18./19. gadsimtā baltvācu jurists, dzejnieks un rakstnieks brīvkungs Ulrihs Heinrihs Gustavs fon Šlipenbahs 1809. gadā Rīgā un Leipcigā izdeva grāmatu “Malerische Wanderungen durch Kurland” (“Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi”), kurā prāva nodaļa veltīta arī tā laika Kurzemes administratīvajam centram – “Gubernatora pilsētai Jelgavai”. Piedāvājam ielūkoties tā laika pasaulē, iepazīstot arī seno Jelgavu.
Jo vairāk mēs ap Jāņu laiku tuvojamies Jelgavai, jo biežāk redzam dažādas ekipāžas, kuras cita lēniem soļiem, cita straujā steigā pārvietojas pa ceļu. Te vecs, milzīgs, lēns pajūgs, tur – strauju angļu zirgu vilkts viegls kabriolets. Te smagi naudas rati, kurus ar pūlēm velk četri spēcīgi zirgi, bet tur – ormanis, no kura kulbas raugās patīkamas skaistules; uzkrītošs kontrasts ar aiz viņām braucošajā zemnieka pajūgā režģotā būrī uz pilsētu pārdošanai vestām pīlēm un zosīm. Vispār šī drūzma jau vairākas jūdzes pirms Jelgavas ceļu dara dzīvu un braucienu ļoti interesantu. Beidzot var saskatīt torņus, pēc tam pašu pilsētu, kura tālumā izskatās patiešām patīkama, un pāri samērā nolietotam tiltam pēc tam, kad esam tilta sardzei skaļi uzsaukuši “Zdešņije!” (“Vietējie!”), nonākam Jelgavā.
Jāņu laikā īpaša
Jelgava ap Jāņiem un Jelgava citā laikā rāda divas pilnīgi atšķirīgas gleznas. Es pilsētu salīdzinātu ar Nīlas upi, kura palu laikā izkāpj no krastiem, pārplūdina apkārtējās zemes un padara tās auglīgas. Ap Jāņiem Jelgava ir tik interesanta, kāda var būt tikai liela, iedzīvotājiem bagāta rezidence, bet pārējā laikā – pietiekami klusa, lai Jāņos izbaudīto varētu vēlreiz svinēt mierīgās atmiņās.
Iebraukšana pilsētā ap Jāņu laiku gan nav no patīkamākajām, jo jau pie vārtiem, bet bieži vien pirms tiem, jūs aplenc lielu un mazu ebreju pūlis, kas piedāvā apmešanās vietas – šeit, tāpat ka Leipcigā lielās meses laikā, ap Jāņiem lielākoties apmetas privātmājās. Ar apbrīnojamu veiklību katrs slavē sava piedāvātā mājokļa vērtību – tā ērtības, priekšrocības – un dažreiz arī saimnieces pievilcību. Tā reiz, kad es Jelgavā iebraucu jūnijā, kāds mazs sprogains ebrejs mani centās par savu piedāvājumu pārliecināt, pārkliedzot pārējos ar nepārtrauktiem saucieniem: “Kas par skaistu saimnieci!”
Ierodoties Jelgavā no Dobeles puses, var izvēlēties pilsētā iebraukt pa trim ielām – Lielo, Skrīveru un Žīdu. Pieticīgākā, bez šaubām, ir pēdējā – tā ir nebruģēta, apbūvēta ar pa lielākajai daļai mazām ēkām un ar savu izskatu un nosaukumu ir galīgi nepiemērota, lai radītu priekšstatu par pilsētas skaistumu. Ieguvums no ielas gan ir pajūgam un ceļā nogurušajiem zirgiem, jo abu pārējo ielu bruģis dažviet vairāk līdzinās izkaisītiem klints gabaliem nekā sakārtotiem akmeņiem.
Kad beidzot – ar jūda ieteikumu vai bez – ir sasniegta apmešanās vieta, tad, ja tā atrodas pie labas ielas, ir ļoti interesanti vērot ekipāžu, jātnieku un gājēju pulku, kas visos virzienos šķērso pilsētu; var aplūkot visus ekipāžu veidus no parastiem ratiem līdz pat greznām karietēm.
Jau nedēļu pirms Jāņiem pilsēta atdzīvojas, šajā laikā te var izjust īstu dzīvesprieku. Dienas pirms Jāņiem domātas izpriecām, vizītēm un, augstākais, lietišķu darījumu sarunu ievadam. It sevišķi īstas prieka dienas tās ir dāmām, jo bez daudzām viena otru nomainošām izklaidēm, kas aizņem visas dienas stundas, vesela veikalu virkne ir pilna tērpiem un rotām un katru acumirkli daudzskaitlīgi apmeklēta.
Nauda grozās daudz
Koncerti bieži notiek jau pulksten 10 un 11 priekšpusdienā. Tā pirms diviem gadiem šajā agrajā laikā pārpildītā teātra zālē uzstājās slavenā Mara – gan jau sava mūža novakarē. Pēcpusdienā trīs koncerti, kurus sniedz caurbraucošie virtuozi, kas reizēm ierodas seši vai vairāki vienlaikus, ir gandrīz katru dienu. Viņu ienākumiem vajadzētu būt pietiekami iespaidīgiem, lai varētu apmaksāt tālo ceļu un dārgo uzturēšanos šeit. Dažs labs nopelniem bagāts mākslinieks gan nav sajūsminājis publiku ar teicamu spēli vai dziedāšanu, un piemiņa par šādu uzstāšanos saglabājas gadiem ilgi. Dažreiz atskan pat kaut kas līdzīgs klaigāšanai mežā, ko mums, ziemeļniekiem, par savu skaidro naudu laikam gan būtu jāpieņem par dziedāšanu. Atceros, piemēram, kādu Galliani, kas pirms dažiem gadiem ļoti viduvēju ģitāras trinkšķināšanu gribēja pārdot kā skaņu mākslas nesasniedzamas virsotnes.
Ap sešiem vakarā sākas teātra izrāde un pēc tās pastaiga Offenberga dārzā vai arī balle – un tā visas dienas stundas līdz vēlai naktij ir veltītas izpriecām. Ja atliek dažas brīvas minūtes, tad pat tās tiek izmantotas, lai aplūkotu vaska figūru kabinetus, panorāmu, mežonīgus zvērus, dažādus izdzimteņus, milžus, veiklus jātniekus, zirgus. Kurš vēlas redzēt visas izstādes, dzirdēt visus koncertus, apmeklēt teātri un balles, ir uzņēmies nebūt ne mazu darbu un ir spiests šos priekus baudīt bezmaz vai sviedriem vaigā. Visu dienu aizņem mākslinieki un dažādi acu apmānītāji, māksla un izpriecas, bet arī līdz rīta ausmai ielās skan stīgas, stabules un tamburīni, it kā par katru cenu no pilsētas vajadzētu padzīt mieru un klusumu un viņi būtu vienīgie, kuriem nav savas vietiņas, kur savu māžošanos varētu turpināt sapņos.
Beidzot atnāk Jāņu diena ar saviem sekojošiem abiem jaunākajiem brāļiem, un ainava daudzmaz izmainās. Izpriecas tiek atbīdītas tālāk un dod priekšroku nopietniem darījumiem. Jelgava ir sasniegusi sava paisuma augstāko vilni un sāk raudzīties atplūdu virzienā. Visas mājas ir pilnas ar iebraucējiem no laukiem, no Rīgas, no Kurzemes pilsētām, visās mājās redz un dzird skaitām skanīgus dālderus, vesels kalpotāju pulks ar smagiem naudas maisiņiem skrien pa ielām vai arī ved tos važoņu ratos un citos pajūgos. Veras bagāto noslēgtās lādes, lai to saturu pret gadskārtējiem procentiem uzticētu trūcīgāko rokām. Visu veidu žīdi skraida pa ielām un cenšas iegūt, ļaunākajā gadījumā, kādu procentiņu, bet labāk tomēr vairākus, vai arī nes savu guvumu noglabāt drošā vietā, kur to neviens nemeklēs. Sejas, kuras iepriekšējās dienās rotāja priecīgi smaidi, tagad ir saspringtas nopietnu aprēķinu un vērtējumu piepūlē. Klusus un iegrimušus sevī tagad vīriešus redz ielās ejam vai braucam. Vienīgi dāmas šis darījumu karnevāls atstāj neskartas, un tikai viņas aizkavē mūzu aizbēgšanu no nopietnajiem darījumiem. Viņas šajā pārbaudījumu laikā baro mākslas dievietes ar sudrabotām drusciņām, kas nobirst no viņu vīru galdiem.
Neraugoties uz visu minēto, izrādes un Ofenberga dārzs vienmēr ir pilns, jo pat vīriešiem, kuri visu dienu bija iegrimuši vissvarīgākajos darījumos, vakarā vajadzīga atpūta. Dienā es bieži nevis teātrī, bet gan uz ielas esmu redzējis monologus, kuriem netrūka ne kaismīgas deklamācijas, ne izteiksmīgu žestu. Tā reiz pirms manis gāja kāds kungs, kurš ļoti bieži izpleta rokas un atkārtoja: “Tas nav iespējams! Manu naudu man vajag pašam, es to vairs nevaru ilgāk atļauties!” Cits ik pa brīdim apstājās, piespieda savu spieķa rokturi pierei un, kustinot lūpas, liekas, kaut ko rēķināja. Sasprindzinājums darījumu subjektīvā svarīguma dēļ, koncentrācija, ar kādu pie tiem ķeras, padara nejūtīgus pret apkārtējo pasauli. Pat pats Arhimēds, kurš briesmu brīdī centās saglabāt savus apļus, diezin vai savā darbā bija iegrimis dziļāk nekā mūsu darījumu veicēji savos Jāņu dienu aprēķinos.
Kad pavēro naudas daudzumu, kas apgrozās, tad Kurzemi vajadzētu uzskatīt par vienu no bagātākajām Krievijas impērijas provincēm. Šis pieņēmums gan, dziļāk pārzinot darījumus, zūd, jo viens un tas pats kapitāls lielākās vai mazākās summās iziet caur desmit vai divdesmit rokām. Pierādījums tam, cik bieži šeit nauda tiek laista apritē un ka tās daudzums nav tik liels, kā liekas, ir novērojums: ja dažreiz tikai 100 000 dālderu pietrūkst vai kāda iemesla dēļ tos nevar brīvi iepludināt apritē, acumirklī var manīt darījumu kavēšanos.
Psihologam šīs dienas patiešām var kalpot pieredzes uzkrāšanai, bet viņš var arī priecāties, atklājot augstākā cēluma izpausmes, kas kurzemnieku raksturus viņam varētu padarīt jaukākus. Gadījumi, kur trūcīgākais saņem nesavtīgu palīdzību vai viņu glābjošu kredītu, kur draugi un paziņas sacenšas mazināt jebkuras nepatikšanas, sastopami bieži. Kā pretstats ir nedaudzie augļotāji žīdi un žīdietes, kuri ir plaši pazīstami un līdz ar savu nelielo peļņu saņem vispārēju nicinājumu.
Kamēr nu citi nes savus ziedojumus naudas altārim un dažs, kas zeltu ziedojis pārāk daudz vai pārāk maz, tur atstāj arī savu dvēseles mieru, mēs vēlamies netraucēti aplūkot izcilākās mākslas un sabiedriskās izklaides vietas.
Izrāžu nams un fon Ofenberga dārzs
Vispirms es aplūkošu teātri, jo tas noteikti ir izcilākā izklaide, ko Jelgava piedāvā Jāņu laikā. Rīgas teātra trupa droši var mēroties ar izcilākajiem Vācijas teātriem. Parasti tā Jelgavā, direktora Meirera pirms dažiem gadiem par personīgajiem līdzekļiem būvētajā izrāžu namā, uzstājas gandrīz visu jūniju. Nams spēj uzņemt 1200 personas un bez izņēmuma katru vakaru ir ļoti piepildīts, bieži vien pat pārpildīts līdz nosmakšanai. No paļām, kas par šo trupu jādzird bieži vien tikai, lai pierādītu savu ārzemju skatuvju pazīšanu, man nāk prātā kāda daudz ceļojusi dāma, kura visā nopietnībā apgalvoja, ka Alpu ielejās lakstīgalas spējot dziedāt divus toņus augstāk un dziļāk un labāk izlocīt melodiju nekā mūsējās. Tā tas notiek arī ar visu veidu vietējām mākslām, kas tieši tādēļ, ka ir vietējās, tiek novērtētas zemāk, nekā ir pelnījušas, bet tieši ārzemnieki tās pazīst un novērtē augstāk nekā tie, kuriem savas tēvzemes mākslu vajadzētu cienīt un atbalstīt.
Izrāžu namā skatītāju zāles grīdu var pacelt skatuves dēļu augstumā, tā izveidojot lielu, plašu balles zāli; ieskaitot ložas, tajā var pulcēties līdz 1800 personām. Jāņu laikā te parasti notiek vairākas masku balles, kurās gan tikai maza daļa apmeklētāju ir maskās, pie kam dažādus tēlus attēlojošas maskas ir retas, un, tā kā gandrīz nemaz netiek dejots, apmeklētāju pulkam pietrūkst izklaides. Jāsamierinās vienīgi ar ložās kā skaista gleznu galerija sēdošo daiļavu apbrīnošanu, kādas gan, manuprāt, retā vietā vienuviet būtu atrodamas vairāk nekā šeit. No daudziem tālu braukušiem svešiniekiem es esmu dzirdējis, ka Kurzemes dāmas, kuras savu loku Jelgavā Jāņu laikā vēl papildina ar dažām Rīgas grācijām, jāpieskaita pašām skaistākajām savā dzimumā. Domāju, tas ir tādēļ, ka liela daļa šeit redzamo dāmu uzturas laukos, bet skaistums nekur neuzplaukst labāk kā mātes dabas lolots un audzināts. Jau senais, daudz slavētais dzejnieks Bornmans savā 1636. gada dzejolī “Mitau” šīs pilsētas skaistules glezno visai glaimojoši.
Arī kazino, klubu mājā un īstenā valsts padomnieka fon Ofenberga dārzā katros Jāņos notiek gan parastas, gan masku balles. Tās ir ļoti jaukas, bet tomēr sākšu ar dārza aprakstu.
Dārzs pieguļ minētā īstenā valsts padomnieka gan ārējā izskatā, gan iekšējā iekārtojumā ļoti gaumīgajai mājai, nav pārāk liels, un tam ir tikai viena plata galvenā aleja, kas no mājas ved līdz dārza pretējā malā esošam mazam templim, ko rotā joniešu kolonnas un uzraksts “Alexandro I, Russ. Imp.” Alejai abās pusēs piekļaujas vispirms puķu dobes, tālāk mazs parks, caur kuru līkumoti celiņi ved labajā pusē pie puķēm apauguša paugura, kura vidū cēlais īpašnieks bērna pateicībā uzstādījis pieminekli savai mirušajai mātei, bet pa kreisi – uz vientuļnieka mājiņu. Kad esam nonākuši līdz dārza galam, atpakaļceļu varam izvēlēties vai nu pa lielo aleju, vai arī nogriezties skaistā, ēnainā liepu gatvē, kas abās puses norobežo dārzu. Kurš izvēlēsies kreiso pusi, tas redzēs vēl vienu cieņas pilnu monumentu – mirušā landhofmeistara Ofenbaha krūšutēlu.
Dārzā ir daudzi reti, pat eksotiski augi un koki. Un šis skaistums visas dienas laikā nav slēgts apmeklētājiem. Cēlais īpašnieks pelnījis visskaļāko pateicību, ka viņš, pat upurējot kādu skaistu ziedu, kādu retu stādu, ko iznīcinātu nevērība vai postīšanas kāre, labāk cieš zaudējumus, nekā ir gatavs publikai atņemt prieku, ko ar pilnām tiesībām var skaitīt pie skaistākajiem Jelgavā.
Jāņu dienās dārzs gandrīz vienmēr ir pilns ar apmeklētājiem, visvairāk jau vakarā, kad šurp plūst īsta ļaužu straume un arī tuvējās ielas ir pilnas ar ekipāžām un gājējiem. Visi Jāņu viesi – kā pilsētā dēvē šajā laikā iebraukušos – pulcējas šeit. Dārzs kalpo arī kā birža, kur satiekas tie, kuriem ir savstarpēji darījumi. Dažādu kārtu cilvēku straumes plūst šurp un turp, kamēr pie dārza ieejas skan skaista mūzika. Galvenā aleja dažreiz ir tik pilna, ka pa to grūti izspraukties. Mazāk apmeklēti ir tumšie celiņi parkā, kur lapas pāršalc dažu maigu vārdu un klusējoša nakts nosedz dažu skūpstu un rokas spiedienu. Vecāki kungi un dāmas klusi un nopietni sēd uz soliņiem alejas malās, kamēr jaunākie pastaigājas šurp un turp. Tur kāds aizdevējs noskatās pakaļ savam parādniekam, kurš viņam pat nav veltījis sveicienu, un, liekas, apdomā vārdus, ar kuriem rīt iesāks savu brīdinājuma runu. Te satiekas savstarpējas mīlas nojausmas pilni skati, kamēr tur divi ienaidnieki, kurus kopā sabīdījusi ļaužu straume, rūpīgi cenšas izvairīties viens no otra. Tur nāk jauneklis ar sejas izteiksmi “es esmu es!” un, liekas, aicina visu pasauli sevi apbrīnot, bet divus soļus tālāk dāma savā jaunajā kleitā arī cer piesaistīt visu apbrīnas pilnos skatienus. Te tiekas ilgi neredzējušies draugi, un viņu sejās staro patiess prieks, tur – kontrastam – skan tikai pieklājības dēļ teikti komplimenti.
Kad dārzs un pati māja tiek apgaismoti ar tūkstoš lampām, kā tas katru gadu notiek Jāņos, un notiek masku balle, viss izskatās vēl skaistāk un lieliskāk. Lielo koku, sevišķi sudraba papeļu, lapotnes, dzīvžogi un krūmi – viss, liekas, peld gaismas jūrā. Pāri alejai sniedzas mirdzoši loki, pats nams un templis šķiet ar mirdzošam līnijām iezīmēts gaisā. Skan mūzika, ļaužu straumes plūst caur izgaismotajām parka daļām, sastopami arī masku tēli. Dārzs ir apdzīvots līdz agram rītam, bet, kad viena pēc otras sāk dzist lampas, pirmie saules stari sārto debesis kā samērā nepatīkams atgādinājums, ka visi prieki reiz beidzas.
Balles un asamblejas kazino, Bruņniecības namā kuplā skaitā apmeklē muižniecība, un kungi un dāmas ierodas pilnā spožumā. Zāle ir liela un gaumīgi izrotāta, tai apkārt ir vairākas spēļu un sarunu istabas. Pasniegtais cienasts gan, ja vien kādi īpaši svētki nerada izņēmumu, nav slavējams. Par algu, kādu saņem franču pavārs, kas to sarūpē, arī parastās kazino ballēs tas varētu būt labāks, parasti te viesi saņem vārda visās nozīmēs liesu ēdienu. Balles kazino tiek kupli apmeklētas, žēl, ka restorāns nav atbilstošs.
Turpinājums nākamajā numurā
