Braucienu uz Latgali bijām iecerējuši jau ļoti sen, tomēr, dažādi aizbildinājušies, tālāk par runāšanu netikām.
Braucienu uz Latgali bijām iecerējuši jau ļoti sen, tomēr, dažādi aizbildinājušies, tālāk par runāšanu netikām. Šogad beidzot nolēmām no solījumiem pāriet pie darbiem un doties uz Zilo ezeru zemi. Brauciena atlikšanai iemesls gan bija gluži nepoētisks – lai arī Latgalē vēl ne reizi nebiju bijusi, man bija izveidojusies pārliecība, ka tā ir garlaicīga, nošļukusi un neinteresanta vieta, kur cilvēki to tik vien dara, kā māju logus krāso zilus, pārmērīgi daudz aizraujas ar grādīgajiem dzērieniem, kā arī runā pilnīgi nesaprotamā, «ačgārnā» valodā. Pieļauju, ka šāds iespaids radies no televīzijas, kas ir ļoti spējīga pārliecības iedvesēja (un es neesmu vienīgā, tā domā arī tie, kas apgalvo, ka daudzi cilvēki sāk lietot narkotikas, alkoholu, cigaretes, kā arī izdara noziegumus kaitīgās televīzijas un filmu iespaidā). Bet nenovirzīšos no tēmas, stāstīšu tikai par to, kā noritēja mūsu ceļojums uz – nu jau varu teikt – patiešām brīnišķīgo un savdabīgas eksotikas apvīto Zilo ezeru zemi.
Latgales apskatīšanai nolēmām veltīt trīs dienas. Ceļojumu sākām ap vienpadsmitiem (aptuveni stundu vēlāk nekā bijām plānojuši). Braucām pa Rīgas – Jelgavas šoseju, pa Rīgas apvedceļu, garām Rīgas Hidroelektrostacijai, Salaspilij un Ikšķilei. Šajās vietās ir vērts apstāties, taču mēs savas ilgās rīta tūļāšanās dēļ to nevarējām atļauties. Bet tiem, kas nolems doties mūsu pēdās, varu pateikt, ka kādreizējās Salaspils nāves nometnes vietā ir ievērības cienīgs memoriāls, kas vismaz reizi jāapmeklē katram latvietim. Visiem autobraucējiem arī atgādinām, ka Salaspilī ir ļoti nepiekāpīgi Ceļu policijas darbinieki, kas nelaiž garām nevienu iespēju uzlikt sodu, tādēļ vismaz šajā pilsētā noteikumus labāk nepārkāpt.
Viszaļākā pilsēta
Turpinot ceļu, nokļūstam Ogrē. Nolēmām apstāties un, izstaipot kājas, nedaudz pastaigāties pa Zilajiem kalniem. Ogre ir ļoti savdabīga pilsēta. Mājas galvenokārt gan ir padomju arhitektu garadarbi, kas nepārprotami atgādina sērkociņkastītes, tomēr pilsēta spējusi saglabāt savus paugurus un priedes, un nepievilcīgās celtnes tiek nomaskētas. Pēc brīža dodamies tālāk un vienojamies, ka Ogri var nodēvēt par vienu no Latvijas zaļākajām pilsētām (ceram, ka citas pilsētas to neņems ļaunā).
Lāčplēša pilsētiņa
Turpinām ceļu pa Daugavpils šoseju uz Koknesi. Pēc neliela pārbrauciena esam Lielvārdē, kur ekskursantam ik uz soļa veikalu, kafejnīcu un ielu nosaukumos tiek atgādināts par vareno Lāčplēsi, godprātīgo Laimdotu un raganīgo Spīdalu. Nedaudz pakavējamies pie Andreja Pumpura un Ausekļa muzeja. Nopētām arī tā saukto Lāčplēša gultu – milzīgu akmeni, kas novietots līdzās muzejam. Runā, ka, tieši uz šā akmens sēdēdams, Andrejs Pumpurs radījis latviešu slavenāko eposu. Taču teikas vēsta, ka pēc cīņas ar Tumšo bruņinieku Lāčplēsis esot palicis dzīvs un uz akmens mēdzot atpūsties. Ja naktis ir aukstas, Lāčplēsis apsedzoties ar palagu – lielā akmens virsējo daļu, kas atrodas līdzās pašai gultai. Man, vērojot Lāčplēša gultu un palagu, gluži neviļus jāatzīst, ka gaume un izpratne par ērtībām mums ir atšķirīga. Bet, tā kā diskutēt par gaumi nav vēlams, nolemjam pastaigāties pa tematisko parku, ko rotā arī vecās Lielvārdes pils drupas, tad dodamies tālāk.
Kas pazudināja Staburagu?
Drīz vien nokļūstam pie Skrīveru dendrārija. Tā apskatīšanu atstājam nākamajai reizei un braucam līdz Aizkrauklei. Pilsētai līdzās ir Pļaviņu Hidroelektrostacija. Tas ir lielākais un arī vizuāli iespaidīgākais HES. Braucot cauri tunelim, var dzirdēt, ka kaut kur zem mums mutuļo trokšņainais ūdens, tomēr ieraudzīt to enerģijas ieguves procesā nevaram. Tikuši tuneļa viņā galā, varam tikai salīdzināt milzīgi plašo Daugavu pirms ieplūšanas HES un daudz mierīgāko, šaurāko un interesantāko pēc tā. Nedaudz pavizināmies arī pa pašu pilsētu. Aizkraukle, kas vēl salīdzinoši nesen tika dēvēta par Stučku, ir īpatnēja pilsēta. Tajā nav nevienas senas celtnes – tas tāpēc, ka Aizkraukle ir dzimusi, augusi un attīstījusies kopā ar HES.
Dzimst kalnā – dzīvo ūdenī
Tālāk ceļš mūs ved uz Koknesi. Šeit nolemjam uzkavēties kādu brīdi ilgāk un pakāpelēt arī pa Kokneses pilsdrupām. Atšķirībā no Aizkraukles Koknese savā mūžā ir daudz pieredzējusi un pārdzīvojusi. Šeit apdzīvota vieta bija jau tad, kad Rīgu tikai sāka celt. 1209. gadā bīskaps Alberts pavēlējis Koknesē uzbūvēt akmens cietoksni. Piecu gadsimtu laikā pils vairākkārt nopostīta un atkal atjaunota, taču pēc 1701. gada, kad Ziemeļu kara laikā cietoksnis tika uzspridzināts, neviens nav sadūšojies to atkal restaurēt. Pirms gandrīz tūkstoš gadiem Kokneses cietoksnis tika būvēts pieklājīgu izmēru kalnā, taču, kopš Pļaviņu HES vajadzībām Daugava tika uzpludināta, līdz ar teikām apvīto Staburagu, Pērses ūdenskritumu zem upes ūdeņiem nokļuva arī Kokneses pilskalns. Kopš tā laika arī pilsdrupu varenie mūri ir ūdens apskauti.
Pie pilsdrupām Daugavā nedaudz atsvaidzināmies un turpinām braucienu, kas mūs aizved līdz Pļaviņām un tad arī līdz Jēkabpilij. Abas pilsētas likās interesantas ar daudzajām mājelēm, kas nepārprotami saglabājušās vismaz no pagājušā gadsimta paša sākuma. Man kā dzimušai jelgavniecei, kas mēģinājusi vismaz kaut kādu pievilcību saskatīt sērkociņkastīšu tipa celtnēs, Pļaviņu un Jēkabpils būves ar izcakotajiem logu aizdariem un karnīzēm likās ļoti pievilcīgas.
Izbraukuši no Jēkabpils, apmēram pēc diviem kilometriem nokļuvām pie Asotes pilskalna, kas bijis apdzīvots no 1. gadsimta pirms mūsu ēras līdz 13. gadsimtam. No pilskalna paveras krāšņs skats uz Daugavas ieleju.
Zilo logu rāmju vēl nav
Turpinām ceļu un nokļūstam Līvānos. Diezgan droši var teikt, ka šeit jau sākas Latgale, tomēr vismaz pagaidām nav izdevies redzēt nevienu zilu logu rāmi. Nemanu arī tos latgaliešus, kas bēdas slīcinot pudelē.
Līvāni man šķiet visai mūsdienīga pilsēta, kas ir pratusi saglabāt arī krietnu daļu vēstures un savdabības. Jāatzīstas, ka Līvānos vispirms meklējām «Līvānu stikla» firmas veikalu, kur gribējām iegādāties kādu suvenīru. Tas mums arī izdevās! Par cenu, kas ir aptuveni trīs reizes zemāka nekā Jelgavā, iegādājāmies jauku vāzi, kas, kā apgalvoja pārdevēja, ir roku darbs.
Akmens, kas nokautrējies
Mūsu ceļojuma nākamais mērķis bija Nīcgales akmens, kas esot pats lielākais laukakmens Latvijā. Sekojot gar ceļu izliktām norādēm, braucām pa salīdzinoši labas kvalitātes meža ceļu, līdz aptuveni pēc astoņiem kilometriem arī tikām pie mērķa. Jau pa labu gabalu varēja redzēt varenu, pelēku milzi. Taču, pieejot tam klāt, biju nedaudz vīlusies. Protams, Nīcgales akmens ir krietni lielāks par «Lāčplēša gultu», taču neņemos apgalvot, ka tas ir varenākais visā Latvijā. Varbūt arī akmens par savu lielumu ir briesmīgi nokautrējies, tādēļ labi dziļi ieracies zemē. Ja tā – tad ņemu savus vārdus atpakaļ. Pēc nobildēšanās uz pelēkā milža muguras caur Kalupi devāmies uz Višķiem. Te par savu eksistenci sāka atgādināt vēders, kas neko nebija saņēmis kopš Jelgavas. Tā žēlabu pavadīti, žigli devāmies uz Aglonu, kur bijām nolēmuši ne tikai iestiprināties, bet arī pārnakšņot.
Latgalieši – patiešām laipni
Pēc pilsētiņas cītīgas apbraukāšanas sameklējām arī kādu krodziņu. Šeit pirmo reizi izjutām izslavēto latgaliešu laipnību. Krodziņš gan vēl bija vaļā, bet nekāda nopietna ēdamā vairs nebija. Tomēr pārdevēja, novērtējusi mūsu izmisušo un izbadējušos izskatu, apžēlojās un sagādāja vakariņas, kas, manuprāt, bija pašas gardākās, ko esmu ēdusi. Ar naktsmītnes meklēšanu gan tā neveicās. To darot, pārliecinājāmies, ka Aglonā cilvēki ir iemācījušies gūt peļņu no tūristiem. Bijām gan «Lauku ceļveža» viesnīcā, kas ierīkota privātā mājā, gan arī vietējo iedzīvotāju ieteiktās tūristu mītnēs, tomēr nespējām atrast neko sev piemērotu – visur nosauktās cenas bija pārlieku augstas. Tādēļ nolēmām doties līdz Sauleskalnam, kur esot kempingi un atpūtas mājiņas. Vēl pirms aizbraukšanas no Aglonas apskatījām tās lepnumu – Aglonas baziliku, kas patiešām ir varena un apbrīnas vērta. Pastaigājāmies pa parku līdz sēravotam, kura ūdens tiek uzskatīts par svētu, un visu ceļu mūs pavadīja baznīcas kora bērnu balsis, kas vēl vairāk nostiprināja izjūtu, ka bazilika ir kas īpašs.
Nakts pie skaistākā kalna
Jau rietēja saule, kad braucām uz Sauleskalnu. Gar ceļmalu visu laiku vīdēja dažādi ezeri un neviens no tiem neatgādināja iepriekšējo. Pēc Zemgales garlaicīgajiem līdzenumiem bija ļoti patīkami braukt pa «jautrajiem» Latgales līkloču ceļiem. Apmēram pēc pusstundas nokļuvām Sauleskalnā, kur tūristu bāzes saimniece mums laipni atvēlēja istabiņas ar dušām, «no deguna» paprasot divarpus latu. Iekārtojušies vienkāršajās, bet labi uzturētajās telpās, devāmies aplūkot apkārtni. Laukā skatam pavērās vēl pirms desmit gadiem ļoti populārā sanatorija «Sauleskalns», kas līdzīgi daudzām citām dziedinātavām nebija spējusi pielāgoties neatkarīgās Latvijas ekonomikas prasībām un izputējusi. Sanatorijā, kurā apkalpojošais personāls skaitīts divos simtos, tagad ir izdemolēta, taču pat tāda tā nespēj bojāt skaisto ainavu.
Uzkāpām arī Saules kalna virsotnē, ko ne viens vien jau paguvis nodēvēt par skaistāko kalnu. Manuprāt, šāds tituls vairāk saistīts nevis ar pašu kalnu, bet gan ar ainavu, ko tas piedāvā.
Nākamajā rītā pamodāmies ap deviņiem. Vēlreiz uzkāpām Sauleskalnā, nogājām gar ezeriem abpus kalnam un tad braucām tālāk. Tiesa, pirms tam vēl nobaudījām speciāli mums sarūpētās ļoti garšīgās un sātīgās brokastis.
Kalns, ko maskē
Otrās dienas pirmais apskates objekts mums bija Krāslava. Pilsēta ir ļoti interesanta. Pārsteidza arī Daugava. Tomēr biju nedaudz vīlusies, jo pat pēc gandrīz stundu ilgas pastaigas ne reizi nebiju dzirdējusi latviešu vai latgaļu valodu. Pat veikalu izkārtnes rakstītas krieviski. Krāslava bija vienīgā pilsēta visa ceļojuma laikā, kur bedres ielās pārspēja pat Jelgavā redzamās. Tālāk ceļš mūs veda uz Dagdu. Tur izpētījām interesantu un iespaidīgu baznīcu, un uz Ezerniekiem, no kurienes turpinājām ekskursiju uz Lielo liepu kalnu. Šo objektu visā ekskursijas laikā bija visgrūtāk sameklēt, jo nekur ceļmalā nemanījām pat aptuvenus norādījumus, kurp tālāk doties. Pie skaidrības tikām kādās mājās.
Mašīnu atstājuši kalnam apmēram pusē, tālāko ceļu veicām kājām. Šis ir pats īpatnējākais kalns, kādu jelkad esmu redzējusi. Jau krietni aizaugusī taciņa uz virsotni ved caur biezu un, spriežot pēc zemē atstātajām pēdām, arī labi apdzīvotu mežu. Kad beidzot tikām kalna galotnē, visi koki pēkšņi bija pazuduši. Labprāt būtu atlaidušies kuplajā zālē, taču pamanījām, ka tur jau savas darbnīcas un šosejas ir iekārtojušas skudras. Negribēdami sagādāt tām neērtības, nolēmām stāvēt vien kājās. No Liepu kalna paveras, lai arī aizaudzis, tomēr skaists skats. Pa pilnam izbaudījām izjūtu, ka augstāk par mums Latvijā neviena nav, protams, ja vien kāds nebija iedomājies tieši tajā pašā brīdī pievārēt Gaiziņu, kas tomēr ir par 22 metriem augstāks. Īpaši nesasprindzinot acis, pamanījām arī savu nākamo apskates objektu – Rāznas ezeru. Pie tā nonācām, braukdami uz Rēzekni.
Uz drīzu tikšanos Latgalē
Latvijas lielāko ezeru sauc divējādi: Rāznas un Rēznas – kā nu kuram labpatīk. Līdzīgi kā ar Nīcgales akmeni, arī Rāznu biju iedomājusies vēl daudz lielāku. Taču ezers esot ar ļoti robotiem krastiem, tādēļ tā plašumu vislabāk varot novērtēt tikai no augšas, vai arī mēģinot to šķērsot ar laivu. Nedaudz pabradājām, peldēšanai ūdens bija par aukstu.
Rēzekni laika trūkuma dēļ bijām spiesti apskatīt tikai caur automašīnas logu. Devāmies cauri savādajām pilsētiņām Viļāniem un Varakļāniem, pateicām sveikas Latgalei un pēc kārtīga brauciena tikām Madonā. Man šī pilsēta palikusi atmiņā, kā ne pārāk liela, gaumīga un ļoti sakopta.
Tā nu ir sagadījies, ka netālu no Jaunpiebalgas mums dzīvo radi, pie viņiem nolēmām pavadīt ceļojuma otro – pēdējo – nakti. Tiem, kam tuvinieki šajā pusē nedzīvo, iesakām pārnakšņot ļoti gaumīgos un komfortablos kempingos Ineša ezera krastos, kur no saimniekiem iespējams iznomāt laivas un makšķerēt.
Veselīgais sarkanais ūdens
Pirmās pilsētas, kurām izbraucām cauri ceļojuma trešajā dienā, bija Smiltene un Rauna, pēc tam turpinājām ceļu uz Līgatnes pusi. Apstājāmies pie Dāvida dzirnavām. Vieta gan vairāk ievērību pelnījusi nevis ar pašām dzirnavām, kas jau ir sabrukušas, bet gan ar dzelzs avotiem.
Par dzelzs klātbūtni ūdenī liecina koši sarkanbrūnā avota grunts. Ja var ticēt zinātnieku apgalvojumam, ka dzelzs cilvēka organismā ir ļoti nepieciešama, ūdeni droši var dzert. Nezinu, vai var ticēt veciem ļaudīm, kas apgalvo, ka avotiem ir dziednieciskas spējas, taču veldzēt slāpes tajos var.
Latvieši ir izauguši
Pēc krāšņo un savdabīgo avotu apskates aizbraucām līdz Āraišu ezerpilij. Šī ir vienīgā vieta, kur var apskatīt un arī izstaigāt seno latviešu mājokļus. Pils patiesībā ir visai pieticīgu izmēru mājiņas, kas uzbūvētas ezerā. Tādu mājvietu senie latvieši izvēlējušies galvenokārt drošības labad, jo uzbrukt ūdenī būvētai mājai ir daudz grūtāk nekā zemes miteklim. Ja ņem vērā, ka ezerpils ir atjaunota atbilstoši tās kādreizējam izskatam un izmēriem, jāsecina, ka senie latvieši bijuši daudz mazāka auguma ļautiņi nekā tagadējie.
Pēc neilga laika bijām jau Līgatnē, tad Siguldā. Nogurumu vēl nejutām, tādēļ nolēmām apskatīt arī šīs pilsētas, bet, ja kāds par saviem spēkiem vairs nav drošs, tad var taisnā ceļā doties uz Rīgu, un tad arī uz mājām.
LATGALE:
tur ir plašākā augstiene Latvijā,
tur koncentrēti vairāk nekā 40 procentu Latvijas ezeru,
atrodas Rāznas un Lubānas ezeri, kas ir lielākie valstī,
apskatāmi Latvijas dziļākie ezeri – Drīdzis un Garais ezers,
priecē arī par skaistāko un salām bagātāko ezeru dēvētais Ežezers.
Secinājumi
Kopumā trijās dienās nobraucām 950 kilometru. Lai arī attālums tiešām ir vērā ņemams, nevienu dienu nejutām nogurumu. Ja Latgalē tiešām valda bezdarbs un alkoholisms, mēs to nejutām – ne reizi neredzējām pat nedaudz iereibušus cilvēkus.
Tāpat ne reizi ganos nemanījām mēslos nogulējušās govis, ko itin bieži redz citos novados. Visas govis un teļi spīdēja un laistījās kā izstādes eksponāti. Neparasti daudz Latgalē redzējām arī zirgus. Bet zilos logu rāmjus manīju tikai dažus, tā ka latviskums tur tomēr valda. Katrā gadījumā mani uzskati par savdabīgo Latvijas novadu ir krasi mainījušies un esmu pārliecināta, ka, tiklīdz radīsies brīvs brīdis, atkal Latgali apciemošu.
