96 gadu vecumā 16. aprīlī mūžības ceļu uzsāka vecākais Jelgavas keramiķis Alberts Blūms. Līdz ar viņu pagātnē palika ļoti bagātīga Jelgavas keramikas vēsture, kuru, viņu pieminot, ir vērts nedaudz pārlapot, – A.Blūms to pratis iekrāsot jo košās krāsās.
Kalpones Annas dēls Alberts dienas gaismu ierauga 1922. gada 31. martā Dobelē. Četru gadu vecumā ģimene pārceļas uz Lapskalnu muižu Valgundes pagastā, kur Lielstūrmaņu mājās Blūmu dzimta dzinusi saknes vēl pirms 1700. gada. Pēc 3. pamatskolas beigšanas 1938. gadā jāsāk darba dzīve kā krāsotājam, taču sapnis ir gleznot un mācīties Latvijas Mākslas akadēmijā. Tomēr jaunietis iestājas Rīgas Daiļamatniecības skolā, bet paspēj pabeigt 1. kursu, kad Latviju okupē padomju armija.
Kara laikā mātesbrālis Augusts Blūms vada podniecības darbnīcu Jaunatnes ielā 6 (tagad Pulkveža Brieža ielā un ietilpst mašīnbūves rūpnīcas teritorijā), kur kopš 19. gadsimta vidus atradās Oto Vīzes (Wiese) keramikas darbnīca. Alberts strādā gan kā dekorētājs, gan ģipša formu lējējs, gan citus darbus. 1943. gadā pienāk pavēste par iesaukšanu Latviešu leģionā, bet mātesbrālis uz laiku paglābj no karošanas – jāceļ veterinārā klīnika zirgiem Zaļeniekos, kur nepieciešami glazēti krāsns podiņi. Pēc pusgada tomēr nākas uzvilkt kara mundieri un doties karot. Karš Albertam beidzas Kurzemes cietoksnī, no kurienes kā karagūsteknis viņš kājām mēro ceļu uz Jelgavu, tālāk lopu vagoni aizved uz Komsomoļsku pie Amūras.
1946. gada septembra beigās A.Blūms beidzot pārrodas dzimtenē un strādā rūpkombināta keramikas cehā. Vienīgais keramiķis Navņickis apmāca amata noslēpumus. Tā glezniecību Alberts apmaina pret podnieka ripu, kas kopā ar māliem padevīgi pakļaujas viņa gribai. 20. gadsimta 50.–60. gadi bija visraženākie keramiķa mūžā. Tolaik bija populāras grīdas vāzes. Parasti tās atlēja formās, taču A.Blūms šīs metrīgās vāzes uzvirpoja. Kas tas bija par spēku un prasmi! Viņš daudz gatavo krūzes, vāzes, kafijas servīzes, sienas šķīvjus, eksperimentē ar māla sastāvu, šamota un akmens masu.
A.Blūma darbus labprāt rāda izstādēs ne tikai Latvijā, bet arī bijušajā PSRS, un par tiem viņš saņem apbalvojumus. Bet tad savu spēku nodemonstrē “tautas modrā acs” – viņš tiek nosūdzēts attiecīgām iestādēm, ka “tautas ienaidnieks” klaji izvērš pretvalstisku darbību. Pēc tam izstādēs A.Blūma darbus vairs neierauga, savus darbus viņš nodod “Daiļradē”. Tiesa gan, darbi izstādēs parādās, taču ne ar īsto vārdu. Tiek rakstīts, ka autors ir mātesbrālis Augusts Blūms, lai gan viņš savu mūžu neko nav uzvirpojis.
“Latvijas keramikā” A.Blūms nostrādā līdz 1979. gadam, kad Jaunatnes ielas cehs jau pārcēlies uz Rīgas ielu. Taču arī turpmāk līdz mūža beigām virpa nepārtraukti kustas paša darbnīcā.
Diez vai kāds, pārejot kājām vai pārbraucot pāri abiem tiltiem, aizdomājas, kas veidojis dekoratīvos elementus. Šādi veidojumi nekur citur nav atrodami. To autors – iegaumējiet – ir Alberts Blūms! 1954. gadā Annas baznīcai viņš izvirpoja divas grīdas vāzes ar diviem gleznojumiem uz katras. Tās kopš šīgada ir nonākušas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Turpat glabājas liels skaits A.Blūma darbu, ko pēdējo reizi skatītājiem parādījām 2012. gadā, kad atzīmējām viņa 90. dzimšanas dienu.
