Kara laika lakstīgala
Mani vienmēr interesējis gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara periods vēsturē. Tā apraksti, personību stāsti, arī romāni par šo laiku. Tāds ir arī amerikāņu autores Kristīnes Hannas nesen latviski izdotais romāns “Lakstīgala”.
Tā darbība norisinās Francijā Otrā pasaules kara gados. Grāmatas anotācija vēsta: “1939. gads. Māsas Vianna un Izabella vienmēr bijušas tuvas, neskatoties uz rakstura, ideālu un līdzšinējās dzīves pieredzes atšķirībām. Izabella – jaunākā un drosmīgākā – dzīvo Parīzē, bet Vianna kopā ar vīru Antuānu un mazo meitiņu mitinās brīnumskaistajā Luāras ielejā. Sākoties Otrajam pasaules karam, Antuāns tiek iesaukts armijā un Izabella pārceļas pie māsas. Ierastā dzīve strauji mainās, jaunajām sievietēm nākas tikt galā ar neiedomājamām un biedējošām situācijām. Katra izvēlas savu ceļu, kā pretoties okupācijas varai, tomēr mērķis abām ir viens – par katru cenu izdzīvot kara nomocītajā valstī, saglabājot sevī mīlestību un ik mirkli cerot uz brīvību.”
Izlasot anotāciju, iespējams, rodas mazliet cits priekšstats, nekā tas ir vēlāk, lasot grāmatu. Faktiski māsas kopā dzīvo ļoti minimālu laika periodu, taču tas, protams, stāstu nepadara mazāk interesantu.
Grāmatas autores K.Hannas literārie darbi vairākkārt kļuvuši par “New York Times” bestselleriem. Romāns “Lakstīgala”, kura izdošanas tiesības pārdotas vairāk nekā 43 valstu izdevējiem, saņēmis vairākas literārās godalgas un nominācijas. Man grāmata šķita varbūt nedaudz par daudz bestsellers. Tā, ka jūti, uz ko tiek “spiests”, lai lasītājs notrauktu asaru. Varbūt tas vairāk tipiski tieši amerikāņu autoriem, varbūt vienkārši žanram. Lasot grāmatu, nepameta sajūta, ka līdzīgs eiropiešu autora stāsts būtu skarbāks valodā, sižeta līnijā, izjūtās. Tiesa, izlasot, ka pēc grāmatas motīviem tiek uzņemta arī filma, kļūst skaidrs, ka tam šis darbs varētu būt kā radīts. Varētu sanākt spēcīgi aizkustinošs Holivudas garadarbs, un, ja vēl tam būs piesaistīti populāri aktieri, noteikti kļūs par labi pārdotu filmu.
Katrā gadījumā nevar nepiekrist kādai no recenzijām, ka “Lakstīgala” ir skaisti uzrakstīts emociju un dzīvīguma piesātināts romāns par māsu mīlestību, draudzību un arī zaudējuma sāpēm.
Jāpiebilst, ka romāns akcentē sieviešu izjūtas kara periodā, viņu pārdzīvoto, pieredzēto: “Vīrieši parasti ir tie, kas runā, – es saku. Tā ir vispatiesākā, visvienkāršākā atbilde uz šo jautājumu. – Sieviete rīkojas. Mēs karojām ēnā. Pēc kara nebija nedz mums veltītu parāžu un medaļu, nedz pieminēšanas vēstures grāmatās. Kara laikā mēs darījām to, kas bija jādara; kad karš beidzās, mēs atgriezāmies pie normālās dzīves un sākām visu no jauna.”
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
