Par literatūru un ne tikai
Katras valsts vēsturi precīzāk vai mazāk precīzi atspoguļo tās iedzīvotāju dažādie likteņa pavērsieni, kā arī mūža laikā sastaptie ļaudis. Cilvēka dzīve ritinās kā krāsainu dzīparu kamols, kurā katrs satiktais un iepazītais ievelk savu toņa švīku, un kopā veidojas tas, ko mēs saucam par vēsturi. Mēs esam tās daļa un veidotāji. Lasītāji, kurus varētu interesēt Latvijas kultūras dzīve laikā no 20. gadsimta 50. līdz 80. gadiem, var gūt košām un dzīvīgām epizodēm bagātu ieskatu, lasot rakstnieka un literatūras pētnieka Valda Rūmnieka jaunāko grāmatu “Starp Mežaparku un Murjāņiem”, kuras apakšvirsraksts precīzi formulē darba žanru – atmiņas, piedzīvojumi un pārdzīvojumi.
Darbā sastopamas ļoti daudzas literatūras jomā pazīstamas personības, kā Jānis Sudrabkalns, Harijs Heislers, Aleksandrs Čaks, Saulcerīte Viese, Anna Lācis, Pēteris Pētersons, Vilnis Eihvalds, Valentīna Freimane, Vilis Lācis, Jānis Kalniņš, Gunārs Bībers, protams, autora vecāki, kā arī milzum daudz citu kultūras cilvēku. Raksturotās epizodes ir gan nopietnu pārdomu pilnas, gan jautru un anekdotisku atgadījumu iekrāsotas. Uzzinām traģikomiskus notikumus par dzejnieka J.Sudrabkalna dzīves norieta laiku, varam apjaust Latvijas Rakstnieku savienības lomu radošo ļaužu vidē, atsaukt atmiņā svarīgus kultūras dzīves notikumus, piemēram, P.Pētersona leģendāro A.Čaka dzejas iestudējumu “Spēlē, spēlmani”, kurā “viss ir dzīvs – umurkumura stabs, Imanta Skrastiņa mierīgā balss, kura vēlāk izaug sāpju kliedzienā, Lūcijas Baumanes leģendārā prusaku aina, spožais nazis, kuru uztver Dzejnieks, Imanta Kalniņa šamaniskā mūzika”.
Rosinoša ir Mežaparka literātu un mākslinieku vide, iepazīstot dažādus kultūras cilvēkus, kā saka, mājas kārtībā, piemēram, ābolu zagļus tvarstot vai Raiņa dzīves mazāk zināmus faktus apspriežot. Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē studējušajiem ir interesanti sastapt atkal savus pasniedzējus un atcerēties īpatni radošo noskaņu gan lekcijās, gan studentu dzīves izpausmēs.
Autoram izdevies asprātīgi sabalansēt sadzīves un radošo garu darbības momentus, veidojot kaleidoskopiski krāsainu, bet patiesu un košu tā laika Latvijas dzīves ainu. Nav jau viss tikai jautri un dzīvespriecīgi, jo ir tuvinieku atmiņu fragmenti gan par pēckara gadiem, gan par notikumiem Čehijā 1968. gadā, gan par padomju ideoloģiju, kas lika manipulēt ar faktiem un brīžam svārstīties kā uz naža asmens, lai rastu iespēju kāda darba publicēšanai.
V.Rūmnieka grāmata varētu būt interesanta dažādu vecuma grupu lasītājiem, ja vien ir interese par Latvijas kultūras dzīves līkločiem skarbajos padomju varas laikos, bet šo ceļojumu stipri atraktīvāku padara paša autora ironiski smaidīgā klātbūtne.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
