Izlaiduma C klases audzēkņiem no savas Lielplatones skolas aiziet negribas.
Ja dažam labam skolēnam, kas mācās vispārizglītojošajā skolā, bezbēdīgi pajautā, vai viņš vispār grib iet uz skolu, bieži vien atbilde ir: “Nē!” Sevišķi pavasarī, kad saulīte spīd, netrūkst arī bastotāju, kas stundu laikā atrod ko patīkamāku par kāpšanu zināšanu kalnā. Taču, uzdodot šo jautājumu Lielplatones internātpamatskolas izlaiduma C klasē, kur mācās jaunieši ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem, atbilde ir cita. Ne visi no viņiem spēj skaidri runāt, taču attieksme iezīmējas diezgan skaidri – skolā viņi jūtas labi un nevēlas no tās iet prom. Šos īpašo rūpju jauniešu jeb “cēcīšu” (tā internātpamatskolās mīļi sauc C klases audzēkņus) izpratnē “iet prom” nozīmē zaudēt iespēju būt sabiedrībā un palikt savas mājas sienās.
Cer turpināt izglītību
Pilngadīgā Laurita aizrautīgi “Ziņām” stāsta: “Es esmu vienīgā meitene C grupā, kas visur piedalās – dejošanā, dziedāšanā, visvairāk sportā, vieglatlētikā un dambretē. No tēva man ir iedzimts zīmēšanas talants. Skolā man patīk. Sirdij žēl no šejienes šķirties.” Ne audzinātāja, ne klasesbiedri par dambretes spēli Lauritai neko nepārjautā. Zināms jau, ka prāta spēles, rēķināšana, lasīšana nav šo jauniešu stiprā puse. Beidzot Lielplatones internātpamatskolu, “cēcīši” saņem apliecību, kas nedod tiesības turpināt izglītību, piemēram, pavāra palīga kursos, kas ir diezgan populāri citiem šīs skolas audzēkņiem. Taču, piemēram, sportošana, rokdarbi, arī zīmēšana ir šiem jauniešiem pa spēkam. Skolas direktors Andris Urbāns paskaidro, ka Lauritas mamma cenšas nokārtot, lai meita tomēr varētu tālmācībā apgūt virtuves strādnieka arodu. Arī pedagogi apliecina, ka meitene C klasē ir izņēmums. Par to liecina tas, ka piektdienās uz mājām viņa spēj aizbraukt patstāvīgi.
Laukos cilvēks jūtas labāk
Kamēr izlaiduma klasē notiek saruna, pa durvīm ienāk Kaspars, kas kopā ar skolasbiedriem, kam nav tik smagi garīgās attīstības traucējumi, aprīļa saulītē nožuvušajā sporta laukumā spēlējis futbolu. Kaspars gan neko negaužas par tālāko dzīvi pēc izlaiduma. Viņa ģimenei pieder zemnieku saimniecība. No sarunas var nojaust, ka arī Kasparam laukos atrodas darāmais. Zemnieku saimniecība pieder arī Viktora audžumammai. Jaunietis “Ziņu” žurnālistu klātbūtnē ir nerunīgs. Toties runīga ir divdesmitgadīgā Dace. Viņa ir norūpējusies par to, kas varēs ierasties uz izlaidumu. Meitene ir saņēmusi apbēdinošas ziņas (gandrīz visiem C klases audzēkņiem ir mobilie telefoni), ka daži zviedru krustvecāki no Noršēpingas atbraukt nevarēs. Par tālāko dzīvi pēc izlaiduma Dace nestāsta.
Par “cēcīšu” dzīvi un mācībām Lielplatones internātpamatskolā var piebilst, ka cauru diennakti viņi atrodas pedagogu vai nakts aukles uzmanības lokā. “Garajās dienās” klases audzinātājas, kas arī veic visu speciālo apmācību, darbs sākas septiņos no rīta un beidzas astoņos vakarā, kad audzēknis ir nolikts gultā. Par pedagoga gandarījumu, strādājot ar bērniem un jauniešiem, kam ir smagi garīgās attīstības traucējumi, C klases audzinātāja un metodiskās apvienības vadītāja Ilze Loginova saka: “Esam uzstutējuši uz kājām nestaigājošus bērnus, kādam esam iemācījuši daudzmaz runāt, turēt karoti. Vispār mūsu skolā bērni ir atvērtāki, mīļāki, nekā tas mēdz būt masu skolā.” Skolotāja Vineta Vanaga piebilst, ka ir fantastiski redzēt, kā divpadsmit gados viņas audzināmie acu priekšā izaug, tostarp apgūst pašaprūpes iemaņas. Vecākās klasēs daži jau kļūst tik attīstīti, ka spēj klausīties Latvijas Radio ziņas vieglajā valodā.
“Cēcīši” piedalās arī Rundāles pils parka sakopšanas talkās. Lielplatones internātskolā, tāpat kā citās skolās, svin tradicionālos gadskārtu svētkus, janvārī arī tiek kurts 1991. gada barikāžu atceres ugunskurs. “Ugunskura smarža taču paliek atmiņā visiem,” piebilst pedagoģe I.Loginova. Novērots, ka bērni ar garīgās attīstības traucējumiem pieķeras savam pedagogam tā, ka tiem ir grūti pāriet uz citu klasi.
“Atelpa” ir vajadzīga arī vēlāk
Taču, domājot par to, kas ar C klases audzēkņiem notiek pēc izlaiduma, kā viņi turpina integrēties sabiedrībā, Lielplatones internātpamatskolas direktors A.Urbāns teic, ka problēma pastāv. Par to runā audzēkņu vecāki, speciālisti, taču risinājums nav vienkāršs. Tiesa, turpat netālu no Lielplatones – sociālās aprūpes centrā “Ziedkalne” Vilces pagasta Mūrmuižā – dzīvo gan jaunieši, gan arī vecāka gadagājuma cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem. Taču šīs aprūpes sistēmas klientu liktenis ir cits, proti, diemžēl mīlošu tuvinieku daudziem no viņiem trūkst. Visiem Lielplatones internātpamatskolas audzēkņiem ir mājas, kur viņus gaida, bet arī šiem mīlošajiem vecākiem vai aizbildņiem ir aktuāli saņemt tādu pakalpojumu, ka savu ģimenes locekli, kam ir garīgās attīstības traucējumi, uz laiku varētu ievietot kādā ikdienas centrā. Tur tas pilnvērtīgi pavadītu laiku, kamēr vecāki ir darbā vai arī atpūšas.
Zināmā mērā ar šo domu 2016. gadā Jelgavas novadā tika izveidots atbalsta pakalpojums “Atelpas brīdis”, kas vecākiem, kam ir līdz 18 gadu veci bērni ar garīgās attīstības traucējumiem, ļauj viņus uz dienu ievietot sociālās aprūpes centrā Elejā. Pusotra gada laikā šo pakalpojumu izmantojusi viena ģimene, un, piemēram, uz Lielplatones “cēcīšu” izlaiduma klasi, kurā visiem audzēkņiem ir pāri astoņpadsmit, tas neattiecas.
Jelgava – labs paraugs
Arī Ozolnieku novada pašvaldībā, no kura Lielplatones internātpamatskolā mācās deviņi audzēkņi, pakalpojuma, kas attiektos uz pilngadīgiem cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, nav. Toties labs paraugs ir Jelgava, kur darbojas trīs dienas centri cilvēkiem ar šādiem traucējumiem. Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītājas vietniece pamatdarbības jautājumos Jeļena Laškova skaidro, ka tādi ir dienas centri ”Integra” Pulkveža Oskara Kalpaka ielā 9, “Atbalsts” Stacijas ielā 13 un “Harmonija” Zirgu 47. Katram no centriem ir sava sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu specifika, taču kopā tos ikdienā apmeklē ap 40 cilvēku. J.Laškova uzskata, ka šo dienas centru kapacitāte nav pietiekama, lai sniegtu pakalpojumus citu pašvaldību iedzīvotajiem. Viss ir pilns.
Jelgavas novada pašvaldības pārstāve Dace Kaņepone teic, ka, iespējams, deinstitucionalizācijas programmā varētu izdoties sniegt lielāku atbalstu ģimenēm, kurās ir pieauguši cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem. Tomēr pagaidām par dienas centriem ne Ozolnieku, ne Jelgavas novadā skaidra viedokļa nav. Lielplatones internātpamatskolās direktors A.Urbāns domā, ka šo problēmu vajadzētu aktualizēt nacionālā līmenī. Cilvēki ar C līmeņa garīgās attīstības traucējumiem pabeidz skolu ne tikai Lielplatonē, bet arī Zālītē, Bērzupē, Pamūšās un apmēram 50 citās vietās Latvijā.
Ja skolas pagalmā mastā uzvilkts Zviedrijas karogs
Ja Lielplatones internātpamatskolas pagalmā līdzās Latvijas valsts karogam plīvo Zviedrijas karogs, tad tā ir zīme, ka šajā dienā skolā viesojas kāds no apmēram 80 audzēkņu krustvecākiem, kas pārstāv Noršēpingas kristīgo organizāciju KFUM. Sadarbība ar zviedru labvēļiem sākās 1992. gadā un turpinās jau 26 gadus. Šonedēļ Lielplatonē satiktās krustmātes Karine Osterlanda un Ivonna Karlsone stāsta, ka šo sadarbību aizsāka divi krietni un līdzjūtīgi vīri Nisse Lārsons un Jans Sjēgrens, kuru diemžēl nav vairs mūsu vidū. Tolaik skolā mācījās vairāk nekā divsimt audzēkņu, šajā mācību gadā to skaits ir 134.
Gan K.Osterlandei, gan I.Karlsonei skolā ir trīs krustbērni, ko viņas atbraukušas apciemot. K.Osterlande savu krustmātes misiju sākusi vēl 1993. gadā. Viņas toreizējai krustmeitai Ilzei bija desmit gadu. Pa šo laiku Ilze kļuvusi par trīs bērnu māti, un nu jau Karine ir krustmāte diviem Ilzes bērniem. Savukārt I.Karlsone krustmātes misijā iesaistījās 2009. gadā. Abas krustmātes atzīst, ka sazināšanās ar krustbērniem notiek gan angliski, gan latviski. Vārdu krājuma bagātībai šajā gadījumā nav tik liela nozīme. Galvenais ir labvēlība, kas dara prieku abām pusēm.
Direktors Andris Urbāns piebilst, ka skolai ir tradīcija, ka mācību gada nobeigumā 9. klases skolēni brauc pie saviem krustvecākiem ciemos uz Zviedriju.
Šajā foto Lielplatones internātpamatskolas audzēkņu zviedru krustmātes K.Osterlande (no kreisās) un I.Karlsone ir kopā ar Ivonnas krustmeitu Alisi, kas Lielplatonē sāka mācīties tikai šajā mācību gadā.
