Labdien! Rakstu vēstuli man nezināmam cilvēkam, bet, ja jau Tu lasi, tad varbūt nemaz tik nezināms neesi. Mēs varbūt esam satikušies uz kādas no Jelgavas ielām, varbūt līdzās peldējuši Lielupē vai sasmaidījušies kādā vasaras kafejnīcā vai pasākumā. Pat ja mūsu skatieni nekad nav krustojušies, tomēr mums ir kaut kas kopīgs – tas ir Laiks.
Es sēžu tumšā zālē Iecavas kultūras namā, notiek “Zemgales Laiks Ziedonim” apbalvošanas ceremonija, un es piepeši atskārstu, ka cilvēks pats ir Laiks, ne tikai tāpēc, ka viņš ar savu darbošanos veido laiku un laikmetu, kurā dzīvo, bet tāpēc, ka caur cilvēku – katru no mums – plūst cauri Laiks, no pagātnes uz nākotni. Pats cilvēks ir punkts tagadnē. Viņš ir Pārcēlājs – viņš pārceļ laiku – savas vecmāmiņas stāstus, vectēva rāmo darīšanu, mammas ilgas, skolotājas ideālus un aizrautību, lasītās, pārdomātās idejas – no pagātnes uz nākotni. Un pats viņš stāv pa vidu un pārveido vecmāmiņas stāstus, turpina vectēva rāmumu, izsapņo savas mammas sapņus, īsteno, strīdas, patur prātā un cīnās ar skolotāju un grāmatu ideāliem.
Es stāvu savas dzīves vidū ar izplestām rokām, un no manas kreisās rokas plūst mani senči, satiktie un nesatiktie priekšgājēji, un caur manu labo roku viņu ilgas, sapņi, ideāli, maldi un pārliecības satiekas ar maniem bērniem, maniem audzēkņiem un cilvēkiem, ko savā dzīvē sastopu.
Mēs katrs esam Pārcēlājs, kas ar kreisās rokas pirkstu galiem satver un ar labās atdod visu to, ko ir bijis vērts paturēt un dāvināt. Tāpēc ir tik svarīgi tā laiku pa laikam, sēžot tumšā zālē, klausoties darbīgu cilvēku dzīvesstāstos, noķert to apstāšanās brīdi un gandrīz vai fiziski sataustīt to, ko tu ar saviem vārdiem, darbiem, ar visu savu dzīvošanu kā Pārcēlājs pārcel un dāvini saviem līdzcilvēkiem, savai dzimtai un savas tautas nākotnei. Tāpēc ir labi, ka ir jaunieši, kam svarīgi veidot tādas balvas kā “Zemgales Laiks Ziedonim”. Tai mirklī viņi kļūst par Pārcēlājiem, un tikai tā mēs visi kopā varam “Savas tautas spēku redzēt” – katrs savu spēku redzēt.
Pamēģini siltā vasaras vakarā nostāties pret rietošo sauli, izplest rokas un sajust, kas ir tas, ko ar savu dzīvošanu nes tālāk – tas ir tik vienkārši. Tu esi Pārcēlājs, tu vari izvēlēties, ko dāvināt.
Man mīļš cilvēks Cimdu Jettiņa no mazotnes man teica: “Tur, kur ir bijis cilvēks, tur visam ir jākļūst skaistākam.” Lai mums šo dāvanu izdodas pārcelt, kopjot mājas, audzējot dārzus, darot savu darbu, audzinot bērnus – darīt visu skaistāku.
