Pateicoties Jelgavas un Francijas pilsētas Ruelmalmezones sadraudzības projektam, mēs, Jelgavas Mākslas skolas skolotāji un audzēkņi, veselu nedēļu varējām iepazīties gan ar Ruelmalmezones, gan Parīzes kultūras norisēm.
Uzņēma mūs bezgala sirsnīgi un viesmīlīgi, daļa no mums dzīvoja ģimenēs. Katra diena no rīta līdz vakaram piesātināta – muzeji, māksla, pēcpusdienā praktiskas nodarbības franču mākslas skolā. Piedzīvojām arī ne visai patīkamu stresa situāciju dzelzceļa līnijā – cilvēku pūļa sastrēgumu nelabvēlīgo laika apstākļu dēļ. Tomēr pozitīvo iespaidu un emociju daudz vairāk.
Orsē muzeja ekspozīcija, kurā pašlaik aplūkojama izstāde “Simbolisms Baltijas valstu mākslā”, raisīja patiesu lepnumu par Rozentāla, Valtera, Purvīša gleznām, tā vien gribējās tām nostāties blakus un teikt: “Tie ir mūsējie.” Tieši šādā kontekstā var redzēt – latviešu māksla atrodas līdzvērtīgā līmenī ar franču glezniecības labākajiem paraugiem. Varam tikai minēt, kā izvērstos mūsu glezniecības un kultūras attīstība, ja mēs būtu varējuši izvairīties no smagā okupācijas perioda ar uzspiesto “sociālistisko reālismu” . Arī Pompidū centra muzejā atradu vienu latviešu mākslinieka Gustava Kluča darbu. Ja kādu interesē 20. gadsimta daudzveidīgie mākslas virzieni, tad šis muzejs ir kā dzīva mācību grāmata.
Domājot par Luisa Vutēna (Louis Vuitton) fonda moderno ēku, raksturojumam izmantošu vārdu “futūristisks”. Nokļūstot tur, sajūta kā kosmosa kuģī, kur pazūd visas mūsu Zemes problēmas. Parīze ir dzīva, trauksmaina un nemierīga lielpilsēta, uz tās fona Ruelmalmezone ir daudz klusāka, ar savu īpašo šarmu – tur var nokļūt vietā ar nosaukumu ”Impresionistu parks”, kurā joprojām zied tikpat krāsainas ūdensrozes kā Monē gleznās. Pārejot pāri Sēnai, redzējām Renuāra gleznu reprodukcijas – līdzīgi kā Saldū varam atrast vietas, kur gleznojis Rozentāls. Majestātisks miers mūs sagaidīja vēl vienā īpašā apskates objektā – Žozefīnas un Napoleona pilī ar apbrīnojamu ampīra stila interjeru. Pils parka krāšņie ziedi un senie koki radīja maģisku noskaņu.
Domāju, daudziem ceļotājiem pazīstama šī sajūta – atgriežoties mājās, rodas vēlēšanās nepazaudēt un ienest arī mūsu ikdienā Francijā izjusto krāsu gammu, gara brīvību, atraisītību un radošumu.
