Spilgta personība. Neparasta dzīve. Dievišķa mūzika
Izcilais 19. gadsimta vācu komponists Rihards Vāgners piedzima Leipcigā 1813. gada 22. maijā kā devītais bērns ģimenē. Visiem ģimenes locekļiem piemita mākslinieciskas spējas, tāpēc nav brīnums, ka puisēnā apvienojās gan literārais, gan muzikālais talants. Ilgu laiku viņš nevarēja izšķirties, kurai mūzai pievērsties. Tāpēc kalpoja abām. Vāgners bija ļoti spilgta personība, harismātisks, pārņemts ar jaunradi. Viņš ne tikai komponēja, bet arī rakstīja libretu savām operām, kas bija tam laikam neraksturīgi. Vāgners apbūra aristokrātus. Viņa dzīvesveids bija bohēmisks, Kazanovas tipa personāžs, kurš nesaprātīgi tērēja gan dāvāto mīlestību, gan naudu.
Lasot Žaka de Dekēra grāmatu “Vāgners”, nekādi nevarēju saprast, kāpēc komponists zāģē zaru, uz kura pats sēž. Finansiāli viņš bija atkarīgs no bagātiem sponsoriem, un tai pašā laikā tas viņu netraucēja izpostīt labvēļu ģimenes. Taču, apskatot horoskopu, sapratu, ka komponists dzimis Dvīņu zīmē un, kā gaisa zīmei piederīgs, lidinās pa mākoņiem, nedomājot par reālo dzīvi.
Visiem, kas mācās mūzikas teoriju, būs sevišķi interesanti lasīt grāmatu un uzzināt par daudzu 19. gadsimta komponistu dzīvi, viņu radošo virtuvi, attiecībām un saskarsmi citam ar citu.
Mūža nogalē Vāgners apprecējās otrreiz – ar Ferenca Lista meitu –, un šī laulība nāca viņam par svētību. Laikam jau ir taisnība teicienam, ka aiz katra slavena vīrieša stāv stipra sieviete. Vāgners ir sarakstījis 11 operu, piemēram, “Tainheizers” un “Klīstošais holandietis”. Tās iestudē joprojām.
Vāgnera dzīve bija pilna grūtību, parādu, bēgšanas no kreditoriem, un tai pašā laikā viņam blakus stāvēja veiksme, jo visnegaidītākajos brīžos nāca palīdzība, ko viņš izšķērdīgi izmantoja. Pats komponists par sevi bija ļoti augstās domās, viņš uzskatīja, ka pasaule ir viņam parādā un ka viņam pienākas viss tas labākais un greznākais. Dzīvoja ar plašu vērienu kādu brīdi, lai pēc tam slīgtu parādos.
Domāju, ka ļoti trāpīgi raksturota grāmata uz vāka: “Spilgta personība. Neparasta dzīve. Dievišķa mūzika.”
Vāgners operu sižetus smēlās mitoloģijā un vēsturē, viņam patika mīti, arī par sevi ir radījis daudzus mītus. Ļoti pretrunīgi viņu vērtē laikabiedri. Vāgners uzrakstījis arī pats savu dzīvesstāstu. Neviens nevar galvot, kura versija ir pareizā. Taču viņa muzikālais mantojums joprojām izmantojams. Vāgners kā diriģents ir strādājis daudzās valstīs, bijis arī Rīgā.
Vāgneram daudzi palīdzēja, taču vislielākais viņa cienītājs un mecenāts bija Bavārijas karalis Ludvigs II.
Šķiet, ka Vāgners pēc rakstura bija narciss, kas pats sevi dievināja: “Esmu veidots citādi, man ir vāji nervi, man nepieciešams skaistums, spožums un gaisma. Pasaule man ir parādā to, kas man pienākas! Es nevaru palikt sēžam kā piekalts ērģelnieka beņķim, kā tas jūsu meistars Bahs! Vai tas tiešām būtu par daudz prasīts, ja uzskatu, ka kāda druska luksusa, uz ko man ir pilnīgas tiesības, pienāktos man pēc taisnības? Es taču sniedzu pasaulei un tūkstošiem cilvēku tādu baudījumu!”
Lasot slavenu mākslinieku dzīvesstāstus, uzzinu to, ko labāk būtu nezināt, jo tas sagrauj manas ilūzijas. Lielai personībai ir liela ēna. Arī Vāgneram.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
