“Sirēna apklusa, un ieskanējās kaut kas līdzīgs mūzikai. Šķita – kaut kas ir noticis, tikai nav zināms, kas. Un kaut kas vēl notiks, bet arī tas nav zināms. Man pat sagribējās, lai mani piekauj, nu, vismaz lai kādu reizi iesit, jo varbūt tas iesāks Notikumu. (..)
Aizgāju mājās kā apreibis, pat grāmatas nevaldzināja. Noliku tās uz galda, nesarunājos ar mājiniekiem, neskatījos “Glābējzvanu”, bet skatījos pa logu pār Jelgavu, situ ar pirkstu kauliņu pa palodzi kaut kādu ritmu. Bija skaidrs, ka mājasdarbus izpildīt vairs negribas un nevajag, bet, ko gribas un vajag, vēl nebija skaidrs. (..)
Toreiz, 1994. gada aprīlī, izšķīrās mūsu dzīves. Vajadzēja paiet vēl dažām dienām, lai es to saprastu. Lai savu attaisnojumu atrastu intuitīvi vāktie avīžu izgriezumi par nezināmiem nelāga paskata mūziķiem, teorētiska un pašnosodīta interese par reibinošām vielām, depresīva estētisma nojausmas un klaiņojamo maršrutu plānošana. Pagaidām es vienkārši jutos savādi. Savādāk. (..)”
1994. gada aprīlis bija pagrieziena punkts četrpadsmitgadīgā jelgavnieka, grāmatas “Jelgava 94” galvenā varoņa, dzīvē. Nejauši izdzirdēti “Nirvanas” ritmi; grupas līdera Kurta Kobeina nāve, kā tas nereti notiek, piesaista pastiprinātu sabiedrības, arī “pareizo” zēnu, uzmanību. Grāmatas un mājasdarbi vairs nav galvenais. Tagad ir citas prioritātes. Metāls. Meitenes. Dzīve.
Katra cilvēka dzīves gājumā ieliktas vairākas grāmatzīmes, kas tālāko liek rakstīt ar citu skatījumu, citām vērtībām. Sevišķi svarīgi ir tie pagrieziena punkti, kuros nonākam periodā, kad cilvēks veidojas par personību. Tas, kā tiek kopti zobi jaunībā, būs izšķiroši vēlākos gados. Līdzīgi ir ar garu. Tikpat svarīgi kā mūsu izvēles (varbūt pat svarīgāki) ir apkārtējie apstākļi, laikmets, kurā augam. Ja iekšējās un ārējās pārmaiņas sakrīt un visur valda haoss, ir svarīgi kaut kam pieķerties. Dzīve kādas idejas vārdā noteikti ir vērtīgāka nekā vienkārša esamība.
“Puikām nav laika būt maziem,” atbild “Vārnu ielas republikas” Jancis, kad tiek taujāts, pa kuru laiku viņš izaudzis. Iepriekšējais gadsimts – 1905. gada revolūcija, kari, atmodas laiks – daudziem lika pieaugt ātrāk, rīkoties, uzņemties lielāku atbildību, nekā tas, visticamāk, būtu noticis miera laikos.
Bērni bieži grib ātrāk izaugt lieli, lai varētu būt savas dzīves saimnieki. Esot pieaugušajam, ik pa laikam gribas aizmirst visu, par ko esam atbildīgi, un uz brīdi pazust no uztveršanas zonas. Pieaugšana un atbildība iet roku rokā. Vienmēr zāle šķiet zaļāka tur, kur mūsu nav. Kad tur beidzot nokļūstam, gadās, ka gaidītais tik ļoti nemaz nesakrīt ar esošo. Katram vecumam savs skaistums, ko piedzīvot lemts tikai vienreiz.
