Mežu izsaimniekošana ir neprāts. Viena no vislielākajām un varbūt pat vislielākā materiālā Latvijas bagātība ir meži.
Mežu izsaimniekošana ir neprāts
Viena no vislielākajām un varbūt pat vislielākā materiālā Latvijas bagātība ir meži. Šķiet, ka tas visiem labi saprotams. Taču izrādās, ka vairākums cilvēku neizprot mežu patieso
vērtību un nozīmi.
Atceros bērnību un trīsdesmito gadu Latvijas koptos mežus. Tīros bērzu un ošu mežos auga meža zemenes un viss izskatījās kā koptos parkos. Saimnieki dažkārt ganiem deva uzdevumu šajās lapu koku audzēs izganīt mājlopus. Arī skuju koku meži bija kopti. Slimie un bojātie koki tika izzāģēti malkai, celmi tika izrakti un zari – novākti. Meža tīrība bija nosacījums cīņai pret kaitēkļiem. Nocirstā vietā nekavējoties tika iesēts vai iestādīts jauns. Tagad sakoptus mežus esmu redzējis Polijā un Kanādā. Mežsargi tur savās tiesībās ir līdzīgi amerikāņu šerifiem – pilnīgi saimnieki savā teritorijā.
Bet tagad aplūkosim pirmajā shēmā parādīto japāņu uzņēmumu darbību Sibīrijas mežos (līdzīgu ainu es vēroju arī Kanādā). Meža izciršana notiek pilnīgi mehanizēti. Daļa koku (atkarībā no pasūtītāja prasībām) tiek nomizota. Mizas savāc un iepako konteineros. Arī zari tiek iepresēti konteineros – skuju un lapu koku zari atsevišķi. Pirms likšanas konteineros no tiem novāc zaļmasu un sapresē atsevišķi. Arī celmi tiek mehāniski izcelti, daļēji sasmalcināti un sablīvēti īpašos konteineros. Izmantoto mežu zemi apstrādā un atkarībā no līguma prasībām apsēj vai apstāda ar jaunu mežu. Tikai pēc iesēšanas vai apstādīšanas, ievērojot meža augšanas prasības, uzņēmums nodod atpakaļ īpašniekam izmantotā meža teritoriju. Te vietā ir piebilde, ka japāņi pērk dzīvu, taksētu mežu ar, piemēram, vienu miljonu kubikmetru koksnes par apmēram 5 līdz 6 miljoniem latu (retos gadījumos par 10 miljoniem latu). Taču viņu žurnālos dažkārt var atrast ziņas, ka galvenokārt ar koksnes ķīmijas pārstrādes palīdzību viņi iegūst 8 līdz 10 miljardus latu. Tālākais teksts parādīs, ka tie ir ticami dati.
Kubikmetrs koksnes – 7500 latu
Šeit aplūkosim kaut vai tikai vienu piemēru. Ja cilvēks ir pārdevis ārzemniekam kubikmetru koksnes par 25 līdz 30 latiem, viņš jau gandrīz liekas apmierināts. Bet, ja viņš uzzinātu, ka ārzemnieks ar ķīmijas rūpniecības palīdzību no kubikmetra koksnes ir ieguvis 1500 metru viskozes zīda auduma un pārdevis to par
7500 latiem, kā tad viņš justos? Un, ja vēl kļūtu zināms, ka ārzemnieka iegūtais viskozes zīds ļoti labi palīdz veciem cilvēkiem pret reimatismu? Tad droši vien rastos jautājums: vai tad nevaram tādu zīdu ražot Latvijā? Protams, ka varam. Mums ir arī kvalificēti speciālisti, kuriem ir zināšanas līdzīgās jomās, piemēram, Daugavpils Sintētisko šķiedru rūpnīcā. Lūk, skaitļi. Ja tikai desmito daļu no pašlaik eksportējamās koksnes, tas ir, miljonu kubikmetru, pārvērstu viskozes zīdā, tad par to tiktu iegūti apmēram
7,5 miljardi latu. Tie ir 7,5 Latvijas budžeti… Tātad tikai vienas perspektīvas nozares attīstība valsts rokās varētu nodrošināt pārticību visai zemei. Bet kur tad paliek vēl citas meža produkcijas izmantošanas iespējas?
Milzīga vērtība – koku zari un to zaļā masa
Nesen Jelgavas ķīmijas skolotājs un izgudrotājs Ivars Jākobsons Latvijas Lauksaimniecības universitātē aizstāvēja zinātnisko darbu par koku zaru zaļās masas izmantošanu. Viņš ar to parādīja, ka Latvijā jau daudzu gadu laikā ir veikti pētījumi, kas liecina, ka no zaru zaļās masas var iegūt vismaz 30 dažādu ārstniecisku vielu un citu vērtīgu produktu sadzīves vajadzībām. Šīs produkcijas vērtība daudzas reizes pārsniedz to, ko cilvēki pašlaik iegūst, pārdodot koksni, kas ietverta stumbros. Arī koka zari var būt izejviela vērtīgu produktu – furfurola, etanola jeb etilspirta, metanola, etiķskābes, terpentīna un citu vielu – ražošanai. Taču pie mums zari un zaļā masa tiek sadedzināti vai vienkārši pamesti mežā. Ņemot vērā mežu izciršanas apjomus, ir viegli aprēķināt, ka Latvija dabas dotās koku zaru un zaļās masas neizmantošanas dēļ katru gadu zaudē daudzus miljardus latu.
Arī celmi un miza ir
neaptverama bagātība
Vecākā paaudze vēl labi atceras, kā K.Ulmaņa laikos izcirtumos tika organizēta celmu izcelšana, galvenokārt izmantojot roku darbaspēku. Celmi tika sastrādāti un izmantoti par kurināmo. No tiem ieguva arī darvu, terpentīnu un citus produktus. Ir labi zināms, kāds nesaimnieciskums tagad valda šajā ziņā. Turpretī tādās zemēs kā Japāna viss koka devums tiek pakļauts galvenokārt ķīmiskai apstrādei. Japāņi racionāli izmanto arī koka mizu. Tā ir 10 līdz 15 procentu no stumbra masas. Tātad šis materiāls Latvijā ik gadu veido vismaz miljonu kubikmetru. No tā var tapt iespaidīgi daudz celtniecībā izmantojamu siltumizolācijas materiālu, ko varētu arī sekmīgi eksportēt. Ir ziņas, ka lapu koku mizu dažās valstīs izmanto furfurola ražošanai, bet japāņi pēc saviem patentiem iegūstot arī mākslīgo ādu un materiālus dāmu kažokiem. Arī mūsu zinātniekiem šajā sakarā ir ko darīt. Varbūt arī par gatavu patentu iegādāšanos dažkārt būtu lietderīgi domāt? Te paveras neierobežotas iespējas privātā un valsts kapitāla ienesīgiem ieguldījumiem.
Bet kā tad vajadzētu rīkoties, lai kompleksi varētu panākt meža bagātību vispusīgu izmantošanu?
Perspektīvi ir tikai celulozes kombināti
Visefektīvākais meža bagātību izmantošanas ceļš ir meža un materiālu vispusīgas ķīmiskas pārstrādes kombinēta organizēšana.
Pirms 100 līdz 150 gadiem mežiem bagātās valstīs tika organizēti arī šaura profila ķīmiski uzņēmumi, piemēram, celulozes fabrikas. Taču drīz izrādījās, ka tāda rīcība ir visai nesaimnieciska.
Lai labāk saprastu, ka mūsdienās Latvijā parādījusies doma celt celulozes fabriku ir nesaimnieciska, īsumā pievērsīsimies pieredzei nesenā pagātnē. Otrā shēmā redzams, ka nu jau bijušajā Slokas Celulozes un papīra kombinātā darbojās pieci cehi. Tas nebija daudz, bet tomēr tur jau pastāvēja iespēja celulozi turpat uz vietas pārvērst papīrā. No tā savukārt ražoja perfokartes, bet no celulozes notekūdeņiem vēl ieguva etanolu un lopbarības raugu.
Dažkārt celulozes kombinātu apkaimē tiek organizēti atsevišķi tā cehi. Kā piemērs ir shēma furfurola ražošanai. Šāda ražotne būtu vēlama kā celulozes kombināta cehs, kurā izmanto par izejvielām zarus un lapu koku mizas no apaļkokiem.
Ja furfurola cehs ir patstāvīga ražotne, tad par izejvielām varētu kalpot niedres no Latvijas 5050 ezeriem un ūdenstilpnēm (pēc aizsalšanas), zari no lapu kokiem pašreizējās cirsmās, salmi no graudkopības, zāģu skaidas no kokzāģētavām un mizas no lapu kokiem, ko sūta uz celulozes kombinātu. Tā kā minētajās jomās šo izejvielu izmantošanai nav konkurentu, mežu izciršanai furfurola ceha vajadzībām nav pamata. Trešā shēmā norādītās izejvielas pilnībā var nodrošināt šādas ražotnes darbību. Valsts meža izsaimniekošana furfurola ražošanai nav pieņemama.
Tagad Latvijā ir atradušies veikli ļaudis, kas, gribēdami pakalpot somu un zviedru uzņēmējiem, rosina celt celulozes fabriku, nemaz neslēpjot, ka galvenā peļņa nonāks ārzemnieku rokās. Latviešiem pietikšot ar to, ka dažiem tūkstošiem cilvēku būšot darbs. Taču iepriekš aplūkotais liecina, ka tādas fabrikas celtniecība mūsdienās vairs nav zinātniski attaisnojama. Pat vakardienas Slokas celulozes kombinātā notekūdeņus pakļāva tālākai apstrādei un blakus katrai tonnai celulozes ieguva vēl 75 litrus etanola un arī lopbarības raugu. Vai tad tiešām šie ārzemēm izdevīgā projekta autori grib Daugavā iepludināt pat rūpnieciski tikai daļēji izmantotus ūdeņus? Tagad ir iespējas vēl iegūt desmitiem citu produktu, kas valstij varētu dot daudzu jo daudzu miljardu latu peļņu.
Mežu saprātīga zinātniska izmantošana Latviju var nedaudz gadu laikā padarīt par pārtikušu, pat bagātu zemi. Pašreizējais neprāts to izsaimniekošanā ir jāpārtrauc!
