Ziedēt var arī lietussargi
“Ar šo lietussargu es iepazinos pirms gada, un kopš tā laika man dzīve mainījās. Uz labo vai slikto pusi – spriediet paši, jo es īsti izspriest nemāku, bet kopš tā brīža lietainās dienās (vai tajās, kad laika zīmju vērotāji bija apsolījuši lietu, – bet tas, kā zināms, ne vienmēr ir viens un tas pats) viss bija citādi. Atšķirīgi. Mainīgi. Pastāvīgi mainīgi. Vai mainīgi pastāvīgi. Nu… vai es zinu? Bet tā kā agrāk vairs nebija – tas ir skaidrs.”
Citādi. Atšķirīgi. Mainīgi. Tādi ir Dainas Grūbes krājumā “Asimetrija” sastopamie varoņi un stāsti, no kuriem pēdējie, autores vārdiem, gan variē no impresijas līdz mikroromānam. Un tomēr tie ir stāsti – par dzīvēm, cilvēkiem, lietām un ieradumiem.
D.Grūbes stāstu varoņi nav parasti. Tie ir citādi. Te ir Vieglais, kurš pazina gravitāciju, tikai viņā bija kas tāds, kas šo gravitāciju padarīja trīsreiz vājāku. Un nevar saprast, kāpēc tā, jo Vieglais piedzima pavisam parastā ģimenē – viņa tēvs bija mazpilsētas taksometra šoferis, bet māte – pārdevēja zivju veikalā.
Te ir Halina, kura, aizsūtījusi abus savus zeperus uz māmuļas lauku sētu, pamostas ar spārniem tur, kur viņas mīļākās burtu pidžamas mugurpusē vajadzēja atrasties burtiem C un K. “Nu kam man, visnotaļ parastai ļoti vidēja vecuma sievietei pavisam ikdienišķā (bibliotekāres) amatā ar tipisku vidusmēra ģimeni – vīru, kas nopelna valstī par vidēju atzīto algu, un diviem gluži normāliem puišeļiem, ne vairs īpaši maziem, bet arī vēl ne tuvu lieliem –, kura mitinās tipveida trīsistabu dzīvoklī… nu kam man… spārni?”
Turpat arī Aināriņš, kuram ir jau piecpadsmit gadu, tomēr neviens viņu nekad nesauc par Aināru. Viņš ir tikai un vienīgi Aināriņš un tāds arī paliks. Jo Aināriņš ir slimiņš, Aināriņš ir muļķītis – kopš dzimšanas.
Un blakus ir arī pavisam “parasta” ikdiena. Skola, iemīlēšanās, ģimenes pieaugums, vīrs dzērājs, vēl nedzimuša bērna zaudēšana, rutīna, ikrīta kafija, caura mašīnas riepa, avārija, slimnīca. D.Grūbes “citādie” piedzīvo katrs savu transformāciju (kādam tā ir jaunas dzīvības došana, citam – vērtību pārskatīšana, vēl kādam – jauni apvāršņi vai fizisku robežu pārvarēšana). Pašu un sabiedrības zīmētie rāmji un uzspiestie vaska zīmogi jūk un izkūst brīdī, kad, ārēju apstākļu uzvarēti, ļaujam tam notikt.
Autore meistarīgi (lai gan dažbrīd nojaušami) virpina sižetus, kuros klātesoši ir gan humors un ironija, gan drāma un traģēdija. Autorei ir dzīva un bagāta valoda, lieliski izdevušās sajūtu un redzes gleznas – varoņi atdzīvojas lasītāja iztēlē (varbūt tāpēc, ka vispārējā citādumā sajūtams kas tik parasts un pazīstams), smaržot sāk ceriņu uzputeņi, un pretī pa dārza taku slīd madam garā, baltā tērpā ar vieglu, baltu saulessargu virs galvas.
Pirms laika sarunā ar kādu jauno autori, kura izdevusi savu pirmo grāmatu un šobrīd jau raksta nākamo, viņa atklāja, ka tas būs romāns. Gribējusi stāstus, bet izdevniecībā teikuši, ka stāstus neviens nepērk, jāraksta romāns. Rakstiet romānus, bet rakstiet arī stāstus! Līdzīgi kā vislabākā atpūta ir tad, kad viens darbs tiek nomainīts ar citu, arī savu realitāti varam uz brīdi nolikt maliņā, lai iegrimtu kādā citā, kaut kur tepat blakus piedzīvotā. Jo stāstu varoņi jau bieži vien ir tepat starp mums. Vai arī tie esam mēs paši, kam ik pa laikam ir vērts paskatīties uz sevi no malas. Kādreiz pelēko ierēdņa kostīmu nolikt malā, uzvilkt puķaino kleitu, sarkanās septiņu centimetru papēža siksniņkurpes, paķert lietussargu ar uzdrukāto Monē “Sievieti dārzā” un doties pretī lietum.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
