Marta beigās – nedēļā, kurā gaidām Lieldienas –, pēc visa spriežot, vajadzētu būt īstam pavasarim. Tomēr, šķiet, šogad ziema atkāpjas īpaši negribīgi un lēni. Vēlētos sajust, ka saule ne tikai spoži spīd, bet arī silda. Ja siltums vēl kavējas, tad vismaz gaišumu esam sagaidījuši, tagad, kad pulkstenis pagriezts uz vasaras laiku, vakara tumsa strauji atkāpusies.
Ziemas beigas un pavasara sākums – tas ir periods, kad dažādi slimību vīrusi apdraud mūsu labsajūtu, izsitot no ierastā darbdienu ritma. Nogurums, vēlme atgūt zaudētos spēkus – šīs izjūtas atbilst Lieldienu idejai par augšāmcelšanos. Tikpat svarīgs ir klusuma brīdis, iespēja pārdomāt dzīves svarīgos jautājumus. Lai gan mēs visi izmantojam valsts noteiktās Lieldienu svētku dienas, domāju, katrs izvēlas sev atbilstošās tradīcijas, kuras šajās dienās ievērot.
Lūk, viens no latviešu tautas ticējumiem: Lieldienu rītā pēc iespējas agrāk jāmostas, lai labi veiktos darbi visu gadu, jāuzvelk gluži jauns krekls un jāiet nopērt aizgulējušos. Jaunā krekla uzvilkšanu varam uztvert kā jauna savas būtības meklējumu posma simbolu. Protams, jautājums – vai katru gadu tieši šajā – Lieldienu – laikā esam gatavi kādam sev svarīgam solim? Internetā nesen pamanīju interesantu ierakstu – ir piefiksētas skaņas, kuras rodas, plaisājot Saukas ezera ledum. Dzirdami tādi kā klauvējieni. Varam iztēloties, kā liels, gluds ledus laukums pamazām zaudē savu mieru, jo pavasara tuvums to apdraudējis. Skaista metafora kustībai un spējai pārveidoties – ledus pamazām pārvērtīsies ūdenī, ceļojums turpināsies, apstiprinot vielas nezūdamības likumu.
Arī cilvēka emociju gammā atrodamas līdzības. Stingums, ko dažkārt saucam par depresiju, atkusnis, ko izjūtam, ja “sirdī iestājies pavasaris”, vai arī vidusceļš – mierīgs un rāms dzīves ritms, kuru reti kas spēj satricināt. Bieži vien gribētos, lai miers būtu pēc iespējas ilgāks, tomēr vērīgs un jūtīgs cilvēks, sevī ieklausoties, jau laikus sadzirdēs “ledus plaisāšanas” skaņas un sapratīs, ka dzīve bez pārmaiņām nav iespējama. Lieldienu laiks ir skaists un piemērots brīdis, lai izjustu pavasara spēku, saprotot, ka ziema tāpat vien neatkāpsies.
