Līgo, Līgo… Šie tradicionālie un ikgadējie vārdi pamazām atkal sāk skanēt mums apkārt – radio, televīzijā un dažādos pasākumos.
Līgo, Līgo… Šie tradicionālie un ikgadējie vārdi pamazām atkal sāk skanēt mums apkārt – radio, televīzijā un dažādos pasākumos.
Ļaudis jau plāno, kas gādājams, vasaras saulgriežiem tuvojoties, – neiztikt bez Jāņu zālēm, ugunskura, laba alus un lustīgām dziesmām. Taču kārtīgi ļaudis zina, ka ne mazāk nozīmīga ir sava nama, sētas un dārza sakopšana pirms svētkiem, jo viena no Līgo vakara tradīcijām ir slinkāko saimnieku aplīgošana.
Tautasdziesmas ir ļoti dažādas, tās skarbi pauž realitāti, piemēram:
Kaimiņmājas meitiņām
Segas aust(i) nevajag;
Zirneklīši noauduši
Pa maliņu maliņām.
Lai aplīgotāji nesabojātu jautrību un svētku noskaņu, īsteni saimnieki jau laikus sāk post savu apkārtni. Vispārējā rosībā uzreiz top pamanāms neizdarīgais nāburgs. Taču, ko darīt tiem ļaudīm, kas mitinās daudzdzīvokļu namos, kuros īsti nav neviena saimnieka vai drīzāk – ir jebkurš?
Skaidrs, ka pašvaldības uzdevums nav aizslaucīt īrnieku atstātos netīrumus. Katra cienīga cilvēka pienākums būtu ne tikai Jāņos, bet visu gadu rūpēties, lai paša piestaigātā kāpņu telpa būtu tīra un reizumis bērnu nomestais konfekšu papīriņš tiktu «uz karstām pēdām» savākts.
Bet, ak, cik bieži dzirdamas frāzes: «Mans bērns nav vainīgs!», «Kāpēc man tas jādara?», «Tie ir kaimiņi, kas te visu piemēslo!».
Un netīrumi krājas, un aplīgot arī nav kam – vainīgi visi.
Vai nebūtu lieliski turpināt senču paražas – sasparoties un trešajā gadu tūkstotī arī daudzdzīvokļu māju īrniekiem aplīgot citam citu?
Taču vai tas jel kad būs iespējams, ja turpināsim šādā garā:
– Zini, tās kaimiņu Veras bērni gan ir neaudzināti. Vēl vakar redzēju, kā šie no trešā stāva papīra lidmašīnītes lidināja. Kur tās paliek? Protams, tepat vien mētājas. Bet vai māte viņiem ko māca? Nē!
– Nu tas jau vēl būtu tīrais sīkums. Viņas vīrs regulāri ar savu «Audi» izbraukā puķu dobi, bet vai tad vērts ko teikt… Un tā no sestā dzīvokļa arī nav labāka – vēl ne reizi nav noslaucījusi kāpnes, bet viņas kaķis tur regulāri kārtojas. Tīrās šausmas! Nav spēka cīnīties ar tādiem. Ko tad mēs te varam darīt, ja visi apkārt «tādi», – tā kādā siltākā vakarā, uz soliņa pie mājas sēdēdamas, sarunājās divas kaimiņienes… un grauza saulespuķu sēklas. Protams, miziņas krājās turpat – zemē.
