1949. gada 25. marts Jelgavā topošajā Latvijas simtgades zīmē bija piemirsies.
Tradicionālais piemiņas brīdis, atceroties 1949. gada 25. marta deportācijas, Svētbirzī pie memoriāla sākumā noritēja, kā ierasts. Bija sapulcējušies aptuveni simts jelgavnieku, tostarp politiski represēto biedrības “Staburadze” dalībnieki, no kuriem vairāki ir cietuši tieši šajās komunistiskā režīma represijās. Izjusti dziedāja koris, bija klusuma brīdis. Piemiņas brīža dalībniekus uzrunāja Jelgavas pilsētas un novada un Ozolnieku novada vadības pārstāvji, kā arī pensionētais LLU profesors Jānis Ābele, kas sveica klātesošos politiskās represijās cietušos, kuri skarbajos apstākļos spējuši saglabāt sevi un savu latviskumu.
Pēc deportācijas sadzina kolhozā
Pēc tam jau brīvākā, svētdienīgi nesteidzīgā noskaņā “staburadzieši” pulcējās pie pašvaldības klātiem galdiem viesnīcā “Zemgale”. Šeit ierunājās 1949. gadā no Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagasta deportētais Mārtiņš Jākobsons. “Uz kādu kaktu ballīti tad mēs esam sanākuši?! Nekas taču svarīgs vismaz Jelgavā 1949. gada 25. martā nenotika,” sacīja možais vīrs un paskaidroja, ka par godu Latvijas simtgadei topošajā vides objektā, ko gatavo tēlnieks Kārlis Īle un kam iedzīvotāji bija aicināti iesūtīt, viņuprāt, Latvijas simtgades svarīgākos notikumus Jelgavā, nav paredzēts iezīmēt šo datumu. “Kad es domē teicu, ka tas ir būtiski, man atbildēja, ka iesnieguma termiņš ir nokavēts. Varbūt ar “Staburadzes” atbalstu varam panākt, ka 1949. gada 25. martu tomēr ieraksta,” rosināja M.Jākobsons.
Pašvaldības pārstāve Līga Klismeta nekavējoties sazinājās ar Jelgavas muzeja vadītāju Gitu Grasi un tūlīt arī “staburadziešiem” atbildēja, ka vēl nekas nav nokavēts un ārpus kārtas “Staburadze” var iesniegt savu priekšlikumu. M.Jākobsons ieteica ierakstīt: “1949. gada 25. martā notika lielākā masveida deportācija, pēc kuras sākās veiksmīga lauksaimniecības kolektivizācija, jo visi budži bija izvesti un pārējie nobijušies stājās kolhozā.”
Māsa piedzima vagonā 26. martā
M.Jākobsonam 1949. gada 25. martā bija pieci gadi. “Mēs ar māti kopā bijām četri bērni. Jaunākā māsa piedzima vagonā 1949. gada 26. martā,” uzsverot politisko represiju necilvēcību, sarunā ar “Ziņām” sacīja sirmais vīrs. Represijām nolemto cilvēku iedzīšana vagonos notika Jelgavas stacijā. Tādēļ 1949. gada lielā izvešana, viņaprāt, ir uzskatāma ne tikai par Baltijas valstu, bet arī Jelgavas vēstures notikumu. Atceroties dzīvi Sibīrijā, M.Jākobsons atzina, ka strādīgie latvieši iedzīvojušies labi un vietējie ļaudis atmiņā viņus glabā vēl šodien. “Nesen skatījos Ustjišimas rajona mājaslapu. Tur pie izciliem novadniekiem ir minēts Latvijas premjers Vilis Krištopans, kas piedzima sādžā, kur dzīvoju arī es,” teic M.Jākobsons.
Klātesošie “staburadzieši” M.Jākobsona iniciatīvu pilnībā atbalstīja. Turpat pie saklātajiem galdiem tapa vēstule Jelgavas domes priekšsēdētājam Andrim Rāviņam, kurā tika aicināts iekļaut vides objektā “Laika rats” vēstures faktu par 1949. gada 25. marta deportāciju. Vairāki “staburadzieši” atzina, ka diemžēl nav dzirdējuši, ka tāds vides objekts vispār top.
Jāatceras arī 1945. gada represijas
Pensionētā matemātikas skolotāja Laura Žeime minēja, ka vajadzētu vēlreiz pārskatīt “Laika ratā” ietverto informāciju. “1941. gada 14. jūnija deportācija šim vides objektam ir pieteikta. Bet vai ir pieteikts arī 1945. gada 5. februāris, diena, ko atzīmē “Staburadze”?” jautāja L.Žeime. No vēstures zināms, ka 1945. gada janvārī un februārī, kad Kurzemē vēl turpinājās Otrais pasaules karš, tā saucamajā piefrontes zonā tika apcietināti un no cukurfabrikas stacijas izvesti daudzi krietni cilvēki, no kuriem jaunie okupanti baidījās. Apcietināto nometināšanas vieta bija agrākā nacistu ierīkotā krievu gūstekņu nometne, kas atrodas pie tagadējā kultūras nama “Rota” (tur arī ir novietots piemiņas akmens). Pēc “Staburadzes” agrāk sniegtās informācijas, tolaik izvesti pieci ešeloni ar apcietinātajiem.
“Staburadzieši” runāja arī par to, kāpēc 1949. gada 25. martā no Latvijas izveda ievērojami vairāk cilvēku nekā no Lietuvas un Igaunijas. Izskanēja doma, ka tā nav tikai svešās okupantu varas vaina. Daudz ļauna ar savu darbību vai bezdarbību izdarīja arī līdzcilvēki. Mudīte Krūmiņa, kas tika izsūtīta no Vilces pagasta, atceras, ka viņu ģimene pirms 25. marta tika brīdināta, taču tēvs atteicies slēpties, jo uzskatījis sevi par nevainīgu. Atgriezusies no izsūtījuma, ģimene atkal varēja dzīvot Vilcē, taču Elejas vidusskolā izsūtījuma dēļ Mudīti nepieņēma. Nācies braukt mācīties uz Kandavu.
“Arī pret mani nelaipni izturējās klases audzinātāja Mazsalacas vidusskolā. Kad es sāku uzvarēt matemātikas olimpiādēs, viņa gribēja būt pretimnākoša, bet tad man to vairs nevajadzēja,” smaidot piebilda pensionētā skolotāja Daina Trauliņa, kura ar māti un divām māsām bija izsūtīta uz Krievijas Tālajiem Austrumiem.
Pasākuma noslēgumā klātesošos uzrunāja L.Žeime: “Politiski represēto apvienības mājaslapā sākumā bija moto: “Mūs visus lauza pārspēks. Nesalauza. Mūs atrāva Latvijai un nicināja. Mēs atgriezāmies un kalpojām tai.” Lai mums veselība un spars tai kalpot arī turpmāk!”
