Turpinājums.
Sākums 26. aprīļa numurā
Pirms 29 gadiem Baltijas tautas pārsteidza pasauli ar akciju “Baltijas ceļš”, kad no Viļņas caur Rīgu līdz Tallinai rokās sadevās simtiem tūkstošu Latvijas, Lietuvas un Igaunijas cilvēku. Mūsdienās ar Baltijas valstu vienotību ir problēmas. Prātā neaptverams piemērs ir 2008. gadā Lietuvā veiktā 19,5 kilometru garā dzelzceļa demontāža līnijā Rīga–Mažeiķi (posmā no Mažeiķiem līdz Lietuvas robežai). Nedarbs oficiāli tika pamatots ar vajadzību noņemt nolietojušās sliedes. Taču reāli jau desmit gadu kravas no Mažeiķiem uz Rīgu nākas vest ar līkumu caur Šauļiem. Lietuvas valsts akciju sabiedrībai “Lietuvos geležinkeliai” no tā rodas papildu ienākums, jo transportā par katru pārvadāto tonkilometru pasūtītājs maksā. Jo vairāk vilciens no Mažeiķiem uz Rīgu brauc pa Lietuvu, jo vairāk lietuviešu dzelzceļnieki pelna…
Poļu ietekme ir ievērojama
Strīds starp Lietuvas un Latvijas dažāda līmeņa vadītājiem ieilga, līdz pērnā gada nogalē Eiropas Komisija lēma sodīt Lietuvu ar gandrīz 28 miljoniem eiro (soda apmēru Lietuvas puse ir pārsūdzējusi) par godīgas konkurences neievērošanu. Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Roberts Zīle atzīst, ka šajā strīdā samērā liela loma ir Polijas ietekmei. Proti, poļu uzņēmumam “Orlen Lietuva” tagad pieder Mažeiķu naftas pārstrādes uzņēmums, kas ieinteresēts, lai tiešā dzelzceļa līnija ar Rīgu pastāvētu. Martā demontētā sliežu posma atjaunošanai lietuvieši ir izsludinājuši iepirkumu, un amatpersonas sola, ka 2019. gadā līnija varētu tikt atjaunota.
Bet kā 2008. gadā valsts vara varēja pieļaut neprātīgo sliežu posma demontāžu? EP deputāts no Lietuvas Petrs Auštrevičs, kas sevi pozicionē kā Eiropas federālistu un arī Baltijas vienotības stiprinātāju, atzīst, ka notikušajā izpaudās Lietuvas valdības nespēja kontrolēt “savas aģentūras”, kas šajā gadījumā ir valstij piederošs dzelzceļa uzņēmums “Lietuvos geležinkeliai”. Deputāts norāda, ka avantūru atbalstīja arī atsevišķi negodīgi politiķi, jo sliedes 19,5 kilometru garumā jau nenojauca vienā naktī. Bet cik tad godīgas varētu būt vairākkārt paustās Lietuvas puses pretenzijas Baltijas valstu kopuzņēmuma “RB Rail” (tas izveidots, lai attīstītu projektu “Rail Baltic”) vadītājai Baibai Rubesai. P.Auštrevičs teic, ka Lietuvas puse tomēr apzinās, ka, strīdoties ar “RB Rail” vadību, nedrīkst bremzēt “Rail Baltic” projekta īstenošanu. “Lietuvai “Rail Baltic” nozīmē vairāk nekā Igaunijai un Latvijai. Cauri Lietuvai iet garāks sliežu ceļa posms, turklāt tas transporta artērijām vairāk piesaista Viļņu, kas pirms Otrā pasaules kara neatradās Lietuvā,” teic EP deputāts.
Lokomotīves uz robežām nemainīs
P.Auštrevičs piebilst, ka Rīgas–Mažeiķu dzelzceļa līnija ir svarīga arī tāpēc, ka Klaipēda izaugusi par lielāko ostu Baltijas valstīs. Tiesa, nav zināms, kā tiks organizēti pārvadājumi šajā līnijā.
“Eiropa iet uz vienotu dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu tirgu. Tas nozīmē, ka vienas valsts kravu pārvadātāju kompānija var pārvadāt kravas citas valsts teritorijā. Taču Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tā pagaidām nav. Sabrūkot PSRS, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas dzelzceļa vadība radīja katra savu dzelzceļa inspekciju, kas neļauj tās teritorijā strādāt citas valsts kravu pārvadātājiem. Tādēļ uz robežām tiek mainītas dzelzceļa lokomotīves, kas ir absurds. ES prasa visu trīs Baltijas valstu dzelzceļa inspekcijām vienoties par vienotām prasībām,” skaidro EP deputāts Roberts Zīle. Viņš smejas, ka ātrgaitas dzelzceļā “Rail Baltic” uz Baltijas valstu robežām lokomotīves gan nemainīs.
50 kilometru no Viļņas būvē AES
Runājot par Baltijas valstu vienotību, P.Auštrevičs sūrojas, ka ne vienmēr saprot savus kolēģus no Latvijas attieksmē pret Baltkrieviju. Īpašs šajā ziņā ir jautājums par Astravjecas atomelektrostacijas (AES) būvi Baltkrievijā 30 kilometru no Lietuvas robežas un apmēram 50 kilometru no galvaspilsētas Viļņas. AES top, un jau 2019. gadā plānots ievest kodoldegvielu. Lietuvas pusei izdevies EP Enerģētikas komitejā iegūt atbalstu centieniem ierobežot trešajās valstīs saražotas elektroenerģijas pārdošanu ES elektroenerģijas tirgū.
“Ja mēs, cīnoties par tranzīta kravām no Baltkrievijas, laužam savu solidaritāti, tad tā ir graša vērta. Nemāniet sevi, Lukašenko grib mūs sašķelt,” asi brīdina P.Auštrevičs. Uz to, ka vēl aizvien Francijā 77 procenti elektroenerģijas tiek saražoti atomelektrostacijās (septiņu gadu laikā šo īpatsvaru gan plānots samazināt līdz 50 procentiem), lietuviešu deputāts iebilst, ka Astravjecas AES būvē nav pietiekami ievērotas drošības prasības. “Ja celtniekiem maksā 150 eiro mēnesī, tad kāda darba kvalitāte un kompetence tur var būt,” saka P.Auštrevičs.
Pārtikas atkritumi jāsamazina uz pusi
Pēc kārtējām debatēm ar lielu balsu pārsvaru EP trešdien apstiprināja jaunus aprites ekonomikas noteikumus, tā atbalstot vērienīgus atkritumu pārstrādes mērķus. Mūsdienu ES valstīs pārstrādā 44 procentus sadzīves atkritumu. EP prasa, lai 2025. gadā šis procents būtu 55, bet 2035. gadā – pat 65. Turklāt jānodrošina atsevišķa tekstilizstrādājumu un bīstamo atkritumu savākšana.
Dažādiem iepakojumu veidiem – papīram un kartonam, plastmasai, stiklam, metālam un kokam – noteikti atšķirīgi mērķrādītāji.Saskaņā ar “Eurostat” informāciju 2016. gadā Latvijā pārstrādāti nepilni 30 procenti atkritumu, bet vairāk nekā 70 procenti nonāca poligonos. Likumprojekts paredz, ka 2035. gadā poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvars nedrīkstēs pārsniegt 10 procentu.Līdz 2025. gadam jānodrošina atsevišķa tekstilizstrādājumu un bīstamo atkritumu savākšana no mājsaimniecībām. Līdz 2024. gadam jānodrošina arī bioloģiski noārdāmu atkritumu atsevišķa savākšana vai kompostēšana mājās.
Saskaņā ar ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem dalībvalstīm jātiecas līdz 2025. gadam pārtikas atkritumu apjomu samazināt par 30 procentiem, bet līdz 2030. gadam – uz pusi. Lai novērstu pārtikas atkritumu rašanos, dalībvalstīm vajadzētu veicināt drošu nepārdotās pārtikas sadali. Tāpat būtu jāstiprina patērētāju izpratne par “Izlietot līdz” un “Ieteicams līdz” marķējumu nozīmi, norāda deputāti.
EP deputāte Inese Vaidere atzīst, ka atkritumu pārstrādes jeb aprites ekonomikas jomā Latvija ir atpalikusi no daudzām ES valstīm. “Mums ir ārkārtīgi daudz sadzīves atkritumu, ko aprok poligonos. Mēs esam to valstu grupā, kam noteikti izņēmumi jeb normas ir zemākas,” teic deputāte. Lai saražotu pārtiku, ko gada laikā ES valstīs izmet, vajadzētu 140 miljardu eiro jeb viena gada ES budžetu, viņa piebilst.
Saskaņā ar pastāvošo kārtību EP pieņemtie noteikumi vēl oficiāli jāapstiprina ES Padomei, kur apspriežas dalībvalstu valdību pārstāvji. “Ziņu” lasītājiem ir zināms uzņēmuma “Eco Lead” projekts Jelgavas novadā attīstīt nolietoto svina akumulatoru pārstrādi, ko jau gadiem bez sabiedrībai pieņemama rezultāta risina Jelgavas novada pašvaldība. Skaidrs, ka ES spiediens šādu un līdzīgu projektu sekmīgā attīstīšanā palielināsies.
Princips “Nesaki, kur ņēmi naudu” nedarbojas
Eiroparlamenta aprīļa sesijā no Latvijas ievēlētais deputāts Krišjānis Kariņš no parlamenta tribīnes, protams, mūsu valsts valodā, referēja par naudas atmazgāšanas problēmām un pieejamo informāciju par uzņēmumu īpašniekiem. Šis jautājums Latvijā īpaši aktualizējies saistībā ar ABLV bankas pieprasīto pašlikvidēšanos. Sarunā ar reģionālo mediju pārstāvjiem viņš skaidroja, ka Šveice vairāk nekā simts gadu banku biznesa modeli veidoja pēc principa “Nesaki man, no kurienes ir tava nauda”. Pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara pasaulē daudzviet valdīja miers, un tas bija pieņemami. Taču tagad, kad mūs apdraud terorisms, viens no veidiem teroristu apkarošanā ir vēršanās pret viņu “naudas makiem”. Eiropā izveidots uzņēmumu Patiesā labuma guvēju reģistrs. Notiek cīņa pret anonimitāti finanšu sfērā.
“Pirms dažiem gadiem Šveices bankas par savu agrāko banku biznesa modeli ir maksājušas miljardiem eiro naudas sodus. Mums arī ir gaidāmas problēmas. Bēdīgi, ka valdība nereaģēja uz ASV Finanšu ministrijas informāciju par ABLV banku, kas man nebija labāk zināma kā jums. Pārmetums, ka banka sistemātiski “skaloja” naudu, ir ļoti smags, tādēļ banka nolēma pašlikvidēties, skaidroja K.Kariņš.
Frankfurtieši problēmu neatklāja
Runājot par čaulas kompānijām, aiz kurām nevar identificēt labuma guvējus, kam tā nauda pieder, K.Kariņš atzīmēja, ka pēc finanšu krīzes tika nolemts – Eiropas Centrālā banka Frankfurtē uzraudzīs katras dalībvalsts trīs lielākās bankas. Arī ABLV bankā tika uzraudzīts, kādi kredīti izdoti, vai klienti ir maksātspējīgi un vai bankai nedraud krahs. Taču kontrole par to, kā veidojas pašu banku kapitāls, palika nacionālo regulatoru kompetencē. “Ja šī joma paliek dalībvalsts ziņā, tad noziedznieks meklē vājāko valsti, caur kuru “ieskalot” naudu Eiropā. Tā nauda caur Maltu, Kipru, arī caur Latviju nonāk Lielbritānijā. Tie ir miljardi gadā,” spriež K.Kariņš.
“Iedomājieties manu grūto pozīciju: es esmu Latvijas pārstāvis, es nerunāšu sliktu par savu valsti. Tas ir tāpat kā no akmens sulu neizspiedīsi. No otras puses, nevar noliegt, ka ir problēma un ka mums jāmaina sistēma. Reputācija ir ļoti iedragāta, tā ir jāatgūst. Labākais būtu, ka mēs paši mainām savu kārtību. Iedomājieties: mūsu finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola ir visnotaļ inteliģenta un patīkama sieviete. Pieņemsim, ka viens no viņas partijas līderiem Aivars Lembergs, kas apsūdzēts smagos noziegumos, vakarā zvana: “Ofšori Latvijā ir problēma, sakārtosim to, jo tas kaitē mūsu reputācijai”,” ironizē K.Kariņš. Viņš skaidro, ka valdība tik pēkšņi izrīkojās ar ABLV banku, jo spiediens nāca pat ne no Eiropas, bet gan no ASV, kas, piemērojot savu patriotu likumdošanu, var slēgt korespondējošos kontus jebkurai bankai.
Uz Strasbūru pēc taisnības
Par preses brīvību, žurnālistiem iestājas gan Eiroparlaments, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas atrodas ap trīssimt metru no parlamenta ēkas. Aprīļa sesijā tika pieņemts aicinājums stiprināt žurnālistu aizsardzību sakarā ar jaunā slovāku žurnālista Jana Kucjaka un viņa dzīvesbiedres Martinas Kušnirovas slepkavību. Tikai dažus mēnešus iepriekš EP bija nosodījis Maltas žurnālistes Dafnes Karuanas Galicijas slepkavību. Abi noslepkavotie žurnālisti bija centušies pretdarboties korupcijai, netīras naudas darījumiem, kas tieši skar arī ES finanses.
Vairākās vietās Strasbūrā uz trotuāra varēja redzēt 68 gadus vecā turku žurnālista Ahmeda Altana portretu. Viņam, kā arī viņa diviem kolēģiem 2018. gada februārī Turcijā tika piespriests mūža ieslodzījums apsūdzībā par valsts konstitucionālo pamatu aizskaršanu. 23 stundas diennaktī viņi tiek turēti slēgtā kamerā. Par kolēģu atbrīvošanu iestājas organizācija “Reportieri bez robežām”.
Diemžēl arī Latvijā 2001. gadā Liepājā tika nāvējoši piekauts žurnālists Gundars Matīss. Noziegums bija saistīts ar viņa profesionālo darbību, proti, žurnālists atklāja nelegālā alkohola tirgošanu Liepājā.
No žurnālistiem izveidojas politiķi, otrādi gan ne
Reģionālo žurnālistu sarunās ar EP deputātiem tika skarts arī jautājums par mediju telpu Latvijā, kur brīviem medijiem, žurnālistikai ir grūti pastāvēt. Deputāts Artis Pabriks diskusijā teica, ka “ne tikai žurnālistiem un medijiem ir grūti laiki. Tie ir grūti laiki apzinīgai sabiedrībai. Gūtenberga grāmatu spiestuve, kad sāka parādīties nacionālajās valodās rakstītais vārds, prese, mūsu sabiedrību padarīja vienotu. Tagad sabiedrība fragmentējas, radikalizējas, nespēj atrast patiesās atbildes, ir apjukusi. Tas ir bīstami. Eiropā ir nodibināta atsevišķa institūcija, kas nodarbojas ar dezinformācijas atmaskošanu. Ar to, protams, ir par maz. Avīzi lasot, cilvēks neviļus izlasa arī to, kas viņu it kā neinteresē. Sociālajos tīklos izvēlētā informācija ir visai vienveidīga – tikai labējā vai kreisā virzienā, tikai latviskā vai krieviskā, vai vēl nez kāda. Pozitīvā puse, ka sociālajos tīklos mēs katrs varam kļūt rakstnieks.
Uz iebildi, ka par rakstniekiem kļuvušas arī pašvaldības, kuras drukā izdevumus, kas pēc formas ir līdzīgi avīzēm, deputāts teica: “Tas ir absurds. Mēs kā politiķi, protams, saprotam, ka jūs mūs kritizējat, un mūs ir jākritizē.” Viņš tomēr raizējas par Latvijas mediju pārlieku kritisko toni, kāda, piemēram, nav Skandināvijas un Vācijas medijos. “Mani ļoti interesē LTV3 raidījums “Nekā personīga”. Tomēr visa informācija balstīta uz to: “Kādus sūdus mēs esam savārījuši!”” Par reģionālajiem medijiem A.Pabrikam nebija ko teikt.
Savukārt deputāts Andrejs Mamikins, kas agrāk pats bijis žurnālists, piebilda, ka žurnālists kļūst par politiķi, taču otrādi gan nemēdzot būt. Viņš atzina, ka atrodas dzīves krustcelēs un patiesi nezina, ko darīt, kad, iespējams, pēc gada viņa politiskā darbība EP beigsies.
Vēl jāpiebilst tieši par reģionālo žurnālistu solidaritāti. Sanāca, ka agrajā rītā pirms izlidošanas uz Frankfurti, kas Strasbūrai ir tādi kā gaisa vārti, Liepājas kolēģe Linda Kilevica naktī 200 kilometru garajā ceļā uz Rīgas lidostu “noķēra briedi”. Pēkšņi vienos naktī pie Durbes jeb 20 kilometru attālumā no Liepājas viņas vadītā automašīna lielā ātrumā sadūrās ar šo meža dzīvnieku, kurš no avārijas vietas aizskrēja. Bukte uz jumta un sānos, sīki saplaisājis vējstikls… Tomēr Linda lidostā bija laikā. Viņa atbrauca kopā ar kolēģi no Kuldīgas Dainu Ozoliņu, kurai gan sākotnējais braukšanas plāns bija cits.
Krišjānis Kariņš: “Šveice par savu agrāko banku politiku maksāja sodus. Latvijai ar to ir jārēķinās.”
Artis Pabriks norūpējies par sašķeltību informācijas jomā.
Andrejs Mamikins uzsver – nekad nav teicis, ka cittautiešiem, Latvijā dzīvojot, nav jāmācās latviešu valoda un kultūra. Taču viņš uzskata, ka vidusskolās labs ir līdzšinējais modelis, kad daļa priekšmetu tiek mācīta mazākumtautību valodā.
Petrs Auštrevičs uzskata, ka Mažeiķu dzelzceļa posma noārdīšana 2008. gadā liecināja par Lietuvas valdības mazspēju. Tagad aktuāla ir Baltijas valstu vienotība attieksmē pret Baltkrieviju, kas tuvu Viļņai būvē AES.
