godu Lietuvas valsts atjaunošanas simtgadei notika pirms trim gadiem atjaunotajā Jonišķu baltajā sinagogā. Pēc Otrajā pasaules karā piedzīvotā holokausta ebreju minoritātes Jonišķos vairs nav, taču divas sinagogas pilsētā simboliski ir atjaunotas un kalpo sabiedriskiem pasākumiem. Kaimiņus sveikt bija ieradušies arī Jelgavas, Dobeles un Tērvetes novada pašvaldību vadītāji, kā arī tālāki viesi no Igaunijas Veru pilsētas pašvaldības. Vistālākie sveicēji bija no Ukrainas. Ukrainas brīvprātīgo armijas pārstāvis Konstantīns Kovaļevs un Jonišķu Rotari kluba prezidents uzņēmējs Ķēstutis Tautvaišs “Ziņām” pastāstīja, ka draudzīgi sakari viņiem izveidojušies jau Maidana barikāžu laikā 2014. gadā. Jonišķu Rotari klubs šoreiz ukraiņu cīnītājiem dāvināja divas ātrās palīdzības automašīnas, kas tiks izmantotas ievainoto pārvešanai no militārā konflikta zonas Ukrainas austrumos.
Pēc tradīcijas 16. februārī Jonišķos pašvaldība sveica aktīvākos vietējos iedzīvotājus. Šoreiz apbalvojumu izpelnījas pensionāru kluba vadītāja Stefanija Skirmantiene un sporta dzīves organizators Romualds Franckaitis. Jāpiebilst, ka viņa ģimenei piederošajā Jonišķu viesnīcā atrodas galda tenisa spēlei veltīts muzejs.
Staigājot pa Jonišķiem, patīkami pārsteidza, ka lielākā daļa no daudzdzīvokļu mājām ir renovētas. Svētku dienā uz ielām redzēja daudz priecīgu cilvēku.
Jelgavā svinēja dienu vēlāk
Par to, ka lietuvieši valsts atjaunošanas simtgades svētkos ir izgājuši ielās, 17. februārī Jelgavā Lietuvas valsts simtgadei rīkotajā pasākumā stāstīja arī agrākais LLU rektors Voldemārs Strīķis. Viņš 17. februārī atgriezās no Viļņas un Kauņas, kur notika šo svinību galvenie pasākumi. Viņš uz svētkiem Lietuvā tika ielūgts kā bijušais Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas valsts neatkarību. Lietuvā šāds vēsturiskais balsojums bija jau 1990. gada 11. martā.
Jelgavā Lietuvas valsts atjaunošanas simtgadei veltītais sarīkojums notika muzejā. Ar pašvaldības atbalstu to rīkoja Jelgavas lietuviešu biedrības “Vītis”. Sapulcējušos uzrunāja Jelgavas katoļu diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis, pasākumā piedalījās Jelgavas mazākumtautību biedrību ļaudis, pašvaldības pārstāvji u.c. No Lietuvas ar koncertu bija ieradies Remigija Adamaiša vadītās Šauļu kora skolas zēnu koris “Dagilėlis”. Atceroties ciešo sadarbību ar lietuviešiem atmodas laikā, Jelgavas eksmērs Uldis Ivans stāstīja, ka kopā ar “Vītis” vadītāju Aļģimantu Burbu Lietuvā drukājuši politiskus rakstus, ko Latvijā tipogrāfijas vēl neņēma pretī. “Tolaik visādi vilcinājāmies atbilstoši Valsts valodas likumam pārtaisīt ielu nosaukumu plāksnītes, kas no padomju laikiem bija gan latviešu, gan krievu valodā. Aļģis sarunāja lietuviešu komandu, kas ātri vien vismaz uz galvenajām ielām glīti aizkrāsoja krievu uzrakstus ciet,” tā U.Ivans.
Savās mājās Lietuvas valsts atjaunošanas simtgadi sagaidīja vecākais Jelgavas lietuviešu biedrības dalībnieks Jelgavas lietuviešu pamatskolas 1939. gada absolvents Aleksandrs Balss. “Mūsu skolā bija divas īpašas svētku dienas – gan 18. novembris, gan arī 16. februāris,” stāsta A.Balss. Viņš atceras, ka Lietuvas neatkarības atjaunošanas dienā bīskaps Jelgavas katoļu baznīcas cēlājs Kazimirs Jasenas noturēja aizlūgumu par Lietuvu. Kad Latvijā varu pārņēma Kārlis Ulmanis, Lietuvas neatkarību atzīmējuši visās Jelgavas skolās.
19. gadsimta beigās Jelgavas ģimnāzijā mācījās četri no divdesmit Lietuvas Nacionālās padomes locekļiem, kas 1918. gada 16. februārī Viļņā parakstīja Lietuvas nacionālās neatkarības aktu:
• Kazimirs Bizausks
• Jons Smilgevičs
• Antans Smetona
• Vlads Mirons
Jelgavas ģimnāzijā mācījušies arī pieci pirmskara neatkarīgās Lietuvas premjerministri:
• Mikols Sležēvičs
• Ernests Galvanausks
• Vitauts Petrulis
• Jozs Tūbelis
• Vlads Mirons
Pēc Jelgavas muzeja materiāliem
No sarunām virtuvē
Lietuva latviešus piesaista ar zemākām pārtikas cenām. Vienkāršā veikalā Jonišķu centrā 300 gramu baltmaizes batons maksāja 20 centu, bet 700 gramu rupjmaizes kukulītis 31 centu. 95. markas benzīnu tas pats degvielas lieltirgotājs Jonišķos pārdeva par 2,5 centiem lētāk nekā Jelgavā. Toties, sākot no 1. janvāra, “apvērsums” noticis grādīgo dzērienu tirgošanā. Ar valdības lēmumu Lietuvā tie ir kļuvuši dārgāki, turklāt ievērojami samazināts alkoholisko dzērienu tirgošanas laiks. Brīvdienās tos atļauts tirgot vien līdz pulksten 15, bet darbdienās – līdz pulksten 20. Tādējādi uzbāzīgāki kļuvuši nelegālie tirgotāji. Daudzviet Lietuvas sociālajos tīklos ievietoti paziņojumi: “Mēs varam palīdzēt.” Tālāk nemaz nav jālasa, jo, kam šī palīdzība ir vajadzīga, jau zina – tā saistīta ar alkoholu. Nesnauž arī alkohola tirgotāji Lietuvas pierobežā Latvijā. Elejā dzērienu veikals nosaukts par “Vinotēku” un uz plakanā jumta rakstīts arī lietuviešu valodā: “Mes jau dirbame!” Lietuvas godīgie tirgotāji, šķiet, neapmierināti ar nelegālā tirgus pieaugumu, un arī tautā šis valdības pasākums nelikās atbalstīts.
