Piekrītu zemniekiem, kas piketēja pie Latviešu biedrības nama, turot plakātu ««Latvijas ceļu» cietumā!».
Piekrītu zemniekiem, kas piketēja pie Latviešu biedrības nama, turot plakātu ««Latvijas ceļu» cietumā!». Domāju, ka arī pārējām partijām tur ir vieta. Desmit neatkarības gados Latvija ir izpārdota, iedzīvotāji novesti līdz ubaga spieķim.
Man kā represētai personai pēc likuma «Zemes privatizācija lauku apvidos» II nodaļas 6. punkta mantojamo zemi vajadzēja saņemt 1993. gada decembrī, bet es tās pēdējo daļu ieguvu tikai 1998. gadā. Pēc likuma 7. punkta juridiskai personai, kas aizņēma īpašnieka zemi, bija jāmaksā noma. Šo likumu apiet vienkārši – neiemērot zemi, līdz ar to nereģistrējot Zemesgrāmatā. Neesi īpašnieks – noma nepienākas. Nopirkt par samaksu sava vectēva zemi (20 ha) man liedza. Tā saucamie krievvalodīgie (nepilsoņi līdz 1940. gadam) iegādājās 280 līdz 330 ha (J.Kapcjuhs, V.Seļezņovs, abi pārvalda latviešu valodu labāk par mani).
Zaļenieku nacionālais partizāns Augusts Legzdiņš nevar dabūt visu zemi, ko viņa tēvs nopirka pirms kara. Pēc Pirmā pasaules kara vāciešiem atņēma muižas un izdalīja strēlniekiem. Pēc 1991. gada izlaupīja saimniecības un zemi dabūja bijušie kolhozu un sovhozu vadītāji. Tagad būs sarkanie baroni. Mans vectēvs kara laikā saviem četriem bērniem deva labāko izglītību Maskavā. Es savus trīs nevaru atļauties izskolot miera apstākļos. Kopš 1994. gada četras reizes esmu apzagta. Pēdējo reizi pirms nedēļas no durvju priekšas tika nozagta 45 litru «zelta» piena kanna, jo
10 litru maksā 11,80 latu.
Latvijā Augeja staļļi jāsāk tīrīt no apakšas, lai pie varas netiktu bijušie padomju Latvijas funkcionāri. Iet uz tiesisku valsti mēs nevaram, ja valda pastāvošās partijas. Vēlēšanām jābūt mažoritārām, prezidentam – pilsoņu vēlētam.
