Pēdējos gados pilsētvidi papildinājuši nu jau jelgavnieku iemīļoti dekori – eži, dzērves, aitas, tauriņi, puķes, zāles asni, krāsaini puķu podi, Lieldienu olas un salmu zaķi gada zaļajā laikā, baltie lāči, rūķu cepures, sniega bumbas – ziemā. Gan vietējie iedzīvotāji, gan pilsētas viesi daudzus no tiem sevišķi iemīļojuši un labprāt arī pie tiem fotografējas. Dekoru “skeletu” – metāla detaļas – veidojis jelgavnieks Aldis Sproģis, kurš uzsver – dekori ir kopdarbs, un to mākslinieciskā ideja pieder citiem, viņš ir tikai izpildītājs. Par lielākajām ideju ģeneratorēm Aldis sauc pašvaldības iestādes “Pilsētsaimniecība” projektu vadītāju Evu Kideri un zaļo zonu apsaimniekošanas speciālisti Ilzi Gamorju, kuras savas idejas aizstāv arī domē un “reizēm pat aiziet tur, kur viņām nav jāiet”, lai panāktu to realizāciju. Ar “Pilsētsaimniecību” metāla pilsētvides objektu un svētku dekoru izgatavošanā un uzstādīšanā Aldis sadarbojas kopš 2011. gada. I.Gamorja vērtē, ka sadarbība bijusi veiksmīga un radoša.
Jābūt mērķim
Tomēr bez radošuma bieži vien neiztikt, pat tikai šķietami izpildot pasūtījumu. Aldis atminas, ka Jelgavas 750. jubilejas gadā īsā laikā bija jāizveido 12 metru augsti metāla ciparu karkasi, kas pēcāk tika izvietoti Lielupes krastā, piepildīti ar kūdru un krāsainiem puķu stādiem. Neviens neesot pamanījis, ka nulle bijusi par diviem metriem īsāka, jo tai vienkārši pietrūcis vietas. Šis bijis projekts, kas sniedzis izaicinājumus – arī domājot, kā konstrukciju nostiprināt, lai pēc pirmās spēcīgās lietusgāzes tā netiktu noskalota. “Man patīk, ja ir interesanti, ja ir kāds nākamais mērķis. Ja mērķa nav, tad paliek skumīgi,” tā Aldis.
Tomēr ne visi jelgavnieki par dekoru izvietošanu pilsētā priecājas, dzirdētas arī nievājošas atsauksmes. Sevišķi skumji kļūst, kad tie tiek demolēti. “Es arvien gaidu pirmdienas,” skumji saka Aldis. Vairākkārt saņemtas ziņas par dzērvēm, kuras tiek pārvietotas, nolauztām aitu galvām, vienu salmu zaķi meitenes nodedzinājušas, tāpat bērnus piesaistījušas vizuļojošās Lieldienu olas un tauriņi. Diemžēl jāatzīst – kamēr vienus dekori priecē, citi atrod veidus, kā tos sabojāt.
Roku pieliek visa ģimene
Par pamatu ņemot Intas Palsones skices, Aldis izgatavojis visus piecus jaunlaulāto iecienītos Mīlestības kokus, kas izvietoti Pasta salā. Pirmos trīs 2014. gadā pilsētai uzdāvināja SIA “Jelgavas Pils aptieka”, bet pēdējos divus, iesaistot ģimeni, Aldis uzdāvinājis pilsētai šoziem. Sieva Sandra, meita Santa un viņas draugs Dzintis kaluši koka lapiņas. “Nekad iepriekš neko tādu nebija darījuši, taču kala. Viena lapiņa sanāca garāka, otra šaurāka, bet teicu – kur jūs dabā esi redzējuši, ka viss ir vienāds,” ar savējo veikumu lepojas Aldis. “Gribējās kaut ko atstāt pilsētai,” tā viņš. Ģimene kopā sanākusi Ziemassvētkos, un process visus aizrāvis.
Iepriekšējiem kokiem katram bija ap 60 lapiņu, taču tie ir tik iecienīti un jau pilni slēdzenēm, tāpēc lapiņu skaitu šoreiz nolemts palielināt līdz 75. Turklāt par koku autoriem vēstīs izgrieztie vārdi. Veidojot pirmos kokus, Aldis bija tas, kurš no vairākām skicēm izvēlējās gala variantu un piedāvāja kokus taisīt apaļus, skatāmus no visām pusēm. Dzīvē vairākkārt bijušas situācijas, kad viņa padarītais paliek ēnā un panākumu laurus uzņemas citi, tāpēc arī šoziem bija iecerējis kokus pilsētai uzdāvināt bez jebkādas publicitātes.
Mācās katru dienu
“Es negribētu, ka mani min kā metālmākslinieku,” lūdz Aldis, sakot, ka Jelgavā tāds ir Kārlis Īle, kurš ir gan studenta skulptūras, gan Norai Bumbierei veltītā pieminekļa un citu darbu autors. “Esmu cilvēks, kurš joprojām mācās strādāt ar metālu, man nav metālmākslinieka izglītības,” teic Aldis, kurš visu apguvis pašmācības ceļā. “Ar katru brīdi paliec nedaudz gudrāks. Skatos, kādus risinājumus izvēlējušies citi, mācos katru dienu.”
Jaunībā Saulaines sovhoztehnikumā izmācījies par autoatslēdznieku un uzreiz pēc tehnikuma nokļuvis metālapstrādē. Alda pirmā un vienīgā darbavieta atrodas Jelgavas vecpilsētas kvartālā – tur sācis strādāt ap 1987.–1988. gadu, bet pirms gadiem desmit nodibinājis savu uzņēmumu “L.A. Metal”. Viņš rāda senu fotogrāfiju ar reklāmu, kura vēsta, ka jau 1922. gadā ēkā Dobeles ielā atradusies metāla darbnīca.
Vieta spēlei un izpausmei
Ikdienā Aldis izpilda gan privātus, gan uzņēmumu pasūtījumus – pamatā Jelgavā, bet darbi atrodami arī Rīgā un Jūrmalā. Lai gan viņš atzīst, ka patīk izgatavot visu, kas ir no metāla, sirdij tuvāki tomēr ir dekoratīvie priekšmeti – vārti, balkoni, malkas režģi –, kur nav ierobežojumu un ir iespēja izpausties. Tāpat kā dzīvē viņam patīk lietas ar “odziņu”, arī savos darbos viņš skatās, lai risinājums būtu interesants. “Pat ja man pasūta vārtus un iedod gatavu zīmējumu, varu spēlēties. Ja kādā vietā šķiet nedaudz par tukšu, varu ielikt kaut ko no sevis,” saka Aldis un piekrīt, ka tad jau nav nemaz tik nepareizi viņu saukt par mākslinieku. “Runājot ar cilvēku, apmēram saproti, kas viņam patīk. Vai tās ir taisnas līnijas, vai puķes, vai vecais stils. Lēnām pratini un, kad saproti, uz ko viņš skatās, sāc runāt ar bildēm.”
Ir gadījies, ka pasūtītājs nāk ar savu redzējumu, taču Alda pieredze saka – tā nebūs labi. “Izveidoju zīmējumu, saucu klientu un prasu, kā ir. Klients jautā, vai varam kaut ko pagriezt, vēl ielikt. Saku, jā, varam, bet izskatīsies spocīgi. Uzzīmēju viņam vienu pusi tādu, otru tādu, lai var salīdzināt. Un viņš piekrīt, ka tagad ir par daudz,” stāsta Aldis un atminas vēl kādu gadījumu. “Ir tāda iespēja – vecināšana –, kad kalums tiek pārklāts ar zelta krāsu un iegūst veclaicīgu izskatu. Ir bijis, ka klients uzskata – man zelta par maz. Saku – ja būs par maz, atbrauksim, uzliksim vēl. Kad finālā viņš ierauga, kā dabā izskatās, saka, nē, ir ļoti labi, vairāk nevajag.” Aldis neslēpj, ka patīkami saņemt no cilvēkiem atzinību, kad viņi ierauga, kā no vairākus metrus gariem stieņiem tapis kaut kas skaists.
Brīvajā laikā Aldis darbojas sporta klubā “Apolons”, savulaik viņš pat izcīnījis Latvijas čempiona titulu svaru stieņa spiešanā guļus.
