Ja sev ļoti ilgi kaut ko iegalvo, var pienākt brīdis, kad notici – tieši tā tas viss ir bijis! Tāda sajūta pārņem, lasot grāmatu par Brunhildi Pomselu “Es biju tikai sekretāre”. Lai gan arī ne viennozīmīgi. Brīžam šķiet – varbūt tiešām viņa bijusi tik naiva, tik neko neredzoša, bet citā mirklī pārņem šaubas.
Grāmatā “Es biju tikai sekretāre” Trešā reiha propagandas ministra Jozefa Gebelsa bijusī sekretāre Brunhilde Pomsela stāsta, ka jaunībā nav interesējusies par nacionālsociālistu panākumiem, sociāla un morāla sabrukuma laikos viņai rūpējusi tikai pašas karjera.
“Sākumā jau viss vēl bija labi. Visi nopelnīja itin labi. Nebijām nekādi miljonāri, bet allaž varēja atļauties kādus sīkumus, un katrs bija nodarbināts pats ar sevi. Ne jau vienmēr prātā nāca trūcīgie ļaudis. Tagad jau arī nav tā, ka visi nemitīgi domātu par nabaga sīriešiem, kuriem nav jumta virs galvas un kuri noslīkst jūrā. Kurš gan nemitīgi domā par to? Taču, sēžot pie televizora, gan nāk prātā: tas tak nav iespējams, ka atkal notiek kaut kas tāds. Tomēr tas ir iespējams. Un būs iespējams arī pēc simt gadiem, ne tikai pēc simt gadiem, bet gan tik ilgi, cik pastāvēs šī zemeslode. Tas ir cilvēka dabā.”
Tore D.Hansens, kurš apkopojis 2013. gadā ierakstītās Brunhildes Pomselas atmiņas (tobrīd viņa bija 106 gadus veca), grāmatas priekšvārdā un noslēgumā aicina aizdomāties par to, ko mums māca šīs kundzes pieredze, uzsverot, ka Pomselas stāsts un atklātība konfrontē mūs ar tagad tik aktuālo jautājumu par personisko atbildību laikmeta politiskajās norisēs. Vai vēlāk mēs līdzīgi Brunhildei Pomselai sacīsim, ka nemaz to negribējām zināt?
Protams, ir krietni pārspīlēti piesaukt nacistu varas laikus, salīdzinot ar mūsdienām. Bet varbūt arī ne tik ļoti pārspīlēti, kad runa ir par mūsu katra attieksmi pret lietām, norisēm valstī, Eiropā, pasaulē. Vai gan nepazīstam pārliecību, ka tas viss mūs pārāk neskar? Galu galā ikdienā ir pārāk daudz citu rūpju – darbs, ienākumi, izdevumi, veselība, attiecības…
Taču aizdomāties par savu atbildību ir vērts – kaut vai saistībā ar gaidāmajām vēlēšanām. Lai kārtējo reizi nebūtu jāsecina, ka pie varas ir aunu bars, bet mēs paši vien ar savu pasivitāti esam viņus ievēlējuši. Jo demokrātija ir tautas vara un tauta nereti parāda, ka, maigi izsakoties, nav gudra. Gan toreiz, gan tagad. Līdzīgi kā jau minētajā Brunhildes citātā – tas ir cilvēka dabā.
