Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs “Ziņām” sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz jūniju pilnīgi citā laikmetā.
1777. gada 14. jūnijā ASV kongresā oficiāli iesvētīja jaunās valsts karogu – zilā laukā aplī izkārtotas 13 zvaigznes un 13 sarkanas un baltas svītras. Svītru skaits palicis nemainīgs – tās simbolizē 13 Neatkarības karā brīvību ieguvušās bijušās angļu kolonijas, bet zvaigžņu skaits mainās, ja valstij pievienojas vēl kāda pavalsts (štats). Karogu esot zīmējis Džordžs Vašingtons (“Sarkanā krāsa ir no mūsu tēvzemes (Anglijas), no kuras mēs atdalāmies ar baltajām svītrām, lai parādītu, ka esam no tās atbrīvojušies”) un lūdzis šuvējai Betsijai Rosai izgatavot pirmo eksemplāru. Pievienojoties jaunam štatam, jāmaina arī zvaigžņu izkārtojums zilajā laukumā. Šobrīd ASV ir 50 štatu un zvaigznes karogā izkārtotas piecās rindās pa sešām, bet četrās – pa piecām.
Kad “dzima” 50. štats, Lankasteras (Ohaio štats) skolas skolēns Roberts Hefts stundām strādāja pie mātes šujmašīnas, lai izgatavotu savu jaunā valsts karoga modeli skolas vēstures projektam. Saņēmis atzīmi “B ar mīnusu”, viņš neapmierināts izteicās, ka par darba apjomu tā varēja būt augstāka. Skolotāja ironiski ieteica iesniegt karogu ASV Kongresam – ja to apstiprinās, atzīme būšot A. Roberts tā arī izdarīja, un no vairāk nekā 1500 projektiem tieši 17 gadu vecā jaunieša izstrādātais karoga dizains visvairāk patika ASV prezidentam D.Eizenhaueram, un to apstiprināja par valsts karogu.
1952. gada 15. jūnijā pēc ilgas zemes, akmens bluķu un šķembu kaudzes novākšanas, kas aizsprostota ieeju Uzrakstu templī – vienā no senās maiju galvaspilsētas Palenkes (Meksika) piramīdām –, meksikāņu arheoloģiskās ekspedīcijas strādnieki atbīdīja trīs tonnu smagās akmens “durvis”. Ekspedīcijas vadītājs Alberto Russ Ļuilje ar lukturīti apgaismoja pazemes kameru un uz brīdi pat zaudēja valodu – viņš ieraudzīja burvīgu grotu, ko greznoja mitoloģiskas figūras uz sienām un reljefa veidojumi uz grīdas plāksnēm. Telpā atradās 3,8 x 2,2 metrus liels sarkofāgs, ko sedza piecas tonnas smaga, ar reljefiem kalumiem rotāta akmens plāksne. Tajā atradās maiju imperatora Pakala Lielā, kurš aizgāja citā pasaulē 638. gadā, mirstīgās atliekas. Mirušā pēcnāves maskā sevišķi izteiksmīgas bija no obsidiāna un perlamutra veidotās acis.
1953. gada 16. jūnijā sākās pirmā patiesi lielā sacelšanās Austrumeiropā. Ekonomiskā situācija sociālistiskajā Austrumvācijā bija kritiska, cēlās cenas pārtikas precēm, apģērbiem, apaviem, sabiedriskajam transportam. Arodbiedrību avīze “Tribune” publicēja rakstu par nepieciešamību paaugstināt strādnieku izstrādes normas. Berlīnes padomju sektorā sākās strādnieku streiki, pie valdības ēkas pulcējās 10 tūkstoši protestētāju. 17. jūnijā jau mītiņoja 150 tūkstoši. Prasības bija politiskas – valdības atkāpšanās, brīvas vēlēšanas ar Rietumvācijas partiju piedalīšanos u.c. Protestētāji ieņēma cietumus, atbrīvoja politieslodzītos, demolēja valdošās partijas ēkas, policijas iecirkņus. Sacelšanās pārsviedās uz 700 citām apdzīvotām vietām. No 18 miljoniem valsts iedzīvotāju nemieros piedalījās trīs četri miljoni.
Pusdienlaikā Berlīnes ielās parādījās padomju tanki, tiem sekoja 35 000 padomju karavīru un vācu policisti. Kad demonstrētāji tankus apmētāja ar akmeņiem, tika atklāta uguns. Krita 20 cilvēku, vairākus simtus ievainoja. Valstī bojā gāja 125 cilvēki, 29 tiesas piebrieda nāvessodus, vairāk nekā 20 tūkstošiem – dažāda ilguma cietumsodus.
362. gada 17. jūnijā Romas imperators Flāvijs Klaudijs Juliāns izdeva ediktu (pavēli), aizliedzot kristiešiem mācīt skolās.Mūsu ēras sākumā kristiešus impērijā vajāja. Imperators Konstantīns Lielais gan pasludināja reliģisku iecietību, izbeidza kristiešu vajāšanu un uz nāves gultas kristījās, bet viņa brāļa dēls un mantinieks Juliāns, izglītojojies Atēnās, dziļi iemīlējis grieķisko kultūru, kļuva par grieķu dievu pielūdzēju. Kļuvis par imperatoru, viņš izvērta plašu antikristiānisma politiku un laikā, kad kristīgā ticība jau bija valdošā Romas impērijā, centās atjaunot pagānisko ticību. Tiem laikiem netipiski kristiešus neiznīcināja fiziski – imperators rūpējās par jaunatnes antikristietisku izglītību, rakstīja plašus traktātus, atjaunoja Jupitera un Junonas tempļus, bet kristiešiem aizliedza ieņemt labi atalgotos valsts amatus.
Valdīja Juliāns tikai divus gadus. Kaujā ar persiešiem ar šķēpu vēderā ievainotais, no kaujas lauka iznestais imperators mira tajā pašā naktī. Leģenda vēsta, ka viņa pēdējie vārdi bijuši: „Tu uzvarēji, galilieti!” Jaunais imperators Juliāna ideoloģiju nekavējoties likvidēja.
1946. gada 18. jūnijā pēc Itālijas referenduma rezultātiem (54,3% izteicās par republikānisku valsts pārvaldes formu, bet 45,7% – par monarhijas saglabāšanu) Itālijas likumdevēja sapulce oficiāli pasludināja Itālijas Republiku. Nākamajā gadā tika pieņemta jaunā valsts konstitūcija – viena no demokrātiskākajām pēckara Eiropā. Atlaistais karalis Umberto II tronī bija tikai 40 dienu (viņu iedēvēja par “maija karali”). Tronī viņš nonāca, atsakoties no valdīšanas tēvam Viktoram Emanuelam III – tas par sadarbošanos ar fašistiem bija spiests pamest valsti. Pēc republikas pasludināšanas emigrācijā bija spiests doties arī Umberto. Vien 2002. gadā viņa dēls Viktors Emanuels, pazīstams arī kā Neapoles princis, saņēma atļauju apmeklēt dzimto zemi.
1574. gada 19. jūnijā tikai pirms gada par Žečpospolitas karali kronētais Anrī Valuā, uzzinājis par sava vecākā brāļa Francijas karaļa Kārļa IX nāvi, nekavējoties slepeni pameta karaļvalsti, lai Parīzē ieņemtu šo troni. Visas poļu pūles izrādījās veltīgas – gan pirmo reizi valsts vēsturē notikušās karaļa vēlēšanas, gan ar lielu izdomu vītās intrigas. Poļu augstmaņi vēlējas karali, kas spētu reprezentēt valsti, bet pēc iespējas mazāk iejauktos tās iekšējās lietas. Pēc vētrainām debatēm izvēle krita uz tālās Francijas karaļa brāli, un uz Parīzi devās delegācija aicināt princi Anrī sēsties Polijas–Lietuvas valsts tronī. Jaunajam karalim sarīkoja greznu un svinīgu sagaidīšanu, Polijas kanclers viņu sveica ar izjustu runu latīņu valodā. Anrī runu noklausījās un neatbildēja ne vārda. Karaļa rīcība tā šokēja kancleru, ka tas, pagriezies pret sūtņiem, poliski jautāja: “Kādu mēmu velnu jūs mums esat atveduši?!” Kopēju valodu ar valsts eliti Anrī tā arī neatrada.
1815. gada 20. jūnijā, divas dienas pēc Vaterlo kaujas, kurā Francijas imperators Napoleons Bonaparts cieta izšķirošo sakāvi, Londonas baņķieris Nātans Maijers Rotšilds kļuva divreiz bagātāks.
Anglijas Valsts kases obligāciju vērtība biržā bija vistiešākajā veidā atkarīga no kaujas iznākuma; tās priekšvakarā noskaņojums Londonā bija pesimistisks. Tomēr kauja, kas sākās svētdienas rītā, beidzās angļiem labvēlīgi. Rotšilda aģents sensacionālo ziņu piegādāja agri otrdienas rītā, un baņķieris nekavējoties deva rīkojumu steidzami pārdot visus Valsts kases vērtspapīrus. Pārējie biržas darboņi, labi informēti par baņķiera lielisko aģentūru, to uztvēra kā armijas sakāves zīmi un steidzās atbrīvoties arī no saviem aktīviem. Kad vērtspapīru vērtība bija nokritusi līdz ietinamā papīra cenai, Rotšilds obligācijas uzpirka un praktiski momentāni kļuva par bezmaz vai vienīgo visu obligāciju īpašnieku.
