Vēl viena diena Latvijas stāstos
Jāatzīst, ka esmu salīdzinoši skeptiska pret jaunu autoru vārdiem latviešu literatūrā. Pirmkārt, grāmatas tagad sarakstīt un izdot var teju jebkurš. Ko un par kādām tēmām tik nav iespējams atrast grāmatnīcu stendos! Netrūkst nedz apcerējumu par astroloģiju, nedz suņu turēšanas padomu, nedz aforismu apkopojumu un laimes iegūšanas formulu. Visam šim klāstam vēl pievienojušies jaunie bestselleru rakstnieki, kas mēģina radīt erotiski un sižetiski piesātinātus latviešu līdziniekstāstus Greja nokrāsām.
Nekas no iepriekš nosauktā pārāk nevilina, tāpēc, pirms ņemt rokās kāda nedzirdēta latviešu autora darbus, krietni vien tos pašķirstu. Šoreiz gan sanāca citādi – grāmatu man uzdāvināja. Godīgi sakot, ķēros lasāmvielai klāt bez lielas degsmes, tomēr biju pat patīkami pārsteigta. Lasījās viegli, un nebija sajūta, ka grāmatu sarakstījis kāds, kam labāk nevajadzētu tuvoties šim arodam. Turklāt priecēja, ka tie ir stāsti. Nemaz tik bieži stāstu grāmatas neiznāk. Pēdējā šāda grāmata, kas man patiešām sagādāja sajūsmu, bija Andras Neiburgas “Stum, stum”. To no favorītu troņa nevienam vēl nav izdevies nogāzt.
Izdevēji, raksturojot stāstu krājumu “Vēl viena diena” vēsta: “Janas Veinbergas stāsti ir kā teiksmainas salas platā un dūmakainā laika upē. Līdzīgi robotām klinšu grēdām virs miglas paceļas nesakārtotu attiecību asumi, noklusētas bēdas, nemiers un greizsirdība, un iztālēm redzamās vientuļa koka aprises liek domāt par atšķirtību un nepiepildītu mīlestību.
Stāstu tēli bez mitas meklē mājas, sev par ceļabiedru ņemot šīs grāmatas lasītāju, un rāda tam pārsteidzošas, skaudras, taču allaž patiesas dzīves ainavas. Un tā – līdz ceļa galam, līdz pat ilgotajām mājām…”
Kaut kādā mērā var pievienoties – jūties kā ceļabiedrs, ielūkojoties Liepājas vecajos namos vai apejot apkārt Lilijas ūdensrožu vecajam dīķim, jūties stāsta varonim turpat blakus, jo apraksti ir atpazīstami, no mūsu apkārtējās vides nākuši. “Nemanāmi ir satumsis. Dīķa malā vairs neviena nav. Cits pēc cita iemirdzas apkārtējo māju logi. Manējie jau sen kā palikuši bez gaismas. Tāpēc naktīs priecājos par ielu laternām, kas man atgādina lielus sniegpulksteņu zvanus, kuros spīd jāņtārpiņi. Kad dienas gaisma pamazām zūd un iedegas ugunis, dīķis izskatās noslēpumaini vilinošs. Es zinu, ka tas ir bīstams, bet neviens jau netic.”
“Ikdienā jau vairākus gadus palīdzu sadarboties cilvēkiem un organizācijām, lai uzlabotu izglītības kvalitāti. Tas ir dinamisks un daudzkrāsains darbs, kurš nekad neapsīkst. Tomēr būtiska manas sirds daļa vienmēr piederēs rakstniecībai. Pabeigts stāsts, izdevniecībā iesniegts romāns, mana grāmata lasītāja rokās piešķir dzīvei to dimensiju, par kuru saka: ES ESMU… Es esmu tā, kurai jārada stāsti. Īsāki un garāki,” par sevi grāmatas anotācijā raksta tās autore J.Veinberga.
Un šis ir tas gadījums, kad stāstus patiešām ir gana interesanti lasīt ne tikai pašam autoram, tos var rādīt arī citiem.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
