Daina Celma: “Bērnu klātbūtne kora mēģinājumā tiek pieņemta ar sapratni un prieku, pusaudži dzied jau pamatsastāvā”.
Pirms mēneša viesojoties Eiropas Parlamentā Francijā, Strasbūrā, “Ziņām” bija iespēja tikties ar ģimeņu kora “Trejzemīte” dalībniekiem. Šis ir viens no jaunākajiem, ja ne pats jaunākais koris, kas pošas uz lielajiem Dziesmu svētkiem. Pusotru gadu garajā kora vēsturē iezīmēts fakts, ka diriģente Ilze Paegle un 17 dziedātāju pirmo reizi uz mēģinājumu sanāca 2017. gada 5. februārī latviešu namā “Bērzaine”, kas atrodas Vācijas dienvidrietumos Freiburgā – turpat pie Francijas un Šveices robežas. Liela daļa “Trejzemītes” dalībnieku korī agrāk nav dziedājuši vai arī darījuši to diezgan sen. Taču “Trejzemīte” ir spējusi sagatavot svētku repertuāru ar 31 dziesmu, kā arī kvalificējusies pirmajā pakāpē, kas atbilst visnotaļ cienījamam latviešu koru līmenim un dod tiesības piedalīties svētkos (augstāka par pirmo ir tikai augstākā pakāpe, kurai atbilst aptuveni 40 koru Latvijā).
Vajadzīgs bija diriģents
Apzīmējums “ģimeņu koris”, kā skaidro paši dziedātāji, nozīmē to, ka uz mēģinājumiem un kora nometnēm tiek ņemti līdzi arī bērni. “Trejzemītē” dzied arī pusaudži, jo diemžēl atsevišķa latviešu bērnu kora nekur tuvumā nav. “Trejzemīte” ir arī viņu iespēja dziedāt un runāt latviski.
Kora nosaukums atklāj, ka dziedātāji pamatā ir no trim valstīm – Vācijas, Francijas un Šveices. Daļa dziedātāju dzīvo tieši Strasbūrā, kur atrodas vairākas Eiropas Savienības institūcijas un kur strādā arī Latvijas pārstāvji. Daļa no kora dalībniekiem ir dzimuši un auguši Latvijā, bet Rietumos atraduši jaunas studiju vai darba iespējas. Korī dzied arī trimdas latviešu pārstāvji – pēcteči politiskajiem bēgļiem, kas tēvzemi atstāja Otrā pasaules kara beigās.
Agrākā rīdziniece, tagadējā Strasbūras iedzīvotāja un “Trejzemītes” dziedātāja Kristīne Plikatus stāsta – ideja, ka Strasbūrā līdzīgi kā Luksemburgā un Briselē (kur arī ir ES institūcijas) vajadzētu radīt kori, virmojusi jau vairākus gadus. Viena no dedzīgākajām šajā saistībā bijusi 2015. gadā ievēlētā Eiropas cilvēktiesību tiesneša Mārtiņa Mita kundze Dace. “Vai tiešām mēs nevaram savākt dziedātājus un piedalīties Latvijas simtgades Dziesmu svētkos?” satiekoties cits citam jautājuši latvieši. Tomēr vezums nav kustējies no vietas, līdz, pie Freiburgas dzīvojošās agrākās mārupietes Jūlijas Skraustiņas pierunāta, kori vadīšanu uzņēmās profesionāla mūziķe Ilze Paegle, kas dzīvo divu stundu brauciena attālumā no Strasbūras – Šveicē, Bāzelē. “Tālākais bija kā sniega bumba, kas veļas no kalna,” Kristīne Plikatus raksturo “Trejzemītes” straujo tapšanu. Korī dzied arī divas Plikatus ģimenes pusaugu meitas Ieva un Elizabete.
Satikās divi krustmātes Lienītes bērni
Stāstot par savu mūziķes ceļu, diriģente Ilze Paegle atzīst – dzīvē diezgan svarīga loma bija tam, ka bērnībā septiņdesmito gadu beigās viņa kopā ar Jūliju un citiem Mārupes bērnudārza audzēkņiem piedalījās Latvijas Televīzijā veidotajos muzikālajos raidījumos ar krustmāti Lienīti (īstajā vārdā Lieni Lūsi). “Tur ieaudzināja, ko uz skatuves vai televīzijas kameras priekšā nozīmē labi padarīts darbs,” atceroties piedzīvojumu televīzijā, secina Ilze Paegle. Vidusskolā viņai labi padevušies vai visi mācību priekšmeti. Sanācis tā, ka vispusīgā meitene vispirms ieguvusi Rīgas Ekonomikas augstskolas diplomu. Un tikai pēc tam, gadu nostrādājusi auditoru revidentu kompānijā, Ilze sapratusi, ka viņas īstais aicinājums tomēr ir mūzikā. Tālāk studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā, dalība senās mūzikas ansamblī “Canto” un 2009. gadā pieņemtais lēmums braukt papildināt zināšanas un strādāt Bāzelē, kas ir Eiropā pazīstams senās mūzikas centrs. Tur viņa tagad piedalās dažādos kamermūzikas projektos. Bāzelē Ilzei ir izveidojusies ģimene. Par kordiriģenti kļūt viņa gan nebija domājusi.
Savu partiju iemācīties palīdz “Ave Sol”
“Ar piecgadīgo meitu Laru mans vīrs Marko runā itāliski, savukārt bērnudārzā viņa runā vāciski un franciski. Angļu valoda ir mūsu ģimenes valoda. Piedaloties “Trejzemītes” mēģinājumos, Lara saprot, ka latviešu valoda nav tikai tā, kurā runāt ar mammu virtuvē. Latviešu valodā ļaudis, sanākuši kopā, dzied,” teic Ilze Paegle. Viņa piebilst, ka korī Dziesmu svētkiem gatavojas 24 dziedātājas un pieci dziedātāji (trīs tenori un divi basi). Mēģinājumi notiek divas reizes mēnesī – ne tikai trimdas latviešu organizācijas “Daugavas Vanagi” izveidotajā centrā “Bērzaine”, kas sākotnēji tapa kā latviešu kara invalīdu mītne, bet arī Strasbūrā. Pirmais koncerts “Trejzemītei” bija 2017. gada Mātes dienā Elizabetes baznīcā Strasbūrā. Šopavasar 27. maijā “Trejzemīte” kopā ar vēl vairākiem diasporas koriem no Briseles, Luksemburgas un Parīzes uzstāsies Parīzē Orsē izstāžu centrā, kur izvietota Latvijas simtgadei veltīta mākslas izstāde. Protams, galvenais mērķis ir gatavošanās lielajiem Dziesmu svētkiem.
Ilze Paegle atzīst, ka diriģentes darbā viņai ļoti palīdz “Ave Sol” koristu iedziedātās Dziesmu svētku repertuāra dziesmu atsevišķās balsu partijas, kas ir pieejamas internetā. Tās lietojot, koristi var labāk sagatavoties mēģinājumiem.
Pietika ar vienu mēģinājumu
Kopš 2017. gada septembra “Trejzemītes” dalībniece ir arī agrākā jelgavniece juriste Daina Celma, kura strādā Eiropas Cilvēktiesību tiesā. “Koris izveidojās laikā, kad es nebiju Strasbūrā – atrados bērna kopšanas atvaļinājumā, kas Francijā ir tikai trīs mēneši. Kad mani aicināja korī, domāju, ka to būs neiespējami apvienot ar darbu un ģimenes rūpēm. Tomēr ar vienu mēģinājumu pietika, lai es korī paliktu,” pasmaida Daina. Viņa ir dziedājusi Jelgavas 4. vidusskolas koros, ar kuriem piecas reizes piedalījusies Dziesmu svētkos, kā arī Latvijas Universitātes korī “Juventus”. Kaut arī, atšķirībā no māsas diriģentes Līgas Celmas-Kursietes, Daina ir izvēlējusies ar mūziku nesaistītu profesiju, kordziedāšana ir svarīga viņas dvēselei. “Ļoti novērtēju ģimenisko vidi, kāda valda korī. No citu koristu puses ir sapratne un pat prieks par to, ka uz mēģinājumu nāku kopā ar dēliņu Eduardu. Pusaudži tad pieskata mazākos. Dziedot korī, tev nav jāskrien prom no bērna. Tas ir liels motivējošs aspekts. Vēl svarīgi tas, ka “Trejzemītē” tu vari arī pačubināt savu latvisko pusi,” teic Daina. Viņa uzteic arī brīvprātīgo darbu, ko veic paši kora dalībnieki, gādājot visu “Trejzemītes” pastāvēšanai vajadzīgo.
Svarīgi globalizācijas laikmetā
Agrākā daugavpiliete, piecu bērnu mamma un “Trejzemītes” dziedātāja Elvīra Karpenko teic, ka viņas ģimene pieder “sprīdīšiem”, kas uzskatīja, ka dzīve Daugavpilī rit visai pelēcīgi. Tādēļ ģimene izceļoja uz Kanādu, kur dzīvoja Monreālas frančvalodīgajā pusē. Taču 2004. gadā Karpenko nolēma atgriezties Eiropā – “tuvāk Daugavpilij”. Bērni Kanādā bija apguvuši franču valodu, taču paši vecāki to iemācījās jaunajā dzīvesvietā Strasbūrā. Neviļus dzīvē iznāca tā, ka, atrodoties prom no Latvijas Kanādā un Francijā, Karpenko ģimene attīstīja savu latvisko identitāti. “Dzīvojot Latvijā, es latviski runāju knapi. Mana dzimtā valoda ir krievu – Daugavpilī gāju krievu skolā, ar vecākiem ģimenē runāju krieviski. Taču, kad aizbraucām uz Kanādu, jau skaitījās, ka esam latvieši,” pasmaida Elvīra. Viņa stāsta, ka tagad bērni, ciemojoties pie vecvecākiem Daugavpilī, brīnās, ka ar latviešu valodu tur saziņai nepietiek, bet krieviski viņi nesaprot. “Tādi joki dzīvē ir,” rezumējot saka Elvīra. Viņa uzsver, ka globalizācijas laikā ir svarīgi godā turēt folkloru, kordziedāšanu un tautastērpu. Elvīra, tāpat kā Daina, “Trejzemītē” ir arī soliste. Ikdienā Elvīra palīdz darbā vīram, kas ir profesionāls restaurators. Vēl Latvijā dzīvojot, viņš Rīgā atjaunojis Melngalvju namu.
Astrīda no trimdā pazīstamās Lappuķu dzimtas
“Trejzemītes” dalībnieces Astrīdas Lappuķes tēvs bija latviešu mācītājs, kas 1944. gadā emigrēja uz Rietumiem. “Esmu vienmēr drusku runājusi latviski, esmu piedalījusies trimdas latviešu bērnu nometnēs Vācijā. Mans dēls ar vecmāmiņu trimdā runāja latviski. Ar mani – nē,” par sevi stāsta Astrīdas kundze. “Būt trimdā nav nemaz tik vienkārši. Vecākiem bija liela nostalģija pēc dzimtenes. Arī es jau padomju laikā septiņdesmitajos gados braucu viņiem līdzi uz Latviju pie radiem, centāmies, lai saite ar tēvzemi nepārtrūkst,” piebilst A.Lappuķe. Viņa uzteic “Trejzemīti” par to, ka koris palīdz saglabāt latvisko, kā arī savieno trimdas latviešus ar “sprīdīšiem”, kas labprātīgi izceļojuši no tēvzemes. Astrīda lepojas ar savu brāli Rolandu Lappuķi, kas trimdā bija sabiedriski aktīvs, bet 1991. gadā pieteicās Latvijas valsts diplomātiskajā dienestā. Viņš ir strādājis par Latvijas vēstnieku dažādās Eiropas valstīs, un viņa beidzamais amats diplomāta karjerā bija saistīts ar sadarbību ar diasporas latviešiem ārzemēs.
Pusotra gada ilgajā kora tapšanas laikā “Trejzemītei” piepulcējušies arī vairāki citu tautību pārstāvji – anglis, vāciete, kā arī divas franču kundzes ar latviešu saknēm. Interesanti, ka vienai no viņām – Astrīdai – tēvs bijis latviešu trimdas rakstnieks mūsu novadnieks Arnolds Apse, kas Latvijā ir pazīstams ar tēvzemē izdoto grāmatu “Klosterkalns”.
Koris sadarbojas arī ar profesionāliem Latvijas mūziķiem, kuri mācās, koncertē vai uzturas Rietumeiropā. “Trejzemīte” ir uzstājusies kopā ar Strasbūrā dzīvojošo solisti mecosoprānu Andru Federi Muižnieks, Bāzelē studējošo pianisti un klavesīnisti Gerdu Jerjomenko, Bāzelē strādājošo baritonu, kordiriģentu, pianistu un komponistu Raiti Grigali, kā arī jauno talantīgo vibrofonistu Jāni Fedotovu, kurš studē Strasbūras Mūzikas un deju konservatorijā.
