LLU mācību un pētījumu saimniecība (MPS) “Vecauce” ir daudznozaru lauksaimniecības uzņēmums. Saimniecībā studenti ne tikai var apgūt iemaņas lopkopībā, augkopībā, biogāzes ražošanā, augļkopībā, mežizstrādē un galdniecībā, tur notiek arī zinātniskā pētniecība un konsultatīvā darbība. SIA “LLU MPS “Vecauce”” apgrozījums pērn audzis par 25 procentiem, savukārt peļņa dubultojusies, liecina firmas.lv informācija.
2017. gadā uzņēmumam izdevies sasniegt 3 705 068 eiro apgrozījumu, kas ir par 26 procentiem vairāk nekā 2016. gadā, kad tas bija 2 958 523 eiro. Savukārt peļņu pagājušajā gadā izdevās vairāk nekā dubultot – 2016. gadā tā bija 110 245 eiro, bet pērn jau 256 683 eiro. Peļņu paredzēts ieguldīt uzņēmuma attīstībā. “Ziņas” devās noskaidrot, kur meklējama “Vecauces” panākumu atslēga un kādi ir nākotnes plāni.
Mācību bāze ne tikai studentiem
LLU MPS “Vecauce” kopš 1998. gada visu fakultāšu un specialitāšu 1. kursa studenti, sākot no veterinārārstiem un beidzot ar datorspeciālistiem, vienu nedēļu apgūst studiju kursu “Praktiskā lauksaimniecība”. Studenti iepazīstas ar lauksaimniecību, tās apakšnozarēm, saistību ar citām nozarēm un izvēlēto specialitāti. Gadās, ka kāds tieši šeit pirmoreiz tuvplānā ierauga govi. Katru gadu lauksaimniecības zinības apgūst aptuveni 600 LLU pirmkursnieku.
Mācību prakses “Vecaucē” visvairāk iziet Veterinārmedicīnas un Lauksaimniecības fakultātes studenti. Veterinārmedicīnas studenti tiek sadalīti mazās grupās, lai labāk varētu sekot lopu audzēšanas procesam, sākot no teļa piedzimšanas līdz sēklošanai un slimību ārstēšanai govīm. Zinības un praktiskās iemaņas studentiem palīdz apgūt divi saimniecības veterinārārsti.
Lai izietu ražošanas praksi, uz “Vecauci” atbrauc arī kāds ārzemju students, piemēram, nesen saimniecībā praktizējās meitene no Slovēnijas. Vēlmi šeit mācīties izteikuši arī Nigērijas pārstāvji, ir interese no Austrumu valstīm.
MPS “Vecauce” dod iespēju LLU studentiem, maģistrantiem un doktorantiem veikt pētījumus bakalaura, maģistra un doktora darbu izstrādei, kā arī nodrošina firmu pasūtījumu izpildi, veicot šķirņu, augu aizsardzības līdzekļu, minerālmēslu un audzēšanas tehnoloģiju salīdzinājumus un pētījumus.
Arī Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs saimniecībā veic pētījumus un rīko seminārus. Tāpat tiek organizētas lauku dienas, kuras apmeklē zemnieki. Samērā regulāri saimniecības apmeklējumiem piesakās ne tikai vietējie zemnieki, bet arī ārzemju lauksaimnieku grupas. Sāk veidoties agrotūrisms – grupas, kas, apceļojot Baltijas valstis, vēlas redzēt, kā notiek lauksaimnieciskā ražošana. Piemēram, nesen vēlmi izteikusi grupa no Indijas.
Uz “Vecauci” iepazīt un praksē apgūt lauksaimniecību brauc arī profesionālo skolu audzēkņi, turklāt no visas Latvijas – Priekuļiem, Malnavas, Smiltenes, Kandavas –, jo izrādās, ka “Vecauce” palikusi Latvijā vienīgā mācību un pētījumu saimniecība lopkopības nozarē – citas jauniešus mācīt ir atteikušās. Agrāk par jauniešu profesionālo apmācību maksāja valsts subsīdijas, bet tagad tas notiek par saimniecības līdzekļiem, saprotot, ka citur, kur mācīties lauksaimniecību, jauniešiem vienkārši nav.
Saimniecība nodarbojas arī ar pakalpojumu – lauksaimniecības tehnikas remonta, telpu īres banketiem, semināriem, ēdināšanas un komunālo pakalpojumu – sniegšanu iedzīvotājiem. “Vecauces” katlumāja apkurina trešo daļu Auces pilsētas. Bet daļu ūdenssaimniecības un kanalizācijas tuvākajā laikā plāno nodot pilsētai, jo tas īsti nav lauksaimniecības uzņēmuma lauciņš.
“Vecauces” pārziņā atrodas arī Vecauces pils. MPS “Vecauce” strādā aptuveni 100 darbinieku, bet vasarā to skaits sasniedz 170.
Jaunas kūtis, mēslu krātuves, augļudārzi
“Gaidām iepirkuma rezultātus. Būvēsim jaunu jaunlopu kūti ar 260 vietām un teļu kūti 270 lopiem. Tas būs kas pavisam jauns. Ideja nākusi no ASV, adaptēta Vācijā, bet es to gribu pielāgot Baltijai. Kūts ēkām būs gaismu caurlaidīgs jumts, jo pētījumi rāda, ka lopiem tā dzīvot ir patīkamāk nekā atrasties tumsā vai ja ir jāapgaismo papildus. Kūtis būs bez sienām – tikai jumts un aizkari. Mazie teļi “Vecaucē” jau tagad dzīvo ārā, arī ziemā. Vēl klāt jāuzbūvē cietmēslu krātuves, ceļi, laukumi. Lauku masīva vidū jau tiek būvēta šķidrmēslu krātuve ar 5000 kubikmetru ietilpību,” par nākotnes plāniem stāsta saimniecības direktors Indulis Ieviņš. Viņš saimniecību vada kopš 2014. gada, kad atstājis labi atalgotu privāta konsultanta darbu, vadot un sakārtojot ārvalstu investoru saimniecības, un pārņēmis saimniecību ar visu tās padomju laika mantojumu. Jaunās kūtis direktors dēvē par vienu no savām “dullajām idejām”.
“Mēs saimniecībā pārsvarā darbojamies pēc ugunsdzēšanas principa – rodas problēma, kas ilgi nav risināta, un nākas to sakārtot,” saka Indulis Ieviņš.
Direktors ieguvis agronoma izglītību, bet lopkopību nākas nepārtraukti mācīties gan no labākajām saimniecībām Latvijā (pārsvarā Vidzemes pusē), gan arī smeļoties pieredzi un idejas no veiksmīgām saimniecībām Vācijā, Austrijā, Dānijā, Itālijā, Lielbritānijā, Somijā un pat ASV. “Mēs neesam sliktāki. Lauksaimniecības attīstības līmenī atšķirības neeksistē, tās ir tikai cilvēku attieksmē,” konstatējis Indulis Ieviņš.
Arī augļudārzi ir daļa padomju mantojuma – vecākajiem ābeļdārziem ir vairāk nekā 50 gadu, un tie vada sava mūža pēdējos gadus. “Stādīsim plūmju dārzus sadarbībā ar Dobeles Dārzkopības institūtu un vēl divām saimniecībām no Mālpils un Talsu novada, būs progresīva audzēšanas sistēma. Dobelē jau notiek izmēģinājumi, pētīsim, kā tas darbosies ražošanas apstākļos – 0,3 hektāros katrā saimniecībā, kas atrodas atšķirīgos klimatiskajos apstākļos, salīdzināsim sešas plūmju šķirnes,” turpina saimniecības vadītājs, atklājot, ka arī ābeļdārzi tiks atjaunoti ar jaunām šķirnēm un stādīts arī jauns skābo ķiršu dārzs. Tāpat jāstāda bumbieru dārzs un ar jaunām šķirnēm jāatjauno rudens aveņu stādījumi.
“Platības nav lielas, bet ierobežojošais faktors ir darbaspēks, kas visu to varētu nolasīt,” piebilst direktors. Viņš gan atzīst, ka pēdējos gados, valstij attīstot sezonas laukstrādnieku programmu, strādnieku kļuvis vairāk, jo, lai gan LLU studentu ir daudz, viņus nodarbināt liedz un sarežģī likumdošana. Dārzi pašlaik saimniecībai vairāk ir kā nasta, jo ir trūcis ilgtermiņa domāšanas. “Taču beidzot sākam plānot un darboties ilgtermiņā, un situācija labosies,” Indulis Ieviņš noskaņots optimistiski.
“Interesanti, ka pie mums zemenes nāk lasīt pārtikušu ģimeņu bērni, bet mūsu uzrunātie – tie, kuriem patiešām to vajadzētu, saka: kam man to vajag! Veidojas patērētāju sabiedrība…” savos novērojumos dalās Indulis Ieviņš. Sezonā “Vecaucei” būtu nepieciešami 40–50 laukstrādnieki ražas novācēji, un pagaidām šo skaitu izdodas savākt.
Pirms laukstrādnieku programmas zemeņu platības saimniecībai gan nācies samazināt, jo nebijis, kas lasa. Arī siltumnīcu un augļu ceha vairs nav.
Pagājušogad “Vecaucē” bija pieci hektāri zemeņu un hektārs aveņu. Ābeles auga 16 hektāros, bumbieres – piecos, bet ķirši – 2,7 hektāros. Eksperimenta veidā pērn audzēti arī burkāni un sarkanās bietes, raža padevusies liela.
Galvenie saimniecības ienākumu avoti ir ieņēmumi no augkopības un lopkopības produkcijas un elektroenerģijas ražošanas biogāzes ražotnē.
Galvenā nozare – piena lopkopība
“Esam starp lielākajiem piena ražotājiem – 2016. gadā bijām astotā lielākā piena lopkopības saimniecība Latvijā. Arī piena izslaukuma ziņā esam ražīgāko piensaimniecību top 50 sarakstā. Tagad slaucam 11 200 kilogramu piena no govs gadā, salīdzinājumā – 2014. gadā izslaukums bija 8600 kilogramu. Pēc telītēm stāv rinda – mums ir augstvērtīga ģenētika,” uzsver Indulis Ieviņš.
“Vecaucē” audzē arī gaļas lopus – Šarolē un Limuzīnas šķirnes. Patlaban ir 40 gaļas lopu ganāmpulks, bet vasarā nāks klāt teļi. Tāpat saimniecība ir Latvijas brūnās šķirnes govju ganāmpulka genofonda sargātāja un atjaunotāja – tas tiek uzturēts par saimniecības līdzekļiem. Ir arī divas Latvijas zilās šķirnes govis, ko parādīt studentiem.
Biogāzes ražošana ir klāt pie lopkopības. Jāatgādina, ka 2007. gadā “Vecaucē” tika atklāta Latvijā pirmā biogāzes ražotne, kas tagad gan ir otra mazākā valstī. Tā tapusi bez ES projektu atbalsta, par saimniecības līdzekļiem un bankas aizdoto naudu. “Pagājušajā gadā beidzām atmaksāt kredītu,” piebilst direktors.
Saimniecībā tiek attīstīta arī augkopība. Tiek audzēti ziemas mieži, kvieši un rapši, kā arī vasaras mieži, kvieši un rapši. Vēl ir zālāji un kukurūza. Daudznozaru uzņēmums nodarbojas arī ar sēklkopību. Pašu patēriņam audzē kartupeļus. No nepilniem 2000 hektāru lauksaimniecībā izmantojamā zeme ir 1800 hektāru, skaidro direktors.
Ir arī graudu kalte un mehāniskās darbnīcas. Viņš gan piebilst, ka saimniecības tehnikas parks nav liels. Tajā ir daudz padomju laikā ražotas tehnikas, tostarp skaitā 20 MTZ traktori, no kuriem vecākais, 1976. gadā ražotais, joprojām strādā. MTZ traktori tiek izmantoti fermas vajadzībām, kur izmantot dārgu ārvalstīs ražotu tehniku saimniecības vadītājs neredz jēgu. Ārzemju traktoru ir deviņi, no kuriem viens iegādāts tikai pirms pāris nedēļām.
“To es arī studentiem un zemniekiem stāstu, ka ne visām iekārtām jābūt jaunām. Nav nepieciešamas milzīgas investīcijas tur, kur var izdarīt ar lētākiem līdzekļiem. Jāinvestē nozarēs, kas nes atpakaļ naudu, nevis tikai tērē to. Tāpēc mēs iegādājamies arī lietotu tehniku un rēķinām līdzi, kas atmaksājas un kas ne,” savu pārliecību pauž Indulis Ieviņš.
Audzina savus darbiniekus
“Ja gribam attīstīties, vajag, kas to visu velk,” uzskata saimniecības vadītājs, stāstot, ka mēģina piesaistīt “jaunus, dullus un vēl neizšauta pulvera pilnus” speciālistus, piedāvājot viņiem dzīvokļus. Direktoru priecē jaunais mežizstrādes nozares vadītājs, darbnīcu vadītājs, taču ne vienmēr noteicošā loma ir cilvēka vecumam. Ir arī kāds pensionārs, kuru agronome katru vasaru pierunā pastrādāt saimniecībā, jo viņam labi padodas appļaut ganības, grāvmalas, sarullēt salmu un siena ruļļus, kā arī paveikt citus it kā neredzamos darbiņus.
“Cenšos ieaudzināt, ka daudzi darbi jādara it kā garāmejot, ikdienā, nerīkojot īpašas akcijas,” uzsver direktors. Viņu izbrīna piemēslotie pat paši attālākie saimniecības lauki un nomaļākās vietas. Induļa Ieviņa automašīnas bagāžnieks bieži ir pilns ar tur savāktajiem atkritumiem. Kārtību un darba kultūru viņš cenšas ieaudzināt arī savos darbiniekos.
“Es vēlos, lai cilvēki pie manis nāk nevis tikai ar problēmām, bet arī ar entuziasmu un saviem vienu vai diviem problēmas risinājumiem,” viņš saka, piebilstot, ka arī šeit jūtams iepriekšējo gadu mantojums, kad daudzas iniciatīvas tika vienkārši “nokautas”.
Tajā pašā laikā viņam ir prieks, ka cilvēkos ir radušās izjūtas par pārmaiņām, par to, ka jāstrādā, domājot līdzi, un ne tikai par sevi, bet par saimniecību kopumā. “Esam pārmaiņu pusceļā. Gluži kā Rīga – nekad neesam gatavi. Ir idejas, kas gaida realizāciju,” smaidot atzīst “Vecauces” saimnieks.
Daudz līdzekļu prasa Vecauces pils
Pilī ir arī muzeja ekspozīcija, kas katru gadu tiek papildināta, atjaunota. Bet pati pils ēka prasa pamatīgus ieguldījumus, kas saimniecībai nav pa spēkam, tāpēc Vecauces pils tiek atjaunota pa mazam gabaliņam.
Nesen, ieguldot gandrīz 40 000 eiro, atjaunota daļa pils kāpņu tornīša. Prasītos atjaunot arī visus sešus oriģinālos torņa logus, taču viena loga restaurācijas izmaksas sasniedz 2000–3000 eiro. Tiek meklēta nauda arī pils altāna (augšstāva daļas izlaidums uz (stabu) atbalstiem) restaurācijai.
Direktoram gribētos sakārtot visu pili, bet viņš saprot, ka tas vēl nav iespējams. “Mēs vairāk ieguldām saimniecības attīstībā, ne ārišķībās,” viņa vārdi skan varbūt skarbi, taču patiesi.
Pils pārzines plānos ietilpst sakārtot arī pils apkārtni – novākt pili aizsedzošos stādījumus, apgaismes stabus, izveidot grantētus celiņus, izvietot jaunus soliņus. Lai veiktu šīs izmaiņas, daudzas lietas nākas iedzīvotājiem skaidrot. Lai pamatotu pārveidojumu nepieciešamību, tiek veikta vēsturiskā izpēte, pieaicināti vēsturnieki, kuri semināros vietējiem stāstījuši, kāda pils izskatījusies kādreiz un kādai tai būtu jāizskatās tagad.
Bet Induļa Ieviņa “zilais sapnis” ir, lai būtu vairāk studentu, kuri saimniecībā reāli līdzdarbotos, praktiski piedalītos ražošanā, kā tas bijis pirmās brīvvalsts laikos, kas gan, nemainot mācību procesu, diezin vai būs iespējams.
