Ir pienācis ilgi gaidītais 2018. gads, bet Nacionālā teātra kolektīvs
konstatējis, ka “apkārt, par lielu pārsteigumu, valda nīgrums, nomāktība
un neticība”. Tad nu tapis tradicionālais Teātra dienas koncerts, kam
šoreiz nosaukumā “Ideālā Žurka”. “Tieši tu esi izredzēts visu sākt no
jauna un pārcelties uz teiksmaino Roņu salu – būvēt jaunu valsti no
pašiem pamatiem! Vai ņemsi mūs līdzi? Tiešām visus? Vai tomēr atstāsi
kādu pieskatīt veco Latviju? Kā mēs, ideālie latvieši, dzīvotu savā
ideālajā zemē simt ideālus gadus?” Savu versiju piedāvā iestudējuma
režisori Jānis Vimba, Kaspars Zvīgulis, Arturs Krūzkops, dramaturģes
Anete Konste un Rasa Bugavičute-Pēce, tajā piedalās Dace Bonāte, Madara
Bore, Ilva Centere, Daiga Gaismiņa, Zane Jančevska, Daiga Kažociņa, Anna
Klēvere, Sanita Pušpure, Liene Sebre, Līga Zeļģe, Inta Tirole, Ance
Kukule, Kaspars Aniņš, Jānis Āmanis, Romāns Bargais, Mārtiņš Brūveris,
Raimonds Celms, Igors Šelegovskis, Gundars Grasbergs, Juris Hiršs, Ģirts
Jakovļevs, Ģirts Liuziniks, Juris Lisners, Ivars Puga, Kārlis Reijers,
Jurģis Spulenieks, Artis Drozdovs, Kristians Kareļins, Kristaps Ķeselis,
DJ Aspirīns un Normans Bārbals. “Ideālā Žurka” pēc valsts svētkiem – 6.
maijā – būs skatāma arī Jelgavā. Uz sarunu par iestudējuma vēstījumu un
atmiņām no studiju laika LLU aicinājām vienu no tā režisoriem Jāni
Vimbu.
– “Ideālā Žurka”. Kā zināms, pasaulē nav nekā ideāla. Vai jau izrādes nosaukumā saklausāma ironija?
Absolūti, tā arī tas viss ir jāuztver. Arī tā ideālā valsts, ko mēs mēģinām veidot, nebūs ideāla.
– Ar kādu vēstījumu nākat pie skatītājiem?
Nākam
ar diezgan drosmīgu vēstījumu – mēģināt paskatīties pašiem savā
spoguļattēlā, nevis tikai skatīties uz citiem, cik citi ir slikti, visu
nozaguši. Paskatīties arī pašiem uz sevi, vai tu tiešām kā filmā par
Sprīdīti esi kā dimanta oliņa. Manuprāt, ir pagājis pietiekami ilgs
laiks – 28 gadi – neatkarīgā Latvijā, un vai tu pats esi izdarījis visu,
lai apkārt būtu labi, lai līdzcilvēkiem būtu labi un lai tavai zemei
būtu labi.
Es pieņemu, ka šī “Žurka” atšķirsies no citām ar to, ka
mēs necenšamies visu laiku meklēt to vainu apkārt un ārā, teikt, ka visi
pārējie ir slikti, bet mēģinām paraudzīties paši uz sevi. Sākam ar
sevi, savu attieksmi pret darbu, izvēlēto profesiju. Bieži vien mēs
skatāmies uz sevi pārāk ideālistiski, sevi uztveram kā radības kroni,
bet aizmirstam, ka nekad neesam ideāls.
Publicitātes foto. Visu interviju lasiet 26. aprīļa “Zemgales
Ziņās”
