Pēc septiņām dienām šajā laikā visi (es nebaidos šā apgalvojuma) jau ar pilnu krūti elpos līgodienas gaisu, kurā tā vien smaržos pēc zaļas zāles, siera, dūmiem, nu labi, būšu mūsdienīga, – pēc šašlikiem, benzīna un varbūt pat pēc automašīnu riepām…
Pēc septiņām dienām šajā laikā visi (es nebaidos šā apgalvojuma) jau ar pilnu krūti elpos līgodienas gaisu, kurā tā vien smaržos pēc zaļas zāles, siera, dūmiem, nu labi, būšu mūsdienīga, – pēc šašlikiem, benzīna un varbūt pat pēc automašīnu riepām… Jāņu svinēšana, kāda tā aprakstīta grāmatās un laikam bijusi sendienās, ar katru gadu arvien vairāk attālinās no šodienas dzīves realitātes.
It kā jau būtu loģiski, ka meitenes un puiši tautas tērpos Jāņu laikā staigātu tikai Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Bet ne jau tur ir problēma. Skumīgāku noskaņu šis stāsts iegūst, ja domā par to, ko 14 līdz 22 gadus veciem (es mēģinu minēt aptuveno «Pagraba» lasītāju vecumu) jauniešiem nozīmē Jāņi un kā viņi izprot šo svētku nozīmi. Vai tā ir tikai iespēja kārtējo reizi jauki «izbumbulēties» kopā ar radiem, draugiem? Vai varbūt tiek domāts arī par šo svētku ideju, par to, ko latviešiem simbolizē gada visīsākā nakts?
Nesen mani pārsteidza kāds paziņa, kas uzaicināja piebiedroties Jāņu svinēšanai viņa laukos. Pasākuma nosaukums izdomāts labs – «Jāņi 2000» –, bet piebilde «Kā mēs tur dzersim…» stipri mazināja manu vēlmi piebiedroties šim pulciņam. Neuzskatu sevi par vecmodīgu, tomēr šāds līgošanas variants šķiet pat nedaudz nožēlojams. Tas liek domāt par slinkiem, dīkdienīgiem jauniešiem, kas izvēlas visvieglāko pārmaiņu radīšanas veidu – apreibināšanos ar kādu vielu palīdzību.
Pārmaiņas var radīt arī citādi, liekot lietā savu izdomu. Nu kaut vai, sacerot smieklīgas apdziedāšanās dziesmas. Saku to no savas pieredzes: kad vienugad piespiedu kārtā tās izdomāju, dīvains gandarījums saglabājās krietnu laiciņu. Un mūsdienās, kad arvien lielāka nozīme ir materiālām vērtībām, labi būtu modināt savas prāta spējas un atraisīt radošo domāšanu. Ja nu gluži negribas sprēgāt ar idejām, būs gana, ja radīsi kādu līgodomu. Vienkārši tāpat. Par jebkādu lietu, kas ir šajos svētkos. Laikam vislabāk būtu sākt ar jautājumu «kāpēc». Kāpēc Jāņos jāēd siers? Kāpēc jālec pāri ugunskuram? Kāpēc cenšamies palikt nomodā visu nakti? Tā var turpināt bezgalīgi. Viena kārtīga doma, pat ietverot vislielākās muļķības, var piešķirt jēgu visai dienai. Iesācējam ar laiku tas kļūst par nepieciešamību, un dienas laikā sāk rasties neskaitāmas domas. Un man pat bail iedomāties, kādas idejas tik dzims…
Jautru un traku līgošanu!
Ar ko tev asociējas Jāņi?
Dace Meikšāne (20 gadu):
– Man Jāņi asociējas ar dejām, dziesmām – kaut ko priecīgu un līksmes pilnu noskaņu. Tā visvairāk jūtama laikā, kad notiek gatavošanās svētkiem. Sabrauc radi, draugi: viss mudž. Smaržo jāņuzāles, vainagi, siens, siers, alus…, un gaisā virmo kaut kas ļoti īpašs. Pie lietas piederas arī lietus. Galvenais, lai būtu iespēja kārtīgi izpriecāties.
Līdzšinējie Jāņi ir bijuši tieši tādi. Patīk, ka tad varu kārtīgi izdejoties ar saviem onkuļiem, skanot Raimonda Paula dziesmām, ko ikdienā dzirdu maz. Gribētos kādreiz pamēģināt arī Līgo svinēšanas folkloras variantu, tomēr laikam vēlme nav tik spēcīga, ja jau līdz šim tas nav noticis.
Šos svētkus vienmēr esmu svinējusi Jelgavas apkārtnē, šogad gribētos aizbraukt paskatīties, kā to dara citviet Latvijā. Citādi, lai arī cik labs, scenārijs tomēr katru gadu ir viens un tas pats, tādēļ apnīk. Ticamāk, ka došos pie savas kursa biedrenes uz Jaungulbeni. Parasti svinēšanas vieta tiek izvēlēta pēdējā brīdi, un Jāņiem piestāv spontāni lēmumi.
Ilze Nagle (18 gadu):
– Manuprāt, pēdējos gados līdz ar pastiprinātu alkohola patēriņu šo svētku laikā ir notrulinājusies Jāņu ideja. Tie ir kļuvuši par kārtējo dzeršanas iemeslu. Man gribētos tos nosvinēt senlatviešu stilā. Liela daļa tā vēlētos, bet ir slinkums izrauties no ikdienas jūga.
Skaisti Jāņi man asociējas ar ezeru, vecu māju tā krastā, dziesmām un daudziem pazīstamiem cilvēkiem. Siers man ne visai garšo, tāpēc es labāk ēdu pīrāgus. Vieni no jaukākajiem Jāņiem bija pirms vairākiem gadiem pie ģimenes draugiem Sesavā. Mēs bridām pa pļavām, un no visām pusēm skanēja dziesmas.
Jānis Saliņš (19 gadu):
– Man nepatīk savs vārds, jo nejūtu, ka es tam atbilstu. Īstu Jāni iedomājos kā vecāku vīru ap 45 gadiem, vīru no laukiem ar nelielu bārdu un ozola vainagu galvā. Un pati Jāņu svinēšana ir tikai iemesls svētkiem, kaut kāda dziļāka doma tam «apakšā» ir tikai retajam. Pēc līgonakts visi Jāņi tiek aizmirsti.
Arī man šie svētki neko daudz nenozīmē, jo neesmu vēl piedzīvojis «īstus Jāņus». Diez vai šašlika apēšana un tautas dziesmas noskaitīšana ugunskura gaismā ir labākais to svinēšanas variants. Bet arī kā Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā es šos svētkus svinēt negribētu. Es nezinu…
