1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks okupēja Latviju. Šo noziegumu padomju valdība izplānoja jau daudz agrāk, noslēgdama vairākus līgumus ar Latvijas Republiku.
1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks okupēja Latviju. Šo noziegumu padomju valdība izplānoja jau daudz agrāk, noslēgdama vairākus līgumus ar Latvijas Republiku.
1932. gada 5. februārī Latvija ar Padomju Savienību parakstīja neuzbrukšanas līgumu ar termiņa pagarinājumu līdz 1946. gadam. Pēc septiņiem gadiem – 1939. gada 23. augustā – PSRS ar Vāciju noslēdza neuzbrukšanas līgumu, tā saukto Molotova – Rībentropa paktu. Niknie ienaidnieki – krievu boļševiki un vācu nacisti – pēkšņi bija kļuvuši par tuviem «draugiem».
Minētajam paktam bija pievienoti slepeni protokoli, kas noteica ietekmes joslas sadali Austrumeiropā. Igaunija, Latvija un Lietuva tika atdota Padomju Savienībai, kuru okupācija un aneksija notika jau pēc nepilna gada.
1939. gada 5. oktobrī pēc PSRS valdības pieprasījuma Latvija ar Padomju Savienību noslēdza draudzības un savstarpējās palīdzības līgumu. Pamatojoties uz to, PSRS Latvijā ierīkoja karabāzes, izvietodama tajās 30 000 vīru lielu karaspēku, ko vēlāk palielināja līdz 200 000 kareivju (12 divīziju), kā arī 5 tanku brigādes, 500 lidmašīnu, krietnu daudzumu karaflotes kuģu un zemūdeņu. Tai laikā Latvijas armijā bija tikai 22 000 karavīru.
Latvijas valsts galva K.Ulmanis un ārlietu ministrs V.Munters ar iepriekšminēto līgumu, paši varbūt nenojaušot, bija nodevuši Latviju iznīcībai.
1940. gada vasarā PSRS sāka rīkoties. 15. jūnija rītā pulksten 2.30 apmēram 80 speciāli instruētu sarkanarmiešu uzbruka latviešu robežsargu mītnei Abrenes apriņķa Masļenkos, nogalinādami trīs robežsargus, vairākas sievietes un kādu 14 gadu vecu zēnu. Atgriezdamies izejas pozīcijās, uzbrucēji nodedzināja robežsargu mītni un aizveda sev līdzi 12 latviešu robežsargu un 30 civilistu.
1940. gada 16. jūnijā PSRS iesniedza Latvijai ultimātu, kurā pieprasīja izveidot jaunu valdību un ielaist valstī neierobežotā daudzumā Sarkanās armijas daļas.
Tā kā Saeima kopš 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma vairs nepastāvēja, prezidentam K.Ulmanim bija vienam pašam jāpieņem vēsturiskais lēmums – ko darīt. Kārlis Ulmanis nolēma PSRS ultimātam piekāpties, lai izvairītos no asinsizliešanas bezcerīgajā karā un pasargātu tautu no lieliem upuriem. Taču, kā liecina vēsture, šī piekāpšanās latviešiem atnesa vēl lielāku postu.
1940. gada 17. jūnijā sākās Latvijas okupācija. Tā tika īstenota dienas laikā bez neviena šāviena, jo latviešu karspēka pretošanos prezidents bija aizliedzis.
Tālāk viss noritēja pēc krievu emisāra A.Višinska izstrādātā scenārija. Valdības priekšgalā tika «nolikts» profesors Augusts Kirhenšteins – politikā nevarīgs, taču bezgala iedomīgs vīrs. Par ministriem izvirzīja vāja rakstura padevīgus žurnālistus P.Blauu, Jūliju Lāci, pensionētu ģenerāli R.Dambīti un nodevējus V.Latkovski un Vili Lāci. Tā sauktajā «Tautas valdībā» vēl ietilpa J.Jagars un J.Pabērzs.
No cietuma izlaida nedaudzos, agrāk sodītos komunistus. Piespiedu kārtā tika rīkotas demonstrācijas, lai parādītu pasaulei, ka tautas lielākais vairums apsveic ienākušo sarkanarmiju un A.Kirhenšteina «leļļu» valdību.
Latvijā ieradās čekisti, lai uzsāktu cīņu pret «tautas ienaidniekiem» un «kaitniekiem».
1940. gada 14. un 15. jūlijā ar draudiem latviešu tautu dzina uz «Tautas Saeimas» vēlēšanām, kurās ievēlēja «darba tautas bloku» – komunistus un okupantiem padevīgus cilvēkus. 21. jūlijā Saeimā «ievēlētie» deputāti pieņēma Maskavas priekšlikumu – lūgt, lai Latviju uzņem PSRS sastāvā. 5. augustā šo «tautas lūgumu» PSRS Augstākā padome vienbalsīgi apstiprināja. Ar to beidzās Latvijas valsts iznīcināšanas pēdējais cēliens.
Asiņainā drāma, ko ievadīja 1940. gada 17. jūnijs, vilkās līdz 1990. gada augustam. Okupācijas vara īstenoja teroru un genocīdu pret latviešu tautu. Fiziski tika iznīcināti daudzi latviešu virsniecības, inteliģences un garīdzniecības pārstāvji. Masveidā uz Sibīriju un nāves nometnēm deportēja tūkstošiem Latvijas pilsoņu. Ap 1000 cilvēku nošāva un apraka cietumu pagalmos un nomaļās vietās. 1941. gada 13. un 14. jūnijā čekisti apcietināja ap 16 000 cilvēku, to skaitā sirmgalvjus, sievietes un mazus bērnus. Pavisam Baigajā gadā (1940. līdz 1941. g.) komunisti nobendēja, nošāva un aizveda verdzībā 34 000 Latvijas iedzīvotāju. Bet 1949. gada 25. martā, īstenojot «masveidīgo kolektivizāciju» uz Sibīriju čekisti un pašmāju nodevēji izsūtīja 43 000 cilvēku, galvenokārt zemkopjus.
Komunistiskie režīmi vienmēr izcēlušies ar sev nevēlamo fizisko iznīcināšanu. Padomju Savienībā no 1917. līdz 1987. gadam tika likvidēti 67 miljoni cilvēku. Komunistiskajā Ķīnā no 1949. līdz 1987. gadam nobendēti 35 miljoni. Cilvēku bendēšanas vadītāju personiskās atbildības saraksta priekšgalā ir J.Staļins – 42,6 miljoni upuru. To skaitā arī tūkstošiem latviešu.
Vēl jāpiebilst, ka latviešu kangari vēsturnieki 1940. gada šausmīgos notikumus savos rakstos sāka traktēt kā mierīgu Sociālistisko revolūciju Latvijā.
Šai rakstā minēti tikai nedaudzi fakti, ko garajos sarkanās miglas verdzības gados izcietusi latviešu tauta, kam neiedomājamas ciešanas atnesa 1940. gada 17. jūnijs – Latvijas valsts nāves diena, kas ir melna un nolādēta. Tādēļ esam gandarīti, ka nesen Latvijas Saeima šo dienu pasludināja par tautas sēru dienu.
