Latvijas politiskās partijas bezmaz vienlaikus sarosījušās no snaudiena, kas bija ierasti uzmācies pēc kārtējām nogurdinošajām batālijām valdības veidošanā, turklāt pašlaik ir Saeimas «suņu dienas».
Latvijas politiskās partijas bezmaz vienlaikus sarosījušās no snaudiena, kas bija ierasti uzmācies pēc kārtējām nogurdinošajām batālijām valdības veidošanā, turklāt pašlaik ir Saeimas «suņu dienas».
Aktivitātes iemesls ir tikpat loģisks, cik pašsaprotams un dabisks, – tieši pēc deviņiem mēnešiem gaidāmas pašvaldību vēlēšanas. Tāpēc beidzamais laiks «ieņemt» pozīciju, ambīcijas vai vienkārši darīt to, bez kā, partijuprāt, to aktivitātes un potences liktos apšaubāmas: pasludināt, ka tieši viņu partiju saulītē izlolotie biedri būs tie vislabākie deputāti ja ne metropolē, tad rajonos, novados, pagastos, miestos un viensētās. Izcili tādu aktivitāšu piemēri ir aizvadītajā nedēļā notikušais Tautas saskaņas partijas kongress, vecļaužu tikko dibinātās Nākotnes partijas pirmais saiets un arī Jaunās partijas domes sēde. To visu būtība ir vienkārša kā ķieģelis: bez mums tā lieta neies.
Tā nu Latvijas tautai atkal tiek vārīta kārtējā politiskā zupa, ko vairāk vai mazāk prasmīgi pamaisa un kam sāli piešauj lielākie masu saziņas līdzekļi.
Šajā citkārt pliekanajā virumā tomēr reizēm var atrast arī kaut ko ēdamu. Ēdienkarte, ko viņnedēļ cēla priekšā Latvijas Demokrātiskās partijas konference, sola, ka viņu piedāvātā recepte paredz ne vien veselīgu, bet arī sātīgu maltīti.
Varbūt patiešām?
Alfreds Čepānis, uzrunājot savus partijas biedrus, atzina, ka uz Latvijas Demokrātisko partiju (kas ir DP «Saimnieks» mantiniece) sabiedrība ilgu laiku raudzījusies kā uz politisku dinozauru, taču pazīstamais runasvīrs šo gadījumu tēlaini salīdzināja ar Marku Tvena pārmetumu saviem pārlieku steidzīgajiem kapračiem, ka runas par viņa nāvi bijušas mazliet pārspīlētas. Notikušās konferences nosaukums – «Ar saimniecisku skatu uz pašvaldību vēlēšanām» – liecina par LDP nopietniem nolūkiem no jauna mesties burbuļojošajā zupā ja ne valsts, tad pašvaldību līmenī. Un diezin vai vēlētājiem, Latvijas iedzīvotājiem vispār pret to būtu kas iebilstams, jo galvenais taču, lai pie pasniegtajiem solījumu kauliem būtu arī gaļa – reāls ekonomisks guvums, saimnieciskās dzīves un sabiedrības labklājības augsme.
Patiešām bija laiks, kad par toreizējo demokrātisko partiju «Saimnieks» runāt bija «slikts tonis», lai gan nebūt ne viss partijas darbā bija vērtējams vienīgi negatīvi. Tagad, runājot partijas līdera Andra Amerika vārdiem, LDP notikusi paaudžu un vadības maiņa, ieplūduši jauni spēki.
Jā, politikā, piemēram, atgriezies gudrs politiķis, caur un caur gaišs cilvēks, Kultūras akadēmijas rektors Pēteris Laķis. Lauksaimniecības problēmas «no iekšas» pārzina agrofirmas «Tērvete» prezidents Modris Goba. LDP rindu avangardā ir Rīgas Domes priekšsēdētāja vietnieks Juris Rītiņš, investīciju fonda «Invest One» prezidents Igors Graurs, Līvānu novada Domes priekšsēdētājs Visvaldis Gercāns, daudzi citi sabiedrībā pazīstami cilvēki. Stipra speciālistu, profesionāļu komanda.
Nevēlēdamies akcentēt citu politisko partiju neveiksmes un kļūdas, LDP biedri ir gatavi piedāvāt savu risinājumu daudzām samilzušām problēmām. Daudzi runātāji konferencē negatīvi vērtēja to, ka beidzamajos gados valdībai prioritāri bijuši tikai aizsardzības un privatizācijas jautājumi, viss pārējais pašreiz pie varas esošajiem politiskajiem spēkiem esot mazāk svarīgs. Savukārt «atdzimušais dinozaurs» LDP vispirms piedāvā pievērsties sociālajiem jautājumiem, izglītībai, veselības aizsardzībai. Konferencē tika norādīts, ka mūsu dīvainajā valstī pārāk daudz kas paliek nesodīts. Piemēram, Privatizācijas aģentūra pastāv uz savu privatizācijas koncepciju, lai gan sabiedrība to neatbalsta, un tomēr viss tā arī paliek pa vecam; 80% iedzīvotāji nevēlas «Latvenergo» privatizāciju, bet kas par to; divas trīs stundas pirms savu pilnvaru beigām bijušais Izglītības ministrs Māris Vītols paraksta līgumu par Saulesdārza iznomāšanu, un atkal viss paliek it kā labākajā kārtībā. Tāpēc Latvijas demokrātiskā partija iestājas «par morāli politikā», pavēstīja Andris Ameriks.
Nav laikam jēgas tagad diskutēt, vai politika vispār minama saistībā ar morāli (vai tikai Napoleons nebija pirmais, kas to apšaubīja), svarīgāk šķiet iedziļināties LDP uzskatos pēc būtības. Bet tie izklausās pietiekami aktuāli un simpātiski: svarīgi neizpārdot mūsu zemi ārzemniekiem, jo, zaudējot mantisko saistību ar to, nokļūsim citvalstu kapitāla atkarībā, kam būsim interesanti tikai kā lēts darbaspēks; svarīgi atšķirt, atdalīt izglītību no komerciālām interesēm (P.Laķis: «Politikā kaut ko var ietekmēt, vienīgi darbojoties tajā. Tāpēc arī es atgriežos. Tikko nāku no apspriedes, kur 17 rektoru sēž un domā, kā mīkstināt valdības kārtējo muļķību – ieviest augstskolās kanclera amatu…»); koncentrēt valdības uzmanību sociālo problēmu risināšanai un līdzīgiem jautājumiem, kam piešķirama prioritāra nozīme; pārlūkot valsts nodokļu politiku, jo nenoliedzama ir sakarība starp nodokļu līmeni valstī un ekonomikas augšupeju…
Nudien šķiet, ka tieši šī partija ir visīstākā tautas vajadzību izpratēja un interešu aizstāve! Konferencē runātais ir labi izsvērts, nav ne lieku solījumu un dižošanās, ne gaudulīgas čīkstēšanas, ir tikai lietišķa kritika un… Liekas, ka vienuviet sapulcējušies pāris simti cilvēku, kas gatavi tūdaļ pat atrotīt piedurknes un mesties darbā.
Tikai… Kāpēc šķiet, ka vārdi par līdzīgu darbošanos jau dzirdēti, ir tik pazīstami? Vai tos no dažādām tribīnēm jau daudzreiz nav saukuši (citi) politiķi? Vai arī tie skan mūsos pašos – kā dusmas par valdības nejēdzībām un nepiepildītām cerībām, kā vēlēšanās dzīvot labāk, kā apnikums dzīvot «pa vecam».
Jo tiešām apnicis grauzt nozelētos solījumu kaulus. Derētu kaut nedaudz gaļas. Un kāpēc lai tā nebūtu dinozaura miesa?
