18./19. gadsimta baltvācu jurists, dzejnieks un rakstnieks brīvkungs Ulrihs Heinrihs Gustavs fon Šlipenbahs 1809. gadā Rīgā un Leipcigā izdeva grāmatu “Malerische Wanderungen durch Kurland” (“Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi”), kurā neliela nodaļa veltīta arī Dobelei, tolaik vēl miestam (pilsētas tiesības Dobele ieguva 1917. gadā), kā arī Lielbērzes muižai. Piedāvājam ielūkoties tā laika pasaulē, iepazīstot arī seno Dobeli un Lielbērzi (tulkojis Egils Jucevičs).
Lielbērzes muižas parkā
Lielbērzes parks atstāj saulainu un jauku iespaidu. No lielā ceļa, kurš ir tikai dažus simts soļus no muižas, gar Bērzes upi ceļš ieved no divām pusēm pauguriem ieskautā ielejā. Ar brīvām kolonnām balstīts templis, kas uzbūvēts uz vēsas grotas, un amfiteātra veidā izveidoti zāles sēdekļi paugura ielokā ir galvenie skatpunkti. Skats no tempļa pāri parkam uz skaisti izvietotām muižas ēkām, kā arī uz Dobeles latviešu pastorātu ir gleznains.
No šīs ielejas vairāki mazi celiņi ved cauri krūmājam uz plašu, vītoliem apskautu pļavu. Vecie vītoli ar saviem saplaisājušajiem, groteski izlocītajiem stumbriem starp bērziem un alkšņiem izskatās kā cienījami sirmgalvji jaunatnes vidū. Pļavas vidū uz baltiem pāļiem, kas savienoti ar zaļu režģi, stāv plaša vasaras māja, kurā dienā, kad šeit svin ražas svētkus, sanāk muižu zemnieki. Darījumi mani līdz šim vienmēr ir kavējuši piedzīvot šos ikgadējos skaistos svētkus, tomēr es mēģināšu tos aprakstīt pēc savu draugu stāstiem. Svētkiem vajadzētu raksturot attieksmi pret latviešiem Kurzemē.
Bagātie ražas svētki
Pēc ražas novākšanas visi zemnieki, vīrieši un sievietes, liels vai mazs, no Lielbērzes un Mazbērzes muižām sapulcējas šajā pļavā un tikai dažs paliek uzraudzīt mājas. Svētki sākas pēcpusdienā ar garīgu dziesmu, tad uzrunā Dobeles latviešu mācītājs Rihtera kungs par svētīto ražu, kas gan šajā auglīgajā apvidū ir parasta. Šī cienījamā un gan izglītotā, gan humānā vīra runai vajadzētu gan uz izglītotajiem slāņiem, gan arī uz sanākušajiem latviešiem atstāt dziļu iespaidu. Pēc tam meitas un puiši, kuru darbu un uzvedību saimnieki apliecina kā priekšzīmīgu, saņem balvas. Meitām tās ir koši lakati un priekšauti, puišiem – glītas cepures un lakati. Čaklāko saimnieku daļa ir lieli, ar sienu piekrauti rati ar apkaltiem riteņiem. Balvas tiek dalītas zem spēcīga vītola ar platiem zariem, ko uzraksts apzīmē kā goda vietu. Tur bez tam ar loterijas, kurā nav tukšu ložu, palīdzību tiek dalītas dažādas latviešu grāmatas. Diena noslēdzas ar bagātīgu mielastu un jautrām laimīgo zemnieku dejām.
Latvieši šajā apvidū, kā gandrīz visur Kurzemē, ir pārtikuši, daži pat bagāti un vairāku tūkstošu Alberta dālderu īpašnieki. Arī viņu zināmu izglītību demonstrējošā uzvedība, kā arī mīlestība un pieķeršanās saviem kungiem noslēdz gleznu, ko šeit, zaļajā pļavā, katrs, kurš izjūt līdzīgas sajūtas, vēros ar siltu līdzdalību.
No pļavas vairāki ceļi ved cauri krūmājam, kurā atrodas maza vientuļnieka mājiņa; tā nav tukša gliemežnīca, tai ir savs iemītnieks. Brūnā mūka tērpā ar garu bārdu viņš iznāca man pretī un pasniedza grāmatu, kur man ierakstīt savu vārdu.
Ceļš gar upi, kurai tajā pusē, kur aug mežiņš, krasts ir lēzens, bet otrā pusē stāvs un klintīm līdzīgs, aizved pie trīsstūra veidā celtas zvejnieku mājiņas, kuras baltās sienas patīkami izceļas uz zaļās lapotnes fona. Parkā vēl ir daudzas ļoti jauki iekārtotas vietas, bet es minēju tikai lieliskākās.
Tikko pamet egļu mežiņu pie Lielbērzes, jau redzami Dobeles vecās pils pelēkie mūri.
Dobeles miestā
Dobeles miestā, kas izvietojies augstienē 28 verstis no Jelgavas, ir tikai 15 koka mājas. Miesta vidū stāv mūra baznīca, kuras tornis ar uz augšu arvien tievākiem posmiem veras debesīs un var derēt kā simbols skatam mūžībā. Šeit, mestra Burharda fon Hornhūzena celtajā pilī, reiz bija komtura sēdeklis. No visām Kurzemes pilīm, varbūt izņemot vienīgi Kuldīgas, Embūtes un Alsungas, Dobeles pilij, no ūdens puses raugoties, ir visromantiskākais izvietojums. Ja no miesta pirmās mājas iepretī Dobeles kroņa muižai vēro šeit plato un dziļo Bērzes upi, kā tā pie pils līkumo caur krūmāju, pie dzirnavām izplešas kā ezers un tad putodama krīt pāri dambim, un tad skatienu vērš uz pa lielākajai daļai jaunām mājām apbūvēto pakalnu ieskautajām plašajām pļavām, un augstākajā pakalnā redz vecās pils varenās drupas, tad ir ļoti patīkami acīm te ļaut pakavēties ilgāk. Pakalna, uz kura atrodas drupas, pakājē gar Bērzi caur vītoliem un ievām taka ved uz Dobeles kroņa muižu, kurā atrodas arī pasta stacija.
Pils augstie mūri dažās vietās vēl ir labi saglabājušies, arī iekšējās sienas daudzviet nav sabrukušas pilnīgi, var pat saskatīt daļu no telpu iekārtojuma – atliekas no griestu baļķu vietām, nišām un kāpnēm. Pils baznīcā vēl pirms nepilniem 100 gadiem notikuši dievkalpojumi. Tā arī līdz šim visspēcīgāk pretojusies laika zobam, vismaz griestu krusta velves vēl daudzmaz saglabājušas. Tur, kur tās atbalstās sānu sienās, tās ir zaļgana marmora balstakmeņi. Arī kanceles, tāpat zvanu torņa paliekas ir labi saskatāmas. Daudzās vietās gan velves ir iebrukušas, un jaunie kociņi, kas tur dzinuši savas saknes, caur drūpošajiem griestiem noraugās uz drupām un gružiem piebirušo grīdu.
Aiz baznīcas, kur, visticamāk, bijušas garīdznieku dzīves telpas, var pa dažiem no sienas izvirzītiem akmeņiem tikt līdz loka kāpnēm, kas ved kādā ar baznīcas velvēm vienādi augstā tornī. Man izdevās to augstumu sasniegt, un brīnišķīgais skats mani bagātīgi atalgoja. Jāņos pēc senas tradīcijas torņa logos ievieto darvas mucas un aizdedzina. Tam vajadzētu būt diženam skatam klusā vasaras naktī – skatīt cieņas pilnos mūrus izgaismotus un vērot, kā gaišums no torņa velvētiem logiem krīt uz zaļajām lapām un kluso straumi pie pilskalna kājām. Mūru ārpusē, tāpat kā Dundagā, ir vairāki no gludām, vēl ar kaļķa apmetumu klātām sienām izvirzīti akmeņi. Es šos nelīdzenumus nevaru tulkot citādi kā piemiņas zīmes kādam ievērojamam notikumam – varbūt baznīcas un pils atjaunošanai, kura reiz, ja es pareizi atceros hroniku, bija lietuviešu ieņemta un daļēji nopostīta.
Pili aptverošais mūris saglabājies gandrīz viss, un no apaļā torņa virs galvenās ieejas stāv vēl puse. Pils iekšējais pagalms ir plašs, un tur, kur bijušas ēkas, vēl var redzēt šķērssienu un baļķu atliekas, arī apakšzemes ejas pēdas aiz baznīcas, kur zeme ejā iebrukusi. Skanīgās torņa sargu tauru skaņas, kad pagalmu aizpildīja dzelzs vīri, kad bruņinieki un ieroču nesēju soļi atbalsojās mūros, kad mūki baznīcā lūdzas un viņu dziedāšana kā vētra atbalsojās velvēs – kas par spēka un diženuma pilnu dzīvi toreiz! Un tagad visapkārt tikai klusums, nāve un iznīcība…
