Kaņiera ezeru vislabāk apmeklēt putnu migrācijas periodos, bet arī citā laikā tur būs skaisti.
Svētdienas rīts atausa saulains un skaists. Tādu brīvdienu pavadīt, neko nedarot svaigā gaisā, būtu grēks. Pirms pāris dienām, dodoties rīta skrējienā, tapa skaidrs, ka ir putnu migrācijas intensīvākais brīdis – pāri lidoja zosis un pīles, pļavā klaigāja dzērves, koku zaros vīteroja nenosakāms daudzums citu spārnaiņu. Jau iepriekš bija lasīts par Putnu dienām, kas aprīļa sākumā norisinās Latvijā, piedāvājot arī cilvēkiem, kas ornitoloģijā nav zinoši, apmeklēt dažādus putnu vērošanas pasākumus. Viens no tiem norisinājās putnu tornī Kaņiera ezera Riekstu pussalā eksperta Viestura Vintuļa vadībā.
Jūras ērgļa vietā niedru lijas
Torni var atrast, no Lapmežciema dodoties Antiņciema virzienā. Jau pa gabalu redzam pie Kaņiera ezera novietotās automašīnas. Saskaitām astoņas un secinām, ka putnu vērošana svētdienas rītā ieinteresējusi arī citus. Pa taciņu dodoties torņa virzienā, ieraugām pirmās vizbulītes, dzirdam dzērves, bet pāri galvām ik pa brīdim pārlaižas kormorāni jeb jūras kraukļi. Tornī sastopam nelielu interesentu grupiņu un solīto putnu ekspertu. Katram ir iespēja putnus vērot gan ar neapbruņotu aci, gan ar binokļiem (ja tādi paņemti līdzi) un arī ar eksperta nodrošināto tālskati. Pēdējais variants īpaši jāizmanto, jo ne jau visiem kaut kas tāds ikdienā ir pieejams. Turklāt izcili, ja kāds ieregulē teleskopu un saka: “Tagad skatieties! Tur var redzēt cekuldūkuri!” Tas patiešām, lepni izslējis galvu, peld ezera ūdeņos. Ar speciālista palīdzību daudzskaitlīgajos lidoņu bariņos spējam ieraudzīt arī gauras, laučus, meža zosis, pīles.
Putnu vērošanas tornis atrodas Kaņiera Riekstu pussalā un ļauj pārredzēt ievērojamu daļu ezera. Aprakstos minēts, ka no putnu torņa, lūkojoties rietumu virzienā, paveras skats uz nacionālā parka rezervāta zonas mežiem, virs kuriem ir liela iespēja ieraudzīt planējam jūras ērgli. Karalisko putnu gan neieraugām, toties vairākas reizes izdodas pamanīt niedru lijas.
Pat ja nav binokļa, arī ar neapbruņotu aci no torņa var priecāties par ezera ainavu, gulbjiem, elegantajiem baltajiem gārņiem un šurpu turpu lidojošajiem kormorāniem.
Teju 200 putnu sugu
Dabas aizsardzības pārvaldes apraksti stāsta, ka Kaņieris ir sekls lagūnas tipa ezers, kas izveidojies, atkāpjoties senajai Litorīnas jūrai. 20. gadsimta sākumā tas gandrīz pilnībā nolaists, izrokot kanālu (tagadējo Starpiņupi) uz jūru. Kaņiera ūdens līmenis tika atjaunots 1964. gadā, kad uz Starpiņupes uzbūvētas slūžas. Pēc ūdens līmeņa atjaunošanas ezera platība ir 1130 hektāru, vidējais dziļums – 0,6 metri, maksimālais – 1,8 metri.
Kaņierī ir deviņas dabīgas un piecas mākslīgas (izveidotas 1964. gadā pirms ūdens līmeņa atjaunošanas) salas. Lielākās no tām – Krievsala un Riekstu sala. Ezerā ietek Slocene un Medupīte, savukārt Starpiņupe aiznes Kaņiera ūdeņus tālāk uz jūru. Ezera dibenā vietām izplūst sēravoti. Kopš 1995. gada Kaņieris ir iekļauts starptautiskas nozīmes mitrāju – Ramsāres vietu – sarakstā. Kaņieris atrodas Ķemeru nacionālā parka dabas lieguma un rezervāta zonās, tas ir izcila dabas vērtību krātuve un plaši pazīstams kā putnu ezers – pavisam šeit novērotas teju 200 no Latvijā sastopamajām vairāk nekā 340 putnu sugām, lielākā daļa turpat arī ligzdo.
Migrējošo putnu atgriešanās ezerā ir saistīta ar ledus nokušanu, kas parasti notiek marta beigās vai aprīļa sākumā. Arī pēc maigām bezledus ziemām putni pavasarī masveidā atgriežas aptuveni tajā pašā laikā. Īsā posmā Kaņieris kļūst skaļš un dzīvīgs – ierodas paugurknābja gulbji, dažādu sugu pīles, lauči, meža zosis un jūras kraukļi, daudzi ezerā paliek arī ligzdot. Daļa no migrantiem – mazās un lielās gauras, gaigalas un baltvēderi – ezeru izmanto galvenokārt par atpūtas vietu ceļā uz ligzdošanas rajoniem, kas var atrasties tālu uz ziemeļiem.
Vasara ezerā ir putnu ligzdošanas sezona. Kaņierim īpaši raksturīgas sugas, kas ligzdo niedrājos, – lielais dumpis, mazais ormanītis, bārdzīlīte, niedru ķauķi. Par putnu mājvietu kalpo arī peldošās slīkšņas, kurās ligzdo pīles un kaijveidīgie putni.
Jau sākot ar augustu, ezerā var vērot ūdensputnu skaita palielināšanos – vietējie ligzdotāji ir izveduši jauno paaudzi, sāk ierasties arī migranti, kas ezeru izmanto tikai par atpūtas vietu. Septembrī un oktobrī putnu skaits ezerā sasniedz maksimumu – pat vairāk nekā 10 000 putnu vienlaikus.
Savukārt putnu klātbūtne ezerā ziemās lielā mērā atkarīga no laika apstākļiem. Maigās ziemās, kad ezers nav aizsalis, lāsmeņos var uzturēties ievērojams skaits ziemojošo ūdensputnu – galvenokārt paugurknābja gulbji, lauči, gaigalas un meža pīles. Ziemās, kad Kaņieris ir aizsalis, putnu ir salīdzinoši maz.
Pilskalns jūras laupītājiem
Pēc putnu pētīšanas piedzīvojuma Riekstu pussalā, dodoties Tukuma virzienā, piestājam pie Kaņiera pilskalna takas. Tā ir īsti piemērota negarai pastaigai kopā ar maziem ķipariem, kuriem lieli attālumi vēl nav pa spēkam. Šajā svētdienas rītā arī sastopam pāris ģimenes ar bērniem nākam pretī pa pastaigu taku.
Taka ved cauri mežam un zāļu purvam uz Kaņiera pilskalnu. Pa ceļam tā šķērso akmeņu valni, kas, iespējams, ir bijis saistīts ar pilskalnu. Par to, cik vecs ir Kaņiera pilskalns un kas to apdzīvojis, vēsturnieki joprojām strīdas. Vieni uzskata, ka tā ir ļoti sena cilšu apmetnes vieta, citi – ka to izmantojuši jūras laupītāji, lai uzbruktu kuģiem.
Takas galā izvietota skatu platforma, no kuras var pārredzēt Kaņiera ezeru. Takas pamata maršruta garums ir 1,5 kilometri. Aptuveni ar tādu pašu attālumu (vienā virzienā) jārēķinās, izvēloties pagarināt maršrutu pa akmeņu valni. Šis ceļš dabā gan nav īpaši apzīmēts – taka pēc kāda laika mežā beidzas, un tad pa to pašu ceļu jādodas arī atpakaļ.
Takas sākumā iekārtota autostāvvieta, pie skatu platformas atrodas galdi maltītes ieturēšanai. Informācijas stendi sniedz ieskatu par Kaņiera pilskalna takas tuvumā sastopamajām dabas un kultūrvēstures vērtībām.
