Uzņemšanas noslēgumam tuvojas spēlfilma “Jelgava 94”, kas Jura Podnieka studijā top pēc Jāņa Joņeva romāna un klajā varētu nākt pēc gada. Tajā līdzās tādiem iemīļotiem profesionāliem aktieriem kā Ieva Puķe, Andris Keišs, Guna Zariņa, Elīna Vaska, Māra Ķimele un citi lomās iejutīsies jaunieši, piemēram, galvenās lomas atveidotājs Bruno Bitenieks, Elizabete Zviedre, jelgavnieks Miks Svikulis, dobelnieks Jānis Gorškovs. Šajā pavasarī par filmēšanas laukumu uz laiku bija pārvērtusies arī Jelgava. Lai gan negaidīti nācās nomainīt galveno varoni Matīsu Baronu, kuram bija jāveic kājas operācija, kā atklāj režisors Jānis Ābele, citādi viss rit, kā plānots. Tāpat filmas veidotāji ir izvirzījuši sev mērķi kļūt par pirmo “zaļo” filmas projektu Latvijā, ierobežojot resursu patēriņu – plastmasas krūzītes aizstājot ar termokrūzēm, nelielu attālumu veikšanai izmantojot elektrovelosipēdus, šķirojot atkritumus. Vairāk par filmēšanas gaitu – sarunā ar režisoru Jāni Ābeli.
– Kā sokas filmēšana?
Esam finiša taisnē. Vienmēr ir kādas nelielas izmaiņas radošajā plāksnē, bet kopumā viss rit pēc plāna.
– Kājas operācijas dēļ negaidīti nācās nomainīt galvenās lomas atveidotāju – nesen tapa zināms, ka tā piešķirta rīdziniekam Bruno Biteniekam.
Jā, nācās tā izdarīt, bet viss ir kārtībā. Tad jau redzēs, kā viss izskatīsies kopā montāžā, bet galvenās lomas atveidotājs Bruno vilties neliek. Ar Matīsu bijām nofilmējuši trīs dienas, un tad notika šī nelaime. Filmēšana tika pārtraukta, no tā posma varam izmantot vien divus kadrus, kur galvenais varonis nav klātesošs.
– Filmā sastrādājas profesionāli aktieri un jaunieši. Kā jauniešiem veicas?
Katra filmēšanas aina ir kādā ziņā izaicinājums, nekad nedrīksti atslābt. Jaunieši visu dara pa īstam, bet tajā pašā laikā tas nav tik viegli kontrolējams kā profesionālu aktieru gadījumā. Tā arī man ir interesanta pieredze, jo tādā plašā pulkā strādāt ar aktieriem, kas nav izgājuši profesionālas skolas, ir liels, bet arī interesants izaicinājums, no kā mācīties. Tā ir iespēja attīstīties gan viņiem, gan man.
– Kā jelgavnieki uzņem to, ka pilsētā notiek filmēšana?
Filmēšana bieži vien ir apkārtējiem neērts process – kaut vai filmēšana naktī, kad tiek gaismoti logi, visu nakti notiek kustība un kāds grabinās aiz sienas. Lieli starpgadījumi, izņemot pāris komisku notikumu, nav bijuši. Filmēšanas laukumā dažreiz salasās kāds vietējo pulciņš, kas paskatās. Mūs atbalsta Jelgavas dome, kas palīdz nodrošināt, lai nebūtu starpgadījumu. Tāpat izdodas filmēt visās lokācijās, kurās to Jelgavā gribējām darīt.
– Padalieties piedzīvotajos kuriozos!
Tuvojoties filmēšanai, iedzīvotāji vienmēr konkrētajā pagalmā vai ielā tiek brīdināti. Vienā svētdienas pēcpusdienā spēcīgi iedzērusi sieviete, mūs gaidot, bija pat sapucējusies un gribēja nākt iepazīties ar aktieriem.
Filmējām arī autentiskajā grāmatas varoņa Zombja, kurš mums daudz nāca pretī, dzīvoklī, kur Jānis Joņevs tiešām ir uzturējies. Visticamāk, tā nebija mūsu vaina, bet šajā mājā īslaicīgi pāris citu dzīvokļu iemītniekiem pēkšņi pazuda televīzija, kas nekad iepriekš nebija noticis, bet tikām vainoti mēs.
– Vai bija viegli atrast autentisku vidi, kur filmēt?
Filmēt 90. gadus, kas nosacīti bija vēl nesen, ir it kā viegli un arī grūti. Ja mēs filmētu 17. gadsimtu, uzreiz apzinātos, ka būs dažas reālas vietas un pārējais gluži vienkārši jāuzbūvē, kā tas kino notiek. Protams, daudz kur ir gājuši pāri Eiropas struktūrfondi vai gluži vienkārši cilvēki ir salikuši plastmasas logus. Bet, šo to pietušējot, visu esam atraduši, kur vajadzēja, nomainījām nepieciešamās mēbeles. Tas bija samērā garš process. Bieži vien vieta it kā derētu, bet ir kāds viens elements, kas visu iznīcina. Bija mājas, kuras šķita ļoti šarmantas, un gribējās filmēt tieši tajās, bet nekādi nevarējām izvairīties no plastmasas logiem, kas visur rēgojas, vai kaut kā cita ļoti mūsdienīga. Viens no kino atlases kritērijiem ir, lai tas ne tikai atbilst laikam, bet lai ir arī vizuāli interesanti, jo plakana celtne, kura ir vienkārši autentiska, arī gluži neder.
– Filmējāt ne tikai Jelgavā, bet arī citviet Latvijā.
Lauvas tiesa filmēšanas notika Jelgavā, kur uzņēmām praktiski visu eksterjeru – ārējo vidi –, gandrīz nekur nemelojam, ka tas notiek Jelgavā. Otra lielākā daļa filmas uzņemta Cēsīs un Jāņmuižā, jo tur ir ļoti piemērota skola, lai gan nedaudz tika filmēts arī vienā no LLU fakultātēm. Cēsīs filmējām galvenā varoņa dzīvokļa iekšpusi. Tas savā ziņā saistīts arī ar aktieru pieejamību, jo galvenā varoņa māti atveido Valmieras teātra aktrise Ieva Puķe, un Cēsis viņai ir tuvāk nekā Jelgava.
Filmas gatavošanās process bija ilgs. Grāmatā liela loma ir Medemu villai, scenārija tapšanas procesā daudz ko bijām ieplānojuši tur. Apmēram vienlaicīgi ar brīdi, kad saņēmām ziņu, ka šī filma varēs tapt, uzzinājām, ka villa tiek atjaunota. Taču negribējās kaut ko radikāli pārrakstīt, bet gan ielikt milzīgo metālistu ballīti klasiska izskata vietā, kas ļoti kontrastētu. Ilgi meklējām kaut ko līdzvērtīgu, jo visas muižas vai nu īsti nav tādā stilā, vai ir izremontētas, vai arī tik nolaistas, ka tur vairs nav nekādu muižas pazīmju. Par villu “Medem” pārtaps Bauskas vecais kinoteātris, kas ir pamatīga celtne, ar kolonnām un kādreiz greznu iekšpusi, kur kādreizējais greznums vēl ir apjaušams.
Protams, tāpat kā grāmatā, arī filmā ir iekļauts varoņu brauciens uz Rīgu, mūzikas tirdziņu mežā.
– Kā nonācāt līdz domai, ka gribat uzņemt “Jelgavu 94”?
Darbu izlasīju un ar Jāni Joņevu par šo ideju sāku runāt diezgan sen, kad šī grāmata it nemaz vēl nebija ieguvusi tādu popularitāti, kad tā bija zināma tikpat, cik jebkurš cits latviešu oriģinālliteratūras darbs. Sākām strādāt, un tikai pēc tam šī grāmata kļuva par kultu un ieguva Eiropas literatūras balvu.
Kāpēc “Jelgava 94”? Droši vien bija vēlme stāstīt pieaugšanas stāstu. Lai gan pats 1994. gadā nebiju tieši tādā vecumā, man tas nav tik būtiski, jo vairāk stāstu par cilvēkiem, bet vizuālo pusi filmā palīdz uzturēt citi meistari. Grāmatā bija elementi un pretstati, kas šķita ļoti saistoši – inteliģentais klusais zēns, kas grib kļūt par metālistu, haotiski sarežģītais pusaudžu laiks un tikpat haotiskā un nesaprotamā valsts, kas tikko ir atdzimusi. Vēl arī, protams, daudzas nianses, kuras man ir palikušas vairāk noskaņu līmenī un precīzos teikumos nav izsakāmas.
– Jauniešu tēma jums laikam ir svarīga? Arī diplomdarbā “Augstāk par zemi” risināt šos jautājumus.
Par tik jauniem jauniešiem filmu neesmu veidojis, bet – jā. Tāpat mana pirmā pilnmetrāžas filma “Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala” principā būs par jauniešiem – tikai desmit gadu vecākiem, nekā viņi ir “Jelgavā 94”. Kino subžanros runājot, to laikam var nosaukt par “coming of age” jeb pieaugšanas filmu. Par jauniešiem, brīvības alkām, vēlmi saprast šo pasauli.
– Vai līdzīgs ir arī filmas “Jelgava 94” vēstījums?
Ja paskatās kino vēsturē, daudzas labu grāmatu ekranizācijas, topot par labu filmu, ir ne tikai krietni revidējušas grāmatu saturiski, kad tiek izgriezta kāda sižeta līnija, bet arī sniegušas savu pieeju. Lasot “Jelgavu 94”, man tas bija gan četrpadsmitgadnieka pieaugšanas stāsts, bet vēl vairāk – stāsts par to, kā pieaudzis cilvēks atceras sevi tajā vecumā un kā viņš ar ideālu pilno sirdi triecas pretī pasaules sienai, kura mums māca neko citu, kā pieņemt kompromisus. To pašu cenšos ielikt filmā, ko nevēlējos veidot kā vienkārši asprātīgu pieaugšanas stāstu, bet patiesībā iedot daļu no nostalģijas, ka tas viss ir no pieaugušā skatpunkta.
– Vai pats Jānis Joņevs arī seko līdzi filmas uzņemšanai?
Jā, seko. Sākumā viņš nevarēja tik daudz tikt, bet skolas filmēšanas noslēguma posmā viņam sanāca pievienoties vairākas dienas. Kopā ar grāmatas Nāvi un Zombi viņš arī iefilmēsies – ne gluži lomās, bet tie, kas viņus pazīst, pamanīs. Zināmā mērā izrādīsim arī cieņpilnu žestu Latvijas smagās mūzikas pamatlicējiem, kas arī pazib filmā, tostarp jelgavnieks Urbix no “Huskvarn”. Tāpat ar Jāni Joņevu filmējot pārspriežam savā starpā, domājam, kā labāk darīt.
– Vai arī jūsu paša pusaudža gadi saistās ar to vidi, kas ir “Jelgavā 94”, vai tie bija citādi?
Droši vien tas bija vairāk kaut kas cits, bet bija arī alternatīvā mūzika un vēlme nepiekrist pasaulei, kas beidzās ar to, ka izlēmu dzīvē darīt to, ko daru. Smagā mūzika bija klātesoša, bet citā noskaņā. Arī es to laiku atceros kā pieaugušais. Tas droši vien ir tas, kas mani šajā grāmatā tik ārkārtīgi uzrunāja, – skatījums uz to vecumu, vēlmi cīnīties ar pasauli, īsti nesaprotot, kas tā īsti ir.
___________
Jānis Ābele
Rīdzinieks
Latvijas Universitātē ieguvis bakalaura grādu filozofijā, Latvijas Kultūras akadēmijā – maģistra grādu filmu režijā. “Filozofija man šķita kā brīnišķīgs pamats jebkam, ko es varētu pēc tam darīt. Domāju – ja arī vēlāk mani interesēs kino, šī izglītība tam netraucēs. Akadēmijā bijām savā ziņā drusku citāds kurss – mums palaimējās, ka kursa vadītājs Gatis Šmits atveda mums savu bijušo pasniedzēju Borisu Fruminu, kurš ir strādājis Ņujorkā vienā no labākajām filmu skolām pasaulē “TISCH” un kurš ir dzimis Rīgā. Mācības bija grūtas, bet pamatu viņš ielika labu.”
Kino pievērsies 14 gadu vecumā. “Gadiem ejot, sāku meklēt kaut ko, kas ir atrodams aiz “Forum Cinemas” repertuāra. Šis process nav beidzies.”
Latvijas Kultūras akadēmiju beidzis ar diplomdarbu – īsfilmu “Augstāk par zemi” (2014), kas pēc gada ieguva “Grand Prix” balvu 33. Starptautiskajā Eksānprovansas īsfilmu festivālā “Tous Courts”. Uzvara un iespēja balvā izmantot filmēšanas tehniku ļāva J.Ābelem uzņemt savu debijas pilnmetrāžas filmu “Septiņi miljardi gadu pirms pasaules gala”, kas kā Latvijas un Francijas kopprodukts klajā nāks augustā. Paralēli filmēšanai no Nacionālā kino centra saņemta pozitīva ziņa par piešķirto finansējumu filmas “Jelgava 94” tapšanai.
Interesējošais kino virziens – Eiropas autorkino. “Vispamatīgāko nospiedumu uz mani ir atstājis franču jaunais vilnis. Tieši franču jaunā kino paņēmieni un brīvības meklējumi 60. gados šķita tāds ieroču arsenāls, no kura smelties, iedvesmoties un kuru savā ziņā pārdefinēt 21. gadsimtā.” Tāpat J.Ābele iedvesmojies no poļu režisora Kšištofa Kišlovska. “Vēlme kino neveidot kā tiešu, pseidodokumentālu realitātes attēlojumu, bet uzlikt plīvuru, ka tur ir kaut kas vairāk. Realitāte katru dienu ir mums apkārt, bet man šķiet interesanti kino parādīt kaut ko drusku citu nekā tikai “pliku” realitāti.”
