Slidenie piedzīvojumi no Līgatnes līdz Siguldai.
Piektdienas rītā nolemts paziņu kompānijā doties pārgājienā no Līgatnes dabas takām līdz Siguldai. Lai turp nokļūtu un pietiktu laiks arī samērā garajai pastaigai, jāceļas savlaicīgi. Septiņos no rīta, palūkojoties ārā pa logu, ilgi prātā jāpārliek, ko īsti vilkt mugurā. Snieg, turklāt pamatīgi. Viss jau pārklājies ar sniega kārtu, un brīdinājums, ka takas varētu būt apledojušas un derētu kājās vilkt naglenes (tādu gan mums nav) ir vietā. Tobrīd gan vēl nenojaušam, cik ļoti vietā!
Norunātā tikšanās vieta ir autostāvlaukums pie ieejas Līgatnes dabas takās. Turpat arī sākas pastaigu taka, kur norāde liecina, ka pa to līdz Siguldai ejami 17,5 kilometri. Pārgājiena beigās, salīdzinot rādītājus dažādās soļu un aktivitāšu uzskaites programmās tālruņos, visiem sanāk lielāks cipars. Varbūt netīšām esam nosoļojuši kādu lieku līkumiņu?
Ceļu pa šo taku, protams, var sākt arī no otras puses – no Siguldas. Viena no mūsu automašīnām atstāta tur (netālu no Paradīzes kalna), lai pēc tam pārējo transportlīdzekļu šoferīšus varētu atvizināt pakaļ braucamajiem.
Paveroties jau pirmajiem skaistajiem skatiem uz Gaujas krastiem, ir pilnīgi skaidrs – pa šo taku būs jāiet arī kādā citā gadalaikā, piemēram, vasaras sākumā. Tad arī iešana noteikti būs raitāka. Lielajā Piektdienā, atgriežoties ziemīgiem mīnusiem un sniegam, taku faktiski visā tās garumā sedz ledus, ko maskējoši klāj balta sniega kārta.
Iemīļots ikvienam
Kuram latvietim gan nepatīk pastaigas Gaujas nacionālajā parkā. Skaidrs, ka tas ir viens no īpašākajiem mūsu valstī. Latvijas pirmais un vispopulārākais nacionālais parks ietver aptuveni 100 kilometru garu Gaujas senlejas posmu. Parks dibināts 1973. gadā, lai gan Siguldas Alpu takas ir vilinājušas tūristus jau kopš 19. gadsimta. Gandrīz puse no 92 000 hektāru plašās teritorijas ir noaugusi ar mežiem, šeit sastopamas ap 900 augu, 149 putnu un 48 zīdītāju sugas. Aptuveni četrus procentus teritorijas aizņem apmeklētājiem slēgts dabas rezervāts. Klintis, alas un stāvkrastus, kas izveidojušies upes ielejā kopš leduslaikmeta beigām, protams, vislabāk apskatīt, braucot ar laivu. Un nav nekāds noslēpums, ka laivotāju vasaras sezonā Gaujas ūdeņos netrūkst.
Parka teritorijā atrodas arī pilskalni, pilis un arheoloģiskie pieminekļi. Starp citu, tuvojoties takas galam Siguldas pusē, balvā var saņemt skaistu skatu uz Gauju un Turaidas pili. Ja pietiek spēka (pēc ledainās un aukstās pastaigas mums tāda nebija), var aizbraukt un apskatīt Turaidas muzejrezervātu. Tā kompleksu veido pils un vairākas citas ēkas. Zobenbrāļu ordenis Turaidas pili uzcēla 1214. gadā. Pirmsākumos tika uzbūvēts galvenais tornis apkārtnes novērošanai un kā pēdējā patvēruma vieta pils aplenkuma gadījumā. Torņa augstums ir 38 metri.
Savukārt par Siguldu vēstures fakti ceļvežos skaidro, ka 1207. gadā, kad zobenbrāļi (vēlāk Livonijas ordenis) pakļāva lībiešu ciltis, Gaujas labais krasts tika atdots Rīgas bīskapam, bet kreisajā viņi uzcēla savu pili. 1562. gadā Siguldu iekaroja poļi, kas pārmaiņus ar zviedriem kontrolēja to turpmākos 150 gadus, līdz Ziemeļu kara laikā (1700–1721) pilsētu ieņēma krievu armija.
Bez kritieniem neiztikt
No sākuma virzīšanās pa taku sanāk gluži raita. Lai arī jūtams, ka vietām ir slidens, lielākoties soļus var spert bez bailēm nokrist. Taču, noejot pirmos pāris kilometrus, sākas izaicinājumiem bagātāks posms. Pa laikam dzird kādu no grupas iespiedzamies vai spēji iesaucamies, piezemējoties uz ledainās takas. Viens otrs jaunāks līdzgājējs to, protams, uzskata par jautru atrakciju un krišanas iespēju nelaiž garām. Pārējiem atliek uz mirkli aizmirst par koncentrēšanos, lai ar rāvienu nonāktu garšļaukus. Pārgājiena beigās secinām, ka bez kritieniem nav izticis neviens, lai arī cik veikls gājējs būtu.
Kādā posmā satiekam jaunu pāri, kas nāk mums pretī no Siguldas puses. Gājēji ceļā ir jau aptuveni trīs stundas, bet viņu plāns mūs pārsteidz – jaunieši iecerējuši no Siguldas doties uz Valku, un mērķis ir to izdarīt trīs dienās. Novēlam veiksmi. Viņi savukārt mūs brīdina, ka priekšā gaidāmi slideni posmi, pa kuriem būs grūti iet. Smejoties solām viņiem to pašu, jo arī mēs jau esam pārvarējuši krietni slidenus kāpienus no kalniem un grūtu rāpšanos augšup noledojušās nogāzēs.
Pārgājiena laikā paredzētas arī kopīgas pusdienas, tādēļ līdzi somās tiek nestas sastāvdaļas zupai un pat katliņš. Viena no iekārtotajām piknika vietām (tā tiešām ir labi aprīkota – ir gan tualete, gan soli, galdiņi un miskastes, gan speciāls statīvs uz ugunskura katliņa uzkāršanai) ir pārāk tuvu mūsu pārgājiena sākumpunktam pie Līgatnes. Un kuram gan gribētos turpināt ceļu pēc brangas paēšanas un sasildīšanās pie ugunskura, tāpēc šī nodarbe tiek atlikta uz vēlāku laiku. Kad noieta jau krietna puse maršruta, skatam paveras pļaviņa ar vairākām ugunskura vietām, kā radīts zupas vārīšanai un piknikam, bet, ak vai, visur jau rosās līdzīgas kompānijas. Skaidrs, šajā vietā nekāda zupas vārīšana nesanāks.
Ceļā uz Siguldu norādes liecina, ka taka ved arī pa Nurmižu rezervāta teritoriju, šķērsojam arī burvīgo Daudu (pirms gadiem desmit draugu pulkā vairākkārt esam bijuši pie tās skaistā ūdenskrituma netālu no Siguldas) un Vējupīti. Taka pat ziemā būs interesanta augu, sēņu un putnu zinātājiem. Mēs pamanām, piemēram, daudzgadīgo mēneseni, gada staipekni, purpura plānpiepi, zaraino dižadateni, tievo gludlapi, īssetas nekeru. Pieejot Gaujas krastam, vairākas reizes ar savu klātbūtni izbiedējam gaigalas, kas, spārniem švīkstot, aizlido tālāk. Arī ziemeļu gulbji, kas laiski peld Gaujas ūdeņos, izdzirdējuši cilvēku tuvošanos, paceļas spārnos.
Zupa ar gleznainu skatu
Varbūt arī labi, ka pirmā piknika vieta bija par ātru, bet otrā – aizņemta. Zupa top izcilā vietā – ar gleznainu skatu uz Gauju un Turaidas pili. Tur arī ir iekārtots ērts piknika laukums. Un tad jau līdz galapunktam paliek pavisam maz. Vien jāsaņemas uzkāpt pa Paradīzes kalna stāvajām trepēm. Pa tām ejot, ieteicams skaitīt pakāpienus, bet, godīgi sakot, skaits ātri vien nojūk. Nav nemaz tik viegli pievārēt šīs trepes, toties skats no kalna virsotnes paveras burvīgs.
Rezumējot pārgājienā piedzīvoto, jāsecina, ka ieguvēji laikam gan bija tie, kas vēl nebija nolikuši dziļos skapjos slēpošanas apģērbu. Lai arī biezās drēbes iešanai šķiet pārāk siltas, vējainajā un dzestrajā laikā tās ir tieši laikā. Turklāt krītot piezemēšanās sanāk mazliet mīkstāka. Sniega sega arī taku skriešanas apavus padarīja viscaur slapjus, un īstie drīzāk būtu bijuši kārtīgi pārgājiena zābaki. Tāpat plānie cimdi krītot ātri kļūst slapji, un rokas tādos nosalst pamatīgi, pat raiti ejot. Bet kurš gan varēja paredzēt, ka pārgājiens Lielajā Piektdienā pretī pavasarim izvērtīsies par ziemas prieku un kritieniem bagātu piedzīvojumu, kas drīzāk varētu būt raksturīgs Ziemassvētku laikam!
