Tonakt pa Latvijas baltajiem lielceļiem brauca melna nelaimes mašīna. Kaukdami griezās tās riteņi, atstādami aiz sevis tukšas sētas.
Tonakt pa Latvijas baltajiem lielceļiem brauca melna nelaimes mašīna. Kaukdami griezās tās riteņi, atstādami aiz sevis tukšas sētas. To iemītnieki – veci, jauni un mazi – kā malkas šķilas tika sasviesti «izsalkušajā» mašīnā. Bet, ja kādam izmisumā pagura sirds, palīgā nāca zābakotās kājas spēriens vai šautenes laidņa sitiens mugurā. Ja to darītu tikai sveštautieši, būtu vieglāk pārciest. Bet iebrucēju barā bija mūsu pašu mīļie kaimiņi, ar kuriem svētkos sēdējām pie viena galda, skolas biedri un bērnības draugi. Tas – visdrausmīgākais. Mašīnai aizbraucot, pie ķēdēm palika izmisīgi rejoši suņi, ar sāpošiem, pierietējušiem tesmeņiem neizpratnē māva govis.
Kādā mirklī kā ābele nosirmojusi dārzā dēlus sauks māmuļa. Dēlus – kuri nenāks vairs, jo viņu kaps būs ledus klintīs cirsts vai purva dūņās rakts. Bez baltā krusta, bez mīlestībā liktiem ziediem. Aka izžūs, nokaltīs vecās ābeles un nolūzīs simtgadīgie oši, kļavas, liepas. Istabas logi tiks aizbāzti ar lupatām, jumts ielūzīs, bet durvis karāsies eņģēs. Par to pārbraucot visvairāk sāpēs sirds.
Gan jau sirmā māmuliņa – Dzīve – vēl svešumā steidza viņus pacienāt ar «saharīna graudiņiem» – ilūzijām un cerībām. Bet drīz viņi saprata, ka velti ir cerības un mīlestību kā sīku lāsi smelt saujā – tā izlīst starp pirkstiem. Un brašie vidusskolēni – Latvijas jaunatnes zieds – apjauta, ka nevērs vairs augstās skolas durvis, necels mājas ar lieliem, gaišiem logiem. Tikai vēl ar pēdējām spītības paliekām viņi smīnēja un, braukdami pāri robežai, dziedāja «Dievs, svētī Latviju!»
Bet pēc daudziem svešumā pavadītiem gadiem, tie, kam pietika fiziskā un morālā spēka, liek trīcošu roku pie acīm un saviem mazmazbērniem saka: «Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt, / To turi ciet ar visu savu sirdi.»
Austra Zvirgzda, politiski represētā, 2. grupas invalīde
