No Phjončhanas mājās atgriezušies sportisti un treneri jau sākuši kalt nākamās olimpiskās četrgades plānus. Pie saviem ikdienas pienākumiem atgriezusies arī Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesore un Latvijas Augstskolu sporta savienības prezidente, bet olimpiādē – vienīgā mūsu valsts pārstāve daiļslidošanas tiesnešu korpusā Agita Ābele. „Ziņas” pedagoģijas doktori un psiholoģijas maģistri sastop Jelgavas Amatu vidusskolā, kur viņas vadītais seminārs Latvijas Darba devēju konfederācijas rīkotā kursu programmā pulcējis mūspuses uzņēmējus, lai runātu par darba vidē balstītas apmācības aspektiem, bet starplaiku viņa atsaucīgi piekritusi atvēlēt sarunai par savām atbildības spriedzē pavadītajām dienām Phjončhanā.
– Vienīgā tiesnese no Latvijas olimpiādē – kā var nopelnīt šādu uzaicinājumu?
No Latvijas olimpiādei kvalificējās divi daiļslidotāji, līdz ar to varēja pieteikt arī divus ISU augstākās kategorijas tiesnešus, bet mums otra tāda nebija. Tā kā pārstāvētas ir vairāk valstu, nekā ir brīvās tiesnešu vietas, mani varēja arī neielozēt, taču ielozēja abos individuālajos un arī komandu slidojumos.
– Likāt punktus arī par Denisa Vasiļjeva un mūsu Diānas Ņikitinas slidojumu – vai savas valsts pārstāvja vērtēšanā nevar būt zināms interešu konflikts?
Likumsakarīgi, ka arī tiesneši nāk no valstīm ar atzīstamu sporta veida līmeni. Protams, savas valsts sportista vērtēšana citu vidū – tā ir papildu atbildība un prasa arī emocionālu noturību.
– Vai negadās, ka tiesnesis cenšas „pavilkt augstāk” savējo?
Ja tā notiek, tad ir aizrādījums par vērtējuma neprecizitāti uz nacionālo interešu pamata. Diviem aizrādījumiem atkarībā no pārkāpuma nozīmības un komisijas lēmuma var sekot tiesneša diskvalifikācija uz nākamo sezonu, un nopietnākos gadījumos var diskvalificēt arī valsti.
– Varat minēt kādu piemēru?
Jā, šosezon, piemēram, ir diskvalificēts tiesnesis no Baltkrievijas.
– Vērojot daiļslidošanas mākslu no malas, šķiet gandrīz neiespējami izvairīties no subjektivitātes. Kā ar to tiek galā arbitri?
Tiesāšanas pamatā ir tehnisko elementu definīcija un izpildes līmeņu vērtējums, ko sniedz trīs tehnisko speciālistu brigāde. Viņu rīcībā ir iespēja izmantot palēninātos un stopkadrus, lai izvērtētu, cik katra elementa izpilde atbilst attiecīgajiem parametriem. Mēs, no 13 tiesnešiem uz attiecīgo sacensību dienu ielozētie deviņi, savukārt vērtējam slidojuma un elementu izpildes kvalitāti, arī komponentus, saistelementus, ritma vienotību pēc konkrēti izvirzītajiem kritērijiem. No „tehniskā paneļa” un mūsu deviņnieka (atmetot vienu augstāko un vienu zemāko vērtējumu) tad arī veidojas vidējais objektīvais rezultāts.
– Diānas trenerim Stefanam Lambjēlam tomēr tas šķita nepelnīti skarbs.
Tas ir normāli, ka treneris audzēkņa slidojumā ierauga to, kas ir labāks. Taču viņam nav šā stopkadra, kas atklāj sīkās neprecizitātes arī vizuāli labā priekšnesumā. Piemēram, piruetē Diānai neizdevās iesēsties tik dziļi, lai ieskaitītu pietupiena pozu, līdz ar to arī pāreja uz nākamo pozu netika ieskaitīta, un pusotrs punkts mazāk. Lēciens netika izpildīts „no soļiem”, bet ar ilgāku gatavošanos. Tās ir lietas, pie kurām jāpiestrādā. Brīdi, kad sportists beidz sacensties un sāk baudīt savu slidojumu, jūt gan tiesneši, gan skatītāji. Diānai tā bija olimpiskā debija. Liela atbildība un līmenis visaugstākais. Tas, ka neizdevās kvalificēties izvēles programmai, nenozīmē, ka viņa noslidoja slikti, vienkārši šoreiz citas bija labākas.
– Vai tiesnešu starpā mēdz būt domstarpības, vai arī kolēģi kā sacensību laikā, tā ārpus darba ir savstarpēji draudzīgi?
„Tehniskais panelis” darba procesā var savstarpēji apspriesties par palēninātajos un stopkadros redzēto, bet mēs sacensību laikā strādājam katrs par sevi, un sarunāties nav atļauts. Iespējamās domstarpības tiek pārspriestas pēc sacensībām, kad izmantojam arī videoierakstu, bet tā ir pieredze turpmākajam un konkrēto rezultātu nemaina. Ārpus darba attiecības ir etiķetes robežās, un tu-draudzība nav pieņemta. Dzīvojam katrs atsevišķā istabā, ēdienreizēs galda biedri mainās. Arī, kad vērojam treniņus, nav ieteikts sēdēt barā. Vairāk sadzīviskas komunikācijas varbūt ir atsevišķās valodu grupās, bet darba valoda ir angļu.
– Tiesnešu darbā ietilpst arī treniņu vērošana? Kāds kopumā bija jūsu darba režīms, dzīves apstākļi, un vai redzējāt arī ko no Dienvidkorejas?
Dzīvesvietā apstākļi bija labi, vienīgais trūkums, ka tā atradās stundas brauciena attālumā no halles un transports kursē tikai katras 40 minūtēs, līdz ar to aptuveni trīs stundas dienā bija jāiztērē ceļam. Tā kā piedalījos astoņos tiesāšanas paneļos, apmeklēju piecus sešus treniņus, četras ievadsapulces pirms un četras apaļā galda diskusijas pēc sacensībām, tad skaidrs, ka Dienvidkorejas iepazīšanai laika neatlika. Tas vairāk izdevās pirms trim gadiem ar Latvijas studentu delegāciju pasaules vasaras universiādē Gvangju.
– Augstskolā pasniedzat arī sporta psiholoģiju. Vai nešķiet, ka augsta līmeņa sportā un lielās sacensībās mūsējiem pietrūkst tieši psiholoģiskās noturības?
Tur, kur ir maksimālo iespēju robeža, kur maksimāli cenšamies pārvarēt spriedzi un trauksmi, svarīgas būs arī psiholoģiskās prasmes, kas ir trenējamas. Vienam, lai tās uztrenētu, jāiegulda mazāk, citam vairāk, un sava vieta šajā procesā ir arī kļūdām. Kā teicis izcilais basketbolists Maikls Džordans: es 5000 reižu kļūdos, un katra kļūda mani tuvina veiksmei.
