Valsts svētku diena ir pagājusi.
Valsts svētku diena ir pagājusi. Tā deva daudz iespēju – skatīties televizorā svētku parādi un sevišķo programmu, apmeklēt sarīkojumus pilsētā, apdarīt sakrājušos darbus mājās vai vienkārši izgulēties. Kura no šīm iespējam ir labākā?
Katru gadu svētku diena nāk, vēl par gadu vecāka un gudrāka kļuvusi, balstīdamās gan visas tautas, gan katra personīgajā pieredzē. Un tomēr šķiet, ka katru gadu valsts svētku izjūtas aizpilda cilvēku kā baltu lapu.
Gluži tāpat kā pirms 79 gadiem diena aust pelēka un auksta. Ielās ir maz cilvēku, nav ne rudens dubļu, ne ziemas sniega. Tikai aukstums, kas liek meklēt patvērumu. Kur tverties Jelgavā? Pārtikas veikalos? Baznīcās? Doties pie kāda ciemos?
Pulksten 13 – Jelgavas Latviešu biedrības sarīkojums. Gunāra Kurloviča nopietnā uzruna. Uzvedums «Šī zeme ir mūsu», kurā piedalās Ā. Alunāna teātra aktieri un koris «Arka». Veltīts Kārļa Ulmaņa 120. dzimšanas dienai. Daudziem brīvās Latvijas vārds saistās tieši ar Ulmani. Par viņu rakstījis Edvarts Virza. Dzimstot Ulmanim, no debesīm nolaidās Laima un Māra un svētīja jaundzimušo. Viņš kļuva par izcilāko latvieti, kāds jebkad dzīvojis, viņš bija ģēnijs. Viņš saprata, cik sliktas ir partijas un demokrātija, tāpēc padzina visus, kas traucēja Latvijas labklājībai. Viņš nebija fašists. Taču viņa apjūsmotāji runā fašisma idejas – par pārcilvēku, kurš ir gudrāks par visiem un instinktīvi jūt, kas tautai ir vajadzīgs. «Mūsu valstī pietrūkst kārtības,» vēlāk sarunā teica Jelgavas Latviešu biedrības pārstāve, pasākuma organizatore Vija Zelmene. «Demokrātija pašlaik ir pārprasta – kā visatļautība. Izvest no krīzes valsti varēs tikai valdība, kuras priekšgalā būs stiprs cilvēks. Vēsture pierāda, ka kārtība vienmēr saistīta ar diktatūru. Senajā Romā, ja nebija kārtības, uz trīs mēnešiem vai pusgadu ieviesa diktatūru.»
Pulksten 15.30 – atmiņas par kādu citu diktatūru. VDK materiālu ceļojošās izstādes atklāšana Ģ. Eliasa muzejā. Tik seni šķiet videokadri, kur liels ceļamkrāns sien virves ap ļeņinekli, lai to aizvāktu no Jelgavas Centrālā laukuma. Un tik seni šķiet slepenie dokumenti mašīnrakstā – tāds un tāds pilsonis sarunā naidīgi izteicās par pastāvošo iekārtu… Un tiem sekojošās izsaukšanas, pratināšanas, sodi… Bet kāds dokuments datēts ar 1988. gadu! Un mūsu vidū droši vien vēl mīt okupācijas slepenie aģenti. Iespējams, savlaicīgi pārmetuši ādu uz otru pusi, tagad viņi ir lieli Latvijas patrioti.
Pulksten 17 – tautas kustības «Latvijai» gadskārtējā sanākšana Jelgavas pilī. Partijas biedri zina, ka jānāk tikai uz pulksten 18. Pārējiem stundu ir iespēja vērot Zīgerista varoņdarbus video un klausīties jautras melodijas. Beidzot viņi ir klāt – daudz cilvēku uz skatuves, zāles ejā – bērnunama bērni ar Latvijas un Eiropas Savienības karogiem. Zālē – visi tie, kas nevēlējās redzēt svētku koncertu kultūras namā. Zāle ir pārpildīta. Kustības vadītāji tiek sagaidīti ar ovācijām. Šeit nav nekādi svētki – šodien Latvijai klājas grūti, zārkus taisa trīsreiz vairāk nekā šūpuļu, bet valdība ir blēži un muļķi. Tāpēc vienīgā Latvijas cerība ir tautas kustība «Latvijai», kas nākamajās vēlēšanās noteikti uzvarēs, un cerēsim, ka mūsu mīļais draugs un domubiedrs Joahims Zīgerists kļūs par ministru prezidentu. Tad pēc pieciem gadiem Latvija būs stipra un laimīga. «Es esmu latvietis,» ar lielu akcentu un vēl lielāku pārliecību atkārto Zīgerists. Visi kopā sapulci beidz ar himnu. Tāpat kā pie dievišķā Ulmaņa daudzināšanas pievienoties negribas.
Pulksten 19.30 – uguņošana Lielupes malā. Pēkšņa apjausma – Jelgavā ir ļoti daudz cilvēku. Ļoti daudz jauniešu. Ļoti daudz pensionāru. Ļoti daudz noraizējušos cilvēku. Ļoti daudz nepieklājīgu cilvēku. Ļoti daudz jautru cilvēku. Ļoti daudz krievu tautības cilvēku. Ļoti daudz nosalušu cilvēku. Un ļoti daudz visvisādu cilvēku. Bet valsts – tikai viena. Cerēsim, ka mums visiem tajā klāsies labi.
