Pēc nedēļas apritēs 60 gadi, kopš 1940. gada 17. jūnija, kad sākās mūsu valsts un tautas okupācija. Šo laiku nedrīkst aizmirst.
Pēc nedēļas apritēs 60 gadi, kopš 1940. gada 17. jūnija, kad sākās mūsu valsts un tautas okupācija. Šo laiku nedrīkst aizmirst.
Biju vēl maza, bet brīži, par kuriem gribu pastāstīt, asi un neizbēgami iegūluši atmiņā, jo mammīte prata pievērst manu uzmanību tā laika notikumiem.
Civilās drēbēs tērpies pūlis
Bija 1940. gada 7. novembra rīts. Pelēks tas gūlās pāri pilsētai. Kailsalā sasalusi zeme mēmi vērās pretī pelēkajām debesīm. Salts vējš dzenāja pa pilsētas nomales ieliņām sausas un asas smiltis, sviezdams tās gājēju sejās, aiz mēteļu apkaklēm.
Tajā rītā, silti saģērbušās, mēs ar mammīti gājām pa Uzvaras ielu tirgus laukuma virzienā. Tikai rets gājējs aizsteidzās mums garām. Pilsēta likās pelēka un vienaldzīga, dīvaini izklausījās it kā svešādās pūtēju orķestra skaņas, kas plūda no tirgus laukuma puses. Nedaudz cilvēku bija apstājušies laukuma malā un vēroja notiekošo.
Pret Uzvaras ielu vērsto tirgus malu bija nostādīti krievu armijas zaldāti, aiz kuriem atradās civilo iedzīvotāju kolonna. Gar Cēra viesnīcu bija izveidota tribīne, kurā, kā man toreiz likās, skaļi un draudoši bārās vīrieši un sievietes, pa brīžam gaisā vicinādami dūres. Tad laukumā atsaucās civilās drēbēs tērptais pūlis, skaļi kliegdams un kaut kam ar kulakiem draudēdams.
Kājās cūkādas «tanki»
Krievu armijas karavīri bija neliela auguma, sarāvušies, varbūt saltā vējā nosaluši, viņiem kājās bija cūkādas «tanki», tālāk tās bija notītas ar pelēkzaļiem autiem, bet ap ceļgaliem vējā plivinājās atspūrušie diegu gali. Rokas un sejas sarkanas, vēja saldētas. Galvā slavenās cepurītes, par kurām tautā teica: «Augšā puļķīts, apakšā…». Tādi tur stāvēja dižie pasaules tautu atbrīvotāji un kultūras nesēji.
Tad mammīte pieliecās pie manis un klusi teica: «Apskaties, meitiņ, kādi Latvijas armijā braši karavīri.»
Blakus improvizētajai tribīnei stāvēja Zemgales kājnieku pulka pūtēju orķestra vīri. Daži no viņiem bija mūsu ģimenes draugi. Tie visi bija slaida auguma, tērpušies vēl Latvijas armijas formā, tikai bez zīmotnēm: šineļi līdz potītēm, baltas šalles, pelēki cimdi ar brīviem pirkstgaliem, lai netraucētu spēlēt, zem formas cepurēm pelēki adīti ausu sildītāji. Šie vīri lepni un droši lūkojās pūlī, kas piepildīja tirgus placi.
Domāju, ka tieši mammītes teiktais lika man ievērot un atmiņā saglabāt šo 7. novembra rītu Jelgavas ielās un tirgus laukumā. Tas bija mūsu pilsētā pirmais mītiņš, kurā okupanti un to atbalstītāji manai zemei un tautai rādīja jaunos dūru likumus. Šis rīts vēl klusēja par neaprakstāmo ļaunumu, ko mūsu tautai atnesa 1940. gada 17. jūnijs.
Celieties augšā! Sācies karš!
Un tad pienāca 1941. gada vasaras nakts, kad mūs no miega pamodināja spēcīgi klauvējieni pie durvīm un kāda uztraukta sievietes balss, kas kliedza: «Celieties augšā! Sācies karš!». Cilvēku mieru un nakts klusumu pāršķeldamas, gaudoja sirēnas. Uzcēlāmies, apģērbāmies. Pie mums nonāca vecmāmiņa, un tā uz gultas malas nosēdējām, līdz atskanēja trauksmes atsaukuma signāls. Mums nebija, kur iet un slēpties. Mājai nebija pagraba, nezinājām arī, kur tuvākajā apkārtnē kāda patvertne.
Rīts uzausa saulains. It kā parasts vasaras rīts. Tikai cilvēki līmēja pāri logu rūtīm papīra lentes. Spēlējos pagalmā, kad mammīte mani pasauca, un mēs devāmies Uzvaras ielas virzienā. Uz Uzvaras un Ausekļa ielas stūra atradās tā sauktais «kružuks», kur krievu armijas karavīriem bija ierīkotas kazarmas. Pie vārtiem jau stāvēja pulciņš ļaužu. Apstājāmies arī mēs. Cilvēki klusēja. Šis gads bija iemācījis citiem savas domas un izjūtas skaļi neizteikt, otram neuzticēties. Par ko domāja šajā rītā sanākušie ļaudis?
Kāds varbūt sevī priecājās, jo cerēja, ka Baigais gads vairs neatkārtosies. Cits minēja, ko nesīs rītdiena, jo arī ar vāciešiem mūsu tautai izsenis ir «smagi» rēķini. Bet karš nekad nevienu nav saudzējis.
Zaldātu bars sāka skrējienu
Pavērās lielie kazarmu vārti, un pa tiem izbrauca vairākas smagās automašīnas, pilnas ar krievu virsniekiem. Tie, cits pie cita kājās stāvēdami, aizbrauca tirgus virzienā. Pēc brīža no pagalma izskrēja bars zaldātu. Apstājušies ielas malā, neziņā lūkojās apkārt. Tad viens no viņiem pajautāja: «Gde doroga v Šauļai?» (Kur ir ceļš uz Šauļiem?). Kāds parādīja virzienu uz tirgus pusi, un zaldātu bars uzsāka skrējienu pa Uzvaras ielas karstajiem bruģa akmeņiem.
– Redzi, Neldiņ, kā aizskrien varenie pasaules iekarotāji, – klusi noteica mammīte, un mēs pagriezāmies māju virzienā.
Toreiz dažs labs, nadzīgi mukdams no vāciešiem, neparedzēja, ka būs vēl šeit jāatgriežas. Ne vairs kā okupantu varas pārstāvim, bet kā karagūsteknim.
Ziemas rītos, iedamas uz darbu Linu fabrikā, strādnieces ar šausmām stāstīja redzēto: gūstekņu līķi, ragavās sakrauti kā malkas bluķi, salā nosaluši vai badā nomiruši, izvesti pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem jau reiz mukuši no vācu armijas.
Tikai toreiz tos aizveda uz neatgriešanos. Neviens nezināja, uz kurieni. Ja arī kāds zināja, tad klusēja.
