Kas vairs neatceras, kad pēdējo reizi Rundāles pilī pusdienoja oficiālas personas, to, ka muzejam «jāuzprišina» aizvēsturiskās ugunsdrošības sistēmas, atcerēsies pavisam droši.
Kas vairs neatceras, kad pēdējo reizi Rundāles pilī pusdienoja oficiālas personas, to, ka muzejam «jāuzprišina» aizvēsturiskās ugunsdrošības sistēmas, atcerēsies pavisam droši.
Atbilstoši ugunsdzēsības dienestu prasībām līdz 30. novembrim muzejam instalāciju pārbūvei jāatrod piecdesmit tūkstoši latu. Kultūras ministrijai, kura par Rundāles pils uzturēšanu rūpējas ar 160 tūkstošiem latu gadā, kas, pēc pils direktora Imanta Lancmaņa teiktā, ir «absolūtās eksistences nauda», vairāk neesot ne santīma. Saprotams, banketu rīkotāji nav ieinteresēti sponsorēt Rundāles «trubas», vadus vai caurules. Pieņemts, ka par ierīcēm, kas vērtības pasargā no ļaunas acs, rūpējas valsts, kā tas ierakstīts arī Muzeju likumā. Tā kā Rundāle nav «decentralizēto» pieminekļu skaitā, nepieciešamo summu nesola arī gaidāmās pašvaldības vēlēšanas. Tādēļ, visticamāk, – muzejs tiks slēgts.
Ugunsdrošības ierīces, kas sen jau neko nenodrošina, protams, nav tikai Rundāles liktenis. Pagājušogad klīda runas par Valmieras teātra (lai arī tas nav baroka arhitektūras piemineklis) slēgšanu, pavisam nesen nodega trīs unikālas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja ēkas.
Kas būs nākamais?
Sistēmu modernizācija ir ne tik daudz ugunsdrošības, cik principa jautājums. Kultūras objekta slēgšana akūtu saimniecisku problēmu dēļ parasti izpeld kā zemūdene, kuras gaitām maģistrālie radari nav spējuši izsekot.
Tomēr nevar būt, ka ierēdņiem, dalot kultūras naudiņu, par Rundāles sistēmām nekas nebija zināms. Jāatgādina vecais labais Kārinas Pētersones solījums, pirmoreiz stājoties amatā, – kultūras jomā sabalansēt neatliekamās un stratēģiskās vajadzības.
Kultūras iestāžu «jumta» likums – naudas nepietiek pat jumtu lāpīšanai. Kultūrnozīmīgā telpa ir ģiedama bez sienu, jumta un griestu dimensijām. Iespējams, tā ir kultūras, bet nekādā gadījumā kultūrpolitikas būtība.
Diez vai nacionālajā programmā «Kultūra» (savā ziņā kultūras «jumta» dokuments) paredzētā maksas pakalpojumu, tirgziņa štata, interaktīvās ekspozīcijas, audiogidu ieviešana atrisinās «jumta finansējuma» problēmu. Realitāti nepaskaidro arī tendence kultūras vērtības aplūkot saimnieciskā skatījumā (tiesa, tas vismaz ir korekti). Ekonomikas institūts izskaitļojis, ka kultūras vērtības Latvijā mērojamas 14 miljardu apmērā. Tātad Rundāles cenu nav grūti iedomāties, tāpat arī tās attiecību pret piecdesmit tūkstošiem, kuru valstij neesot. Lieki piesaukt Kultūras ministrijas
200 tūkstoš latu vērto «Neoplānu» vai 70 tūkstoš latu, ko gada laikā reprezentācijām tērē viena pati Valsts kanceleja.
Pirms gadiem trim, kad Nacionālās operas vadība par Baltā nama parādiem paziņoja publiski, ministrijas atbildīgās amatpersonas vispirms aizbildinājās – par daudz tērējat. Uzzinot, ka igauņu un lietuviešu operas tērē divtik un ka labi iestudējumi izmaksā ierēdņu prātam neaptveramas summas, skanēja: kur jūs bijāt agrāk? Citādi gan operas direktors Andrejs Žagars tolaik apgalvoja, ka ministrijai sūtījis daudz vēstuļu, lūdzot šo jautājumu risināt politiskā līmenī.
Tiesa, nesen, kad par sevi atkal atgādināja operas kreditori, līdzekļi parādu dzēšanai tika atrasti valsts budžetā (bet tikai, lai nevairotos jauni parādi). Nule taps atsevišķs operas likums. Bet vairumam kultūras iestāžu joprojām nav precīzi noteikts juridiskais statuss, tādēļ nav skaidrs, ar ko opera labāka par Rundāli un citiem vērtīgiem objektiem, kā arī to eksistences budžetiem.
Žurnāla «Rīgas Laiks» janvāra numurā Ilmārs Šlāpins raksta, ka «ierēdņu mitoloģiskajos priekšstatos varētu būt vieta šādam ticējumam:
«Ja problēma aktualizējas, vari par to vairs nedomāt.»
«Nedomāšanu» kopumā atspoguļo fatālā inerce, ar kādu, rodoties jaunai valdībai, partiju flagmaņi neraujas pēc kultūras ministra posteņa, vienlaikus apcerot kolēģu, jo trakāk – sabiedrības, kultūras līmeni, Latvijas tēla veidošanu «caur kultūru» un problēmas, kuras izdevies «aktualizēt».
Ir divi klasiski veidi, kā pārvarēt letarģiju. Sabiedriska entuziasma kārtā, kā to grasās darīt, piemēram, nesen nodibinātā Piļu un muižu apsaimniekotāju asociācija. Otrs, iespējams, efektīvāks, bet gaužām kaitniecisks variants būtu pils muzejus iekonservēt, pret ļaundariem norīkot eskorta cienīgu apsardzi un gaidīt, kad šurp plūdīs Eiropas Savienības struktūrfondu nauda.
Iespējams, Rundāles muzeja slēgšanu izmantos Nacionālās bibliotēkas celtniecības pretinieki Saeimā, ne pirkstu nepakustinot, lai likuma robežās piespiestu baņķierus investēt nevis butaforijās (piemēram, Melngalvja nams), bet īstās pilīs.
Ja reiz Nacionālās bibliotēkas celtniecība ir reti labdabīgs gadījums, kad starpministriju līmenī kultūras problēmas paceļas pāri Kultūras ministrijas teikšanai, kārta pienākusi arī pilīm (muzejiem), ar ko daudzi saista tūrisma un reģiona labklājības perspektīvas. Tiesa, tam nepieciešama patiesa ideālisma indeve, kas «uzprišinātu» dažas aizvēsturiska pragmatisma instalācijas.
