VARAM uzsāktais reemigrācijas atbalsta pilotprojekts pagaidām nepārliecina.
Ņemot vērā to, ka gandrīz visās Latvijas pašvaldībās ir novērojams būtisks iedzīvotāju skaita samazinājums, reemigrācijas veicināšanā būtiski ir ne tikai pasākumi valsts (ministriju) līmenī, svarīga ir tieši pašvaldību loma. Lai uzsāktu mērķtiecīgu darbu latviešu reemigrācijas veicināšanai, 2018. gadā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) izveidojusi piecu reģionālo reemigrācijas koordinatoru tīklu.
Jāpiebilst, ka īstas skaidrības valstiskā līmenī nav par pašu reemigrācijas terminu. Pārsvarā tiek lietots priedēkļa “re” un vārda “emigrācija” apvienojums – reemigrācija, kas nozīmē izceļotāju atgriešanos agrākajā dzīvesvietā uz palikšanu. Savukārt atbalsta pilotprojekta kūrētāji VARAM lieto vārdu “remigrācija”.
Vismaz pagaidām īsti arī nekļūst skaidrs, kādā e-pasta adresē jāsazinās ar katru konkrēto koordinatoru. Piemēram, VARAM izsūtītajā informācijā un mājaslapā publicētajā ziņā norādīts, ka ar Zemgales koordinatoru Edgaru Jāni Pauloviču jāsazinās, viņam rakstot uz Zemgales Plānošanas reģiona e-pastu, bet, ieejot arī VARAM informācijā iekļautajā saitē uz mājaslapu vietagimenei.lv, e-pasts norādīts pavisam cits.
Reģionālo koordinatoru galvenais uzdevums ir uzrunāt potenciālos reemigrantus un noskaidrot to vajadzības, sagatavot atbilstošus piedāvājumus par darba un dzīves iespējām Latvijā. Būtiski, ka tā nav vienkārši aptauja par reemigrantu vajadzībām, koordinatoriem būs jāuztur regulārs kontakts ar potenciālajiem atbraucējiem, kā arī jāveido personiska pieeja, informē ministra padomniece Santa Vaļuma.
VARAM, skaidrojot projekta būtību, ziņo, ka koordinatori saņems informāciju par pašvaldību pakalpojumiem, īpaši par ģimenēm ar bērniem, piemēram, bērnudārzu un skolu pieejamību un atbalstu tam, tāpat dzīvesvietu – pieejamo privāto un pašvaldības dzīvojamo fondu, ko var piedāvāt potenciālajiem reemigrantiem (atbilstoši to specifikai) –, kā arī uzņēmējdarbības un darba iespējām, kas tiek sagatavots sadarbībā ar iesaistītajām institūcijām kā vienots piedāvājums.
Ģimenes ir būtiska reemigrācijas projekta mērķauditorija, tādēļ plānots veidot informatīvo platformu par ģimenēm pieejamiem pakalpojumiem, izmantojot jau esošās interneta vietnes vietagimenei.lv vai paps.lv. Tajās jau šobrīd ir apkopoti pašvaldību atbalsta pakalpojumi ģimenēm ar bērniem, ziņo ministrija. Apskatot abas identiskās interneta vietnes, saistībā ar reemigrāciju jāsecina, ka nekas vairāk par standarta frāzēm (tādām pašām kā VARAM mājaslapā) par šo projektu nav atrodams.
Lai pilnvērtīgi nodrošinātu koordinatoru darbu, martā turpinās 10 pilotpašvaldību personāla atlase, kas būs daļa no koordinatoru tīkla, kā arī informatīvās platformas izveide.
Vienlaikus ir atlasīti reģionālie reemigrācijas koordinatori piecos plānošanas reģionos. Līdz ar to ikvienam interesentam par reemigrācijas jautājumiem jau ir iespēja sazināties, rakstot uz [email protected]. Ja ir interese par konkrētu reģionu vai pašvaldību, iespējams sazināties ar kādu no reģionālajiem koordinatoriem, informē ministrijā.
Nedēļas laikā emigrante atbildi nesagaida
“Ziņas” tā arī izdarīja, un rakstot e-pasta vēstuli, sazinājās ar reemigrācijas reģionālo koordinatoru Zemgalē Edgaru Jāni Pauloviču, lai pajautātu, kad viņš sāks darbu šajā projektā, kur tiek meklēti cilvēki, kuri vēlētos atgriezties Latvijā (sociālajos tīklos utt.) un kāda veida palīdzību var piedāvāt potenciālajiem reemigrantiem.
Pašlaik E.J.Paulovičs strādā par projektu vadītāju Zemgales Plānošanas reģiona (ZPR) Attīstības nodaļā. Atbildē “Ziņām” Zemgales reemigrācijas pilotprojekta koordinators raksta: ”Paldies par Jūsu neviltotu un, ceru, arī profesionālu interesi šajā jautājumā. Domāju, esat iepazinusi situāciju valstī šajā jautājumā un sevišķi rūpīgi izlasījusi, ko tad VARAM projektā plānots darīt un ko varēs darīt reģionālais koordinators un ko pašvaldību koordinatori (četri Zemgalē, desmit kopā valstī). Vai Jūs cerat, ka visu projekta būtību es izstāstīšu? Kā redzu, daļa Jūsu jautājumu tieši uz to attiecas, tas varētu būt Jūsu intereses jautājums, ko pati izpētīsiet. Otra daļa – cik daudz plānojat šo aprakstu veidot, lai rakstītu par mani personīgi, jautājot, kam esmu palīdzējis. Tas parādīsies manos vai cita cilvēka pienākumos tikai šajā projektā un tikai uz šo laiku – līdz gada beigām.”
“Līdzko man būs noslēgts līgums par šo darbu projektā Zemgales Plānošanas reģionā, noteikti gribēšu sazināties ar Jums, lai abpusēji izrunājam un publiskojam visus jautājumus reemigrācijas projektā, šajā jautājumā vispār un nākotnes skatījumu,” vēstulē piebilst E.Paulovičs.
Tā arī vairāk par standarta frāzēm, kas lasāmas pilotprojekta aprakstā, īsti uzzināt nav iespējams. Interesanti, ka nedēļas laikā koordinators tā arī neatbildēja uz e-pasta vēstuli, kur jautājumus par iespēju atgriezties Latvijā uzdeva bijusī jelgavniece Ieva Jākobsone-Bellomi.
Konkrētas darbības vēl nav skaidras
Ozolnieku novada domes priekšsēdētāja vietnieks Guntars Akmentiņš, kurš uztur komunikāciju ar ZPR pārstāvjiem šajā jautājumā, komentē, ka konkrētākas darbības pašvaldībām būs iespējams plānot, kad būs parakstīts sadarbības līgums par reemigrācijas pilotprojekta īstenošanu. Saskaņā ar VARAM informāciju līgums varētu tikt parakstīts aprīļa beigās. Pašlaik Ozolnieku novada domē un Sociālajā dienestā cilvēki, kuriem būtu aktuāla palīdzība reemigrācijas jautājumos, nav vērsušies.
Jelgavas novada pašvaldība ir lietas kursā par valsts iecerēm reemigrācijas plāna izstrādē. Ņemot vērā jau gadiem veikto situācijas analīzi, ir tikai atzinīgi vērtējams vismaz nodomu un centienu komplekss, ko valsts vēlas piedāvāt vai iecerējusi darīt savu aizceļojušo cilvēku vajadzību apzināšanā, skaidro pašvaldības pārstāve Dace Kaņepone.
Jelgavas novada pašvaldībā arī atzīst, ka diemžēl vairākas detaļas nav skaidras nedz šāda plāna ieviešanā, nedz pašvaldības atbildībā. Pašreizējā situācija ir tāda, ka visbiežāk par aizbraukušu ģimeni pašvaldība uzzina, piemēram, no Izglītības pārvaldes, kad kāds bērns neierodas izglītības iestādē vai arī netiek reģistrēts mācībām. Nereti, tikai apzinot ģimeni kādā jautājumā, no kaimiņiem var uzzināt, ka šie cilvēki tur vairs nedzīvo, jo ir izceļojuši.
“Risinot, piemēram, atbalsta pasākumus bērnam, kam vai nu vecāki aizbraukuši un viņu audzina vecvecāki, vai ir kādi citi pasākumi, kas atklāj situāciju, pašvaldība var nojaust konkrēto cilvēku vajadzības. Pretējā gadījumā ir stipri apšaubāmi, kā pašvaldība, iestādes var uzzināt par potenciālo aizbraucēju nodomiem,” skaidro D.Kaņepone.
Viņa arī piebilst, ka, atsaucoties uz pašu izbraukušo cilvēku komentāriem, kas pausti publiskajā telpā, svarīgi, lai tad, ja viņiem būtu nodoms atgriezties, viņi “sadzirdētu” konkrētajā administratīvajā teritorijā esošo piedāvājumu. Galvenokārt šie cilvēki vēlas, lai viņi justos gaidīti un lai atbraucot būtu darba iespējas un dzīvesvietas nodrošinājums. Tātad pašvaldībai, kurā viņi atgriežas, ir jābūt piedāvājumam, kas viņus uzrunā. Savukārt, lai taptu piedāvājums, ir jāapzinās šo konkrēto cilvēku vajadzības. Protams, līdz ar to reģionālā kontaktpersona vai koordinators, kas būtu “sarunvedējs”, varētu būt tas cilvēks, kas personiskā komunikācijā noskaidrotu un spētu uzturēt kontaktus ar izbraukušajām ģimenēm, apzinātu viņu vajadzības un spētu izteikt adekvātu piedāvājumu, kas cilvēkiem ir motivējošs.
Jelgavas novada pašvaldībā saskata vēl kādu būtisku problēmu – lai veidotu šādu komunikāciju, pašvaldībai ir jāapzina un jāuztur datu bāze ar personu datiem, kontaktiem par cilvēkiem, kas aizbraukuši (statuss, personu dati, sensitīvie dati, atrašanās vieta, nodarbošanās, vajadzības), lai ik pa laikam to aktualizētu un, sazinoties ar cilvēkiem, komunikācija būtu jēgpilna. “Ņemot vērā datu aizsardzības regulu, kas stāsies spēkā maijā, pašvaldībai nav tiesību ievākt, uzkrāt, uzturēt un atjaunot šādu datu bāzi. Jau pašlaik pašvaldībai nav tiesību ievākt informāciju un veidot datu bāzi par cilvēkiem, kam, piemēram, ir bērns ar invaliditāti, lai gan pašvaldības nodoms nereti ir tieši vēlme apzināt šos cilvēkus un palīdzēt viņiem,” vērtē pašvaldības pārstāve.
Viņa arī atzīst: “Ir jābūt skaidram mehānismam, ko valsts paredzējusi saviem reemigrantiem kā mērķgrupai. Pretējā gadījumā pašvaldība diskriminēs savus esošos iedzīvotājus, kam arī ir vajadzības pēc darba un dzīves vietas, bet viņi neiekļaujas nekādā mērķgrupā, kas varētu saņemt sociālu palīdzību, psiholoģisku atbalstu vai materiāli motivējošu pasākumu kopumu. Treškārt, apzinoties to, cik vārgi no valsts iestāžu puses norit sociālā atbalsta nodrošinājums iedzīvotājiem, rodas jautājums, ar kādiem instrumentiem noritēs informācijas ievākšana par kādas ģimenes nodomiem aizceļot. Vai kāda no darba devēju, iestāžu, valsts sektora atbalsta iestādēm pašlaik netieši realizē VARAM plānu un nodarbojas ar tādas informācijas apkopošanu, lai sniegtu skaidru priekšstatu, cik cilvēku gatavojas aizbraukt un kāpēc, respektīvi, vai pašlaik ir iespējams noskaidrot patiesos palīdzības motīvus tiem cilvēkiem, kas, neredzot situācijas uzlabošanās iespējas, ir nodomājuši valsti pamest? Līdz ar to pašvaldība ir nogaidoša un, racionāli izsverot šāda plāna motīvus, pagaidām tikai vērtē konsekvences un šāda plāna izstrādes detaļas.”
“Eiropas Latviešu apvienība (ELA) atzinīgi vērtē signālus no Latvijas novadiem, ka cilvēki, kas devušies uz ārvalstīm studiju, darba vai personisku saišu dēļ, joprojām ir gaidīti atpakaļ. Reģionālo koordinatoru iniciatīva varētu palīdzēt mazināt atgriešanās šķēršļus, ko pēc ilgākas dzīves ārvalstīs rada neskaidrība par to, kur Latvijā meklēt praktisku informāciju, un arī, cerams, uz vietas mudinās pašvaldības savstarpēji ciešāk sadarboties un kombinēt vairākās pašvaldībās pieejamas atbalsta iespējas reemigrējošajām ģimenēm (piemēram, kad darba vai uzņēmējdarbības iespējas ir vienā pašvaldībā, bet papildu latviešu valodas stundas bērniem pieejamas citas pašvaldības skolā). Vienlaikus svarīgi apzināties, ka šis pilotprojekts noteikti nav burvju nūjiņa emigrācijas izaicinājumiem, ar ko saskaras Latvijas reģioni. Visupirms kopīgiem spēkiem jāgādā par to, lai celtos dzīves līmenis Latvijā – gan darba iespējas un uzņēmējdarbības vide, gan pensiju apmērs un veselības aprūpes pieejamība –, tas ļaus cilvēkiem nedoties izmisuma dzītās emigrācijas gaitās un mudinās arī aizbraukušos nopietnāk apsvērt atgriešanos savā zemē. Lai dotu savu artavu, no ELA puses mēs aktīvi mudinām diasporas uzņēmējus un profesionāļus atbalstīt Latvijas uzņēmēju eksporta un investīciju iespējas (mentoru programma), stiprinām latviešu valodas apguvi diasporā un veidojam programmas diasporas jauniešiem, kur iepazīt Latviju kā iespēju zemi savu ieceru īstenošanai,” pauž ELA vicepriekšsēdētāja Elīna Pinto.
Savukārt Mairita Drauga atzīst: “Devos prom no Latvijas finansiālu un personisku apsvērumu vadīta (Luksemburga bija “pusceļš” starp Latviju un Franciju). Līdz šim par reemigrāciju vairāk esmu lasījusi medijos, nekā apsvērusi to no sava skatpunkta, tādēļ precīzi par to nevaru izteikties, bet tīri teorētiski man nav iebildumu kādā brīdī atgriezties. Piekrītu teiktajam par dzīves līmeņa celšanu, izglītības iespēju nodrošināšanu un citām lietām. Tas, manuprāt, aizbraucēju acīs ir svarīgs faktors. Un tikpat svarīgi būtu nekultivēt plašsaziņas līdzekļos uzskatu, ka emigrants ir “jaunais bagātnieks”, “valsts un latvietības nodevējs” un tamlīdzīgus, kas diemžēl pēdējā laikā vairākkārt izskanējis medijos.
Kopumā šādus valsts un pašvaldību pasākumus vērtēju ļoti pozitīvi, jo potenciālajiem reemigrantiem ir svarīgi redzēt, ko konkrēti viņi var sagaidīt, nevis tikai plikus solījumus.”
Ieva Jākobsone-Bellomi, bijusī jelgavniece
Atgriešanās dzimtajā zemē vienmēr bijusi apsverama doma. Tomēr, tiklīdz kā ir atbildība par līdzcilvēkiem, kuriem arī būtu jāiezemējas jaunā vietā (mans vīrs ir itālis, dēls, lai gan ir dubultpilsonība, uzsācis skolas gaitas šeit, Itālijā, un komunicē tikai itāliski), ideoloģiskā nacionālā noskaņa liek pārprātot to caur praktiskuma prizmu.
Ir apsveicama doma sniegt praktisku atbalstu tiem latviešiem, kuri domā atgriezties un ieguldīt sevi Latvijas valsts stiprināšanā. Uzrunāt tautiešus, sniegt informatīvu atbalstu par darba, uzņēmējdarbības, dzīvesvietas atrašanas un bērnu izglītošanās iespējām. Tas teorētiski veicinātu tautiešu atgriešanos Latvijā.
Tas būtu ideālā gadījumā. Praktiskākā skatījumā diemžēl viens projekts un pieci reģionālie koordinatori kā informācijas caurvadītāji, manuprāt, ir kā piliens jūrā. Protams, kārtējā ministrijas darba grupa (ja nemaldos, sākotnēji par tautiešu atgriešanos dzimtenē cīnījās Ekonomikas ministrija, tad Ārlietu ministrijā uzrādās “specializētais” vēstnieks diasporas jautājumos, tagad VARAM ar savu pilotprojektu) varēs atzīmēt kā izpildītu uzdevumu koordinatoru nozīmēšanu, informācijas apgūšanu, bet būtiskākais jautājums paliek neizsvērts – kāda ir bijusi praktiskā atdeve visiem šiem valdības projektiem un pilotprojektiem, posteņiem un lozungiem? Cik tautiešu ir atgriezušies un patiesi iesakņojušies atpakaļ Latvijā, nevis atgriezušies, vīlušies un devušies atkal prom? Varbūt esmu neērtais tautietis, kura atgriešanās Latvijā būtu nevēlama, bet… piecpadsmit gadu laikā, kopš dzīvoju ārvalstīs, mani neviens ne reizi no valsts nav uzrunājis atgriezties un dot savu ieguldījumu tās izaugsmē.
Pirmā atkāpe nacionālajai bravūrai par atgriešanos mājās ir par to, vai es vēlos, lai pār mani valda valdība, kas manu, potenciālā nodokļa maksātāja, naudu šķērdē dažādiem projektiem bez praktiskās, finansiālās atdeves, lai radītu darba dunu. Protams, var jautāt, vai esmu apmierināta ar Itālijas valdību, budžeta deficītu, birokrātiju un tamlīdzīgi. Protams, nē! Bet mani tas emocionāli neskar! Kā nodokļu maksātājs es šķendējos par visu uz nebēdu, bet man nav emocionālās sāpes par to. Tā nav mana valsts, mana nacionālā pašapziņa un lepnums. Es esmu ES pilsonis, kurš izmanto ES kopējā tirgus noteiktās brīva darbaspēka kustības priekšrocības.
Turpinot par atgriešanos – protams, sākotnēji informācija par iespējām ir būtiska palīdzība lēmuma pieņemšanā. Tādēļ pagājušajā nedēļā,
21. martā, sekojot VARAM mājaslapā informācijai par konkrēto pilotprojektu, nosūtīju e-pastu Zemgales reģionālajam koordinatoram, izklāstot savu darba pieredzi, iegūto izglītību, valodu zināšanas, kā arī ieskicējot problēmjautājumus attiecībā uz dzīvesvietu, izglītības iestādēm bērnam un darba atrašanas iespējām vīram. VARAM mājaslapā projekta aprakstā ir drosmīgi pozicionēts, ka koordinatori uzrunās tautiešus ārvalstīs par atgriešanos mājās. Pagājusi nedēļa, bet atbildi no Zemgales reģionālā koordinatora neesmu saņēmusi, pat ne automātisku pieklājības vēstuli, ka atbilde tiks sniegta tādā un tādā termiņā. Nedomāju, ka to varētu pielīdzināt gadījumiem, kad uz sūdzību valsts pārvalde saskaņā ar normatīvajiem aktiem atbild mēneša vai divu laikā. Projekta būtība ir uzrunāt tautiešus atgriezties mājās.
Šeit arī rodama otrā atkāpe nacionālajai bravūrai. Protams, ka Rīgā un lielākajās pilsētās Latvijā darbīgie un rosīgie ir iekārtojušies, ir savs paziņu loks, savas intereses, savas dienas gaitas, bet jaunpienācējiem ir nepieciešams emocionāls atbalsts, lai integrētos jaunajā vidē. Ar šādu klusēšanu, varētu pat teikt, augstprātīgu neatbildēšanu (liekot man sajusties kā lūdzējai), tiek iezīmēta attieksme, ar kādu, ļoti iespējams, būtu jāsastopas ikdienā, ja es atgrieztos Latvijā. Turklāt, domājot par sava dēla nākotni, man ir būtiski izsvērt, cik kvalitatīvu izglītību es viņam varēšu nodrošināt, esot Latvijā.
Attiecīgi jautājuma par iespējamo atgriešanos Latvijā pamatu pamatā ir ekonomiskie apsvērumi – vai būs iespējams nopelnīt pietiekami, lai uzturētu savu ģimeni, lai nodrošinātu pasaulē konkurētspējīgu izglītību savam dēlam? Atgriezties dzimtenē pēc 15 ārvalstīs pavadītiem gadiem un sākt visu no nulles ir būtisks emocionāls dzīves lēmums, tāpēc finansiālais nodrošinājums ir it īpaši svarīgs. Domāju, jebkurš kvalificēts profesionālis, kā arī strādātgribošs un motivēts cilvēks Rietumeiropas attīstītajās valstīs ir spējīgs nopelnīt krietni vairāk, nekā atgriežoties Latvijā un sākot visu no nulles. Ja godīgi, sākšana no nulles pēc vairāk nekā 20 aktīviem darba gadiem un pasaules līmeņa izglītības būtu psiholoģiski izaicinoši. Kādā sarunā ar privātu Latvijas nodarbinātības aģentūru (kas tieši strādā ar tautiešiem, kuri vēlētos atgriezties Latvijā), atbildot par sev vēlamo atalgojumu, man tika norādīts, ka nu, lūk, tāds atalgojums ir tikai retajiem augsta līmeņa vadītājiem. Saprotams, ka mans iecerētais atalgojums Latvijas mērogos ir ļoti šauram Latvijas sabiedrības lokam, bet es esmu ieguldījusi savā izglītībā un profesionālajā izaugsmē un vēlos saņemt par to attiecīgu atdevi jebkur pasaulē.
Protams, ir iespējams apelēt pie nacionālām jūtām un teikt, ka jāatgriežas, jo Latvijai mēs esam vajadzīgi. Diemžēl VARAM reemigrācijas pilotprojekta Zemgales reģionālā koordinatora klusēšana liecina par ko citu. Latvijas valdībai mēs esam vajadzīgi, lai izbīdītu kārtējo ES subsidēto projektu. Valdībai mēs esam vajadzīgi, lai notēlotu kādas partiju patriotiskās ainiņas, tiekoties ar tautiešiem ārvalstīs.
Reģionālie koordinatori
Zemgalē – Edgars Jānis Paulovičs, e-pasts: [email protected], tālrunis 63028085
Rīgā – Ramona Liepiņa-Krauja, e-pasts: [email protected], tālrunis 26614179
Vidzemē – Ija Groza, e-pasts: [email protected], tālrunis 29287585
Latgalē – Astrīda Leščinska, e-pasts: [email protected], tālrunis 65423801.
Kurzemē – Kristīne Smilga, e-pasts: [email protected], tālrunis 20478252;
