No rīta, izkāruši blakus Latvijas karogam kaimiņu – igauņu – valsts simbolu, devāmies pilnīgi pretējā virzienā – uz Lietuvas galvaspilsētu Viļņu. Laikam jau visvairāk latviešu brīvdienās tur var sastapt skandināvu mēbeļu un mājas lietu veikalā “Ikea”. Jādomā, ka tas mainīsies jau nākamgad rudenī, kad šādu veikalu plānots atvērt arī Rīgā. ”Ikea”, protams, ir laba lieta, bet izbraucienā prasās arī pēc kaut kā ekskursijai piestāvoša, tāpēc nolemjam doties pastaigā pa Viļņas vecpilsētu. Pēdējoreiz pa to staigājām pirms gadiem piecpadsmit, tāpēc vēl jo vairāk interesanti.
Pastaiga no senajiem vārtiem
Vēstures fakti liecina, ka senākā rakstītā liecība par Viļņu ir lielkņaza Ģedimina vēstule (1323), kurā viņš aicina pilsoņus no Vācijas pilsētām apmesties uz dzīvi Viļņā, solot atbrīvot no nodokļiem un garantējot citas tiesības. Ziemeļu krusta kara laikā pagāniskā Viļņa pārcieta daudz uzbrukumu, tomēr 14. gadsimtā tā kļuva par galvaspilsētu valstij, kas sniedzās no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Polijas un Lietuvas apvienotās valsts Žečpospolitas laikā Viļņu uzskatīja par provinciālu pilsētu. Taču pēc postošo karu, iebrukumu un ugunsgrēku perioda (no 17. gs. vidus līdz 18. gs. sākumam) pilsētu uzcēla no jauna greznā baroka stilā, kas raksturīgs arī mūsdienu Viļņā. Starp citu, sajūtu līmenī Viļņa arī mūsdienās šķiet poliska – drīzāk līdzīga Polijas pilsētām, nevis Baltijas kaimiņienēm Rīgai un Tallinai.
Lietuvas galvaspilsētas statusu Viļņa atguva 1918. gadā, bet tikai uz gadu. Kad to okupēja Polija, Lietuvas valdība bija spiesta pārcelties uz Kauņu, un Viļņa zaudēja savu nozīmi ekonomiskajā dzīvē līdz pat padomju armijas iebrukumam 1940. gadā. Otrais pasaules karš Viļņu izpostīja, turklāt tika iznīcināta lielākā daļa ebreju tautības iedzīvotāju.
Vecpilsētas apskati nolemjam sākt, sameklējot Aušras vārtus. Klasiskā Aušras vārtu kapela ir celta saskaņā ar gadsimtiem senu tradīciju, kas nosaka, ka pie katriem pilsētas vārtiem ir jābūt kapelai vai reliģiska tēla skulptūrai, lai pasargātu pilsētu no ārējiem ienaidniekiem un aizstāvētu ceļiniekus, kuri dodas prom no tās. Kapelas centrā ir Jaunavas Marijas svētbilde, kurai tiek piedēvētas brīnumdarītājas spējas.
Aušras vārtu kapelu sākotnēji cēla agrīnā baroka stilā, bet 1829. gadā to pārveidoja klasicisma stilā. Šie ir vienīgie no pilsētas 16. gadsimta aizsargmūra vārtiem, kas vēl saglabājušies. Mūrī redzamās apaļās šaujamlūkas liecina par to sākotnējām aizsargfunkcijām.
Simtgades noskaņās
Tā līdz sirds dziļumiem priecāties par pastaigu Viļņas vecpilsētā gan neļauj laikapstākļi. Palielie mīnusi komplektā ar dzestru vēju liek rokām sastingt, un tā vien gribas meklēt kādu siltu kafejnīcu, kur apsildīties. Lai arī laiks pastaigām nav labvēlīgs, ielās mana pa kādam tūristam un dzird izskanam pa teikumam citās valodās, bet pamatā, protams, šajā gadalaikā vecpilsēta ir patukša. Pie Aušras vārtiem pienāk kāds ubagotājs, bet, saņemot eiro, gan nopukst, ka tas esot maz. Laikam jau aukstajā laikā nav viegli būt pateicīgam par to pašu, ko saņem, jo cilvēku, kam izlūgties kādu velti, nav daudz. Vēl kāda lūdzēja saģērbusies tā, ka izskatās pēc īstas šamanes – tērpusies garā mētelī, no kura ārā lien kārtās savilktie brunči, sirmos garos matus sedz kažokādas cepure. Kolorītā kundze teju liek noticēt sava izskata šamaniskajam spēkam, jo viņu negaidīti vecpilsētā sastopam vismaz trīs reizes. Laikam jau dabūt ierasto ikdienas dāvanu skaitu aukstajā laikā nav viegli.
Daudzviet Viļņā mana simtgades noskaņas – pilsētā izkārti karogi, plakāti vēsta par dažādām svētku norisēm. Katedrāles laukumā izvietots liels baznīcas zvans, kurā pa brīdim parādās arī sveiciens Igaunijai tās simtajā jubilejā.
Savukārt pie Ģedimina kalna, protams, īsti piekļūt nav iespējams. To var tikai nofotografēt pa gabalu. Arī Latvijas medijos pirms kāda laika izskanēja ziņas par šī Viļņas īpašā objekta slikto stāvokli. Lietuvas valdība lēmusi no 30. decembra izsludināt valsts līmeņa ārkārtējo situāciju saistībā ar noslīdeņu apdraudētā Viļņas Ģedimina kalna stāvokli. Lēmums izsludināt ārkārtējo situāciju valsts līmenī pieņemts, pamatojoties uz valdības ārkārtējo situāciju komisijas ieteikumu. Amatpersonas cer, ka tas palīdzēs vienkāršot kalna apsaimniekošanu, kritiskos gadījumos ļaujot pieaicināt palīgā armiju, policiju vai ugunsdzēsības un glābšanas dienestu.
Lietuvas Ģeoloģijas dienests novembrī nācis klajā ar faktu, ka Ģedimina kalna deformācijas procesi vēršas plašumā un skar ne tikai uzbērto grunti, bet arī dabiskos grunts slāņus, tomēr kalna virsotnē esošais Ģedimina tornis un Augšējā pils saskaņā ar pašreizējiem datiem ir stabili. Ģeologi pieļāva, ka iespējami jauni noslīdeņi, norādot, ka grunts deformācijas konstatētas gandrīz visās kalna pusēs, zeme pēc spēcīgajām lietusgāzēm ir stipri piemirkusi un gruntsūdeņi izskalo no nogāzēm smilšu daļiņas. Viens no nogruvumiem rudenī skāris kalna austrumu nogāzi, kur, noslīdot velēnai, atsedzās galvenā gājēju celiņa balsti un iebruka arī daļa celiņa. Eksperti uzskata, ka situācija ir labojama un svarīgākais darbs ir nodrošināt pilnīgu kalna augšdaļas izolāciju, nokrišņu ūdens savākšanu un novadīšanu līdz pat kalna pakājei.
Katrā gadījumā arī mums ir interesanti palūkoties, vai Ģedimina kalns vēl savā vietā. Tā tas ir, teritorija gan iežogota, un tuvumā tam nevar pieiet. Jācer, ka kaimiņiem lietuviešiem izdosies situāciju stabilizēt.
Starp citu, nedēļas nogalē – no 2. līdz 4. martam – Viļņā noritēs gadskārtējie Kazjuko svētki. Gadatirgus apmeklētāji varēs iepazīt daudzveidīgu amatnieku piedāvājumu un nogaršot ne tikai lietuviešu, bet arī poļu, latviešu, baltkrievu, tatāru un citu Lietuvas galvaspilsētā un kaimiņvalstīs dzīvojošo tautu kulināro mantojumu. Kazjuko gadatirgus ir ne tikai lielākais, bet arī senākais festivāls Viļņā, tā saknes meklējamas 17. gadsimtā. Tradicionāli tas tiek rīkots pēdējā nedēļas nogalē pirms Sv.Kazimira dienas, ko svin 4. martā. Svētki ik gadu norisinās Viļņas vecpilsētas tirgus laukumā, kuram piešķirts UNESCO mantojuma statuss, un tā tuvumā, kur blakus cita citai izveidotas amatnieku tirdzniecības letes un teltis. Ja tirdzniecības vietas sarindotu vienu aiz otras, to kopējais garums sasniegtu teju 20 kilometru.
Lietuvas aizgādņa svētā karaļdēla Kazimira (1458–1484) godināšanas svētki laika gaitā kļuvuši par jautrām pavasara sagaidīšanas svinībām. Festivāls pašā Viļņas sirdī apvieno senākās amatnieku tradīcijas un mūsdienīgu skatījumu uz tautas mantojumu.
